MŪZIKAS TERMINI

AGOĢIKA – (no grieķu valodas agoge - kustība) – mācība par nelielām skaņdarba tempa, metroritma un
dinamikas novirzēm izpildījuma laikā. Nošu rakstā to nevar piefiksēt. Īpašs agoģijas veids ir
tempo rubato – metroritmiski brīvāks izpildījums.

AKCENTS – (no latīņu valodas accentus – uzsvars) – atsevišķas skaņas vai akorda uzsvērums, to
pastiprinot (apzīmējumi: >, ^, sf u.c.). Dabiskie akcenti veidojas no stiprajām taktsdaļām.

AKOLĀDE – (no franču valodas accolade – figūriekava) taisnā vai figūriekava, kas apvieno vairākas
līnijkopas vienā sistēmā.

ALBERTI BASI – ritmiski vienmērīgi, aperdžēti akordi pa 53 skaņām klavierdarbos kreisās rokas partijā
(harmoniskas figurācijas paveids). Viens no pirmajiem to ieviesa 18.gs. itāļu komponists
D.Alberti; pēc tam izmantoja savos darbos J.Haidns, V.A.Mocarts u.c.

ALEATORIKA – (no latīņu valodas alea – spēļu kauliņš, nejaušība) 20.gs. kompozīcijas tehnika, kur par
noteicošo skaņdarba radīšanā izvirza nejaušības principu. Skaņdarba pamatā ir nejaušas
skaņu kombinācijas, ko iegūst ar izlozi. atskaņojot šādus skaņdarbus, izpildītājs drīkst izlaist
fragmentus, mainīt to secību, variēt. Radusies šī tehnika 20.gs. 50.gados (Dž.Keidžs,
K.štokhauzens, S.Busoti, V.ļutoslavskis, P.Buliņš, P.Dambis, P.Vasks).

BASSO OSTINATO – (itāļu valodā – neatlaidīgais bass) – viena no variāciju formām, kuras pamatā ir
tēma basā, kas nemainīgi atkārtojas skaņdarba apakšējā balsī. Pirmsākumi – stingrā stila
polifonijā (ar nemainīgu contus firmus). Tas daudz izmantots Baha un Hendeļa daiļradē
operās, oratorijās, senajās dejās – pasakaljā un čakonā.

BURDONS – (tautas instrumentālās vai vokālās daudzbalsības veids, kad augšējā balsī skan melodija, bet
apakšējā balsī tiek izturēta viena skaņa (kā ērģeļpunkts).

CANTUS FIRMUS – (saīsināti c.f.) no latīņu valodas – stingra, nemainīga melodija. 15. un 16.gs. lielo
kora darbu tēma, ko komponisti aizguva no laicīgiem vai garīgiem dziedājumiem vai
sacerēja paši. Melodijai raksturīga ilgi izturēta skaņa. Vēlāk c.f. apzīmēja ikvienu tēmu, kas
nemainīgā veidā atkārtojās dažādās balsīs (Ž.Deprē, A.Gabrieli, O.di Laso). Par c.f.
visbiežāk izmantoja gregoriskos korāļus, garīgās himnas.

CEZŪRA – (no latīņu valodas – caesura – pārdalīšana, pāršķelšana) – īsa apstāja, robeža starp skaņdarba
lielākiem vai mazākiem posmiem. Cezūras ļauj vieglāk uztvert skaņdarbu.

DISKANTS – (no latīņu valodas – diskantus) viena no agrīnās daudzbalsības formām, kur galvenā
melodija bija apakšējai balsij (tenoram – no latīņu valodas vārda trenere – turēt), bet
augšējās balss tika bagātināta ar dažādiem izgreznojumiem, ritmiski kustīgāka. Diskants ir
arī visaugstākās balss – soprāna – apzīmējums.
DODEKAFONIJA – (no grieķu valodas dōdeka – divpadsmit+phone – skaņa) – 20.gs. kompozīcijas
metode, kas balstās uz hromatiskās gammas visu 12 skaņu absolūtu līdztiesīgumu. Izzūd
tonalitāte, disonanses viens no galvenajiem elementiem atonālajā mūzikā. Pirmie komponisti
– J.Goliševs, A.Šēnbergs, A.Bergs. Skaņdarbos izmantota 12 skaņu tehnika, kur visām 12
pakāpēm vienādas tiesības, pamatā sērija.

DOMINANTES SKAŅKĀRTA – skaņkārta, kur 5. pakāpes skaņa ieguvusi tonikas nozīmi. Visbiežāk
sastopama melodiskās un harmoniskās skaņkārtas skaņdarbos.

EKSPOZĪCIJA – (no latīņu valodas – exposition – izklāsts) sonātes vai fūgas formas skaņdarba sākuma
daļa, kurā parādītas skaņdarba pamattēmas. Sonātes formas ekspozīcija ietilpst: galvenā
partija enerģiska, aktīva rakstura, saistījuma partija (ar modulāciju ievada citā tonalitātē,
sagatavo jaunu tematisko materiālu), blakus partija (jauna, parasti liriska rakstura tēma citā
tonalitātē, nekā galvenā partija), noslēguma partija – nostiprina blakus partijas tonalitāti.

ELIPSE – (no grieķu valodas –ellipsis – trūkums, izlaidums) – funkcionāli negaidīta harmoniju secība,
kurā gaidītais akords, tā atrisinājums vai tonalitāte izlaista vai nomainīta ar citu elementu,
kas rada negaidītības , pārsteiguma iespaidu.

FERMĀTA – (no itāļu valodas – apstāšanās) – mūzikas skaņas vai pauzes pagarinājuma zīme, ko raksta
virs vai zem nots, pauzes, paildzinot to apmēram 1,5-2 reizes. Var būt arī virs taktssvītras.

FONISMS – akorda skanējuma nokrāsa, ko nosaka saskaņas struktūra, skaņu divkāršojumi, reģistrs,
balsvirze, instrumentācija u.c. faktori. Harmonijas foniskās īpašības kļuva patstāvīgas
romantismā (R.Vāgners, N.Rimskis-Korsakovs), sevišķi spilgti impresionismā (K.A.Debisī).

FRĀZE – (no grieķu valodas phrasis – izteiciens, teiciens) – ikviena neliela, relatīvi pabeigta mūzikas
skaņu secība. Formas mācībā frāze ir posms, kas lielāks par motīvu un mazāks par teikumu.

GAMMA – skaņu rinda; augšupejošā vai lejupejošā kārtībā izveidotu skaņkārtas visu skaņu secība no
pamatskaņas līdz oktāvai. Mūzikā sastopamas septiņu pakāpju diatoniskā gamma, piecu
pakāpju ahemitoniskā gamma, divpadsmit pakāpju hromatiskā gamma (ahemitoniskā skaņu
rinda ir bez pustoņiem). Gamma ir arī griķu alfabēta trešais burts.

ĢENERĀLBASS – (no vācu valodas Generalbaβ – vispārējais bass) – basa balss ar ciparu
apzīmējumiem (ciparotais bass). Tas ir mūzikas pieraksta veids, kas radies 16.gs. beigās, kur
nošu rakstā fiksē basu ar cipariem, kuri apzīmē saskaņu augšējā balsī. Ar cipariem apzīmēja
visas harmonijas, izņemot diatonisko trijskani. 6 – sekstakords, 7 – septakords, 64 –
kvartsekstakords, 9 – nonakords, 65 – kvintsekstakords u.t.t.

ĢENERĀLPAUZE – saīsināti G.P. (vācu valodā Generalpause) – gara pauze vienlaicīgi visās balsīs,
kuras ilgums ir ne īsāks par vienu takti. To raksta virs pauzes zīmes. Lieto formu sadurvietās,
piemēram, pārejot no ekspozīcijas uz izstrādājumu (L.van Bēthovena 7.simf. 1.daļa). Īpaši
nozīmīga G.P. ir tad, ja pārtrauc muzikālās domas gaitu (F.Šūberta ”Nepabeigtā simfonija”
1.daļa).

HARMONISKAIS MAŽORS – mažora skaņkārtas paveids, kas radies, pazeminot dabiskā mažora VI
harmonisko pakāpi, kuru tad sauc par VII harmonisko pakāpi. Šo pazeminājumu neraksta pie
nošu atslēgas, bet pirms attiecīgās nots kā alterācijas zīmi. Harmoniskais mažors uzskatāms
par nosacīti diatonisku skaņkārtu, jo katrai pakāpei ir tikai viens variants un hromatiskie
gājieni neveidojas.
HARMONISKAIS MINORS – minora skaņkārtas paveids, kas radies paaugstinot dabiskā minora VII
harmonisko pakāpi. Šo paaugstinājumu neraksta pie nošu atslēgas, bet pirms attiecīgās nots
kā gadījuma alterācijas zīmi. Harmoniskais minors uzskatāms par nosacīti diatonisko
skaņkārtu, jo katrai pakāpei ir tikai viens variants un hromatiskie gājieni neveidojas.

HEKSAKORDS – (no grieķu valodas hex - seši + chordé - stīga) – diatoniska sešpakāpju skaņu rinda.
Plaši izplatīta viduslaiku mūzikas praksē. Tālaika mūzikā lietoja 20 skaņas, aptverot 7
heksakordus; diapazons; g-e2. Pastāvēja triju veidu heksakordi – 2 „dabiskie”(ar diapazonu
no do līdz la), 3 „cietie”(no sol līdz mi ar si bekaru) un 2 mīkstie heksakordi (no fa līdz re ar
si bekaru); katrā no tiem starp III un IV pakāpi bija pustoņa intervāls.

HROMATISMS – (no grieķu valodas chróma – krāsa) – skaņkārtas diatoniskās pakāpes paaugstināšana
vai pazemināšana par pustoni, ko apzīmē ar alterācijas zīmi (diēzu, bemolu, bekaru). Ar
hromatismu apzīmē ikvienas pakāpes izmaiņu, kas rada jaunas skaņkārtiskas tieksmes vai arī
pastiprina esošās. Tādējādi hromatisms ne tikai norāda uz pāreju citā tonalitātē (novirze,
modulācija), bet liecina arī par tieksmju saasināšanos pamattonalitātē (hromatizēts mažors,
hromatizēts minors).

IMITĀCIJA – (no latīņu valodas – imitation – atdarinājums) – tiešs vai variēts tikko izskanējušas
daudzbalsīga skaņdarba vienas balss tēmas vai tās posma atkārtojums citā balsī. Šis
paņēmiens ir kanona, invencijas un fūgas attīstības pamatā.

INTONĀCIJA – (latīņu valoda intonare – skaļi izrunāt) – šim jēdzienam ir vairākas nozīmes:
1) tā ir mūzikas skaņu augstuma organizācija pa horizontāli, kas eksistē tikai vienotībā ar
ritmu un pieder attiecīgā laikmeta mūzikas skaņu sistēmai,
2) muzikālās izteiksmības ievirze, kas izpaužas skaņu mākslas īpašību kompleksā (augstums,
ritms tembrs, artikulācija)
3) ikviena mazākā skaņu saikne mūzikā, kam ir relatīvi patstāvīgas izteiksmības nozīme;
intonācija ir semantiska vienība mūzikā. Parasti tā sastāv no 2 vai 3 un vairākām skaņām vai
saskaņām.
Intonācija ir arī skaņas un to attiecību (intervālu) augstuma akustiskā precizitāte izpildīšanas
procesā (tīra intonācija, netīra intonācija).

IZSTRĀDĀJUMS – sonātes formas vidusdaļa, kurā brīvi attīstās ekspozīcijas tēmas. Izstrādājumam
parasti ir 3 posmi – ievada, izstrādājuma un noslēguma. Tonālā un tematiskā ziņā
izstrādājums ir nenoturīgs (tēmas skaldīšana motīvos, sekvenčveidīgā attīstība, tonalitāšu
maiņas). Izstrādājuma noslēguma posmā bieži sastopams pirmsikts.

KAMBIĀTA – (no itāļu valodas cambiata – samainīt, izmainīt) – neakorda skaņa uz vājās taktsdaļas,
parasti atrodas sekundu augstāk par akorda skaņu un atrisinās ar tercas vai kvartas gājienu uz
leju citā akordā. Tā biežāk ir disonējoša.

KANONS – daudzbalsīga mūzikas forma, kurā 2 vai vairākas balsis izpilda vienu melodiju, uzsākdamas
to cita pēc citas. Pirmo balsi, kas uzsāk kanonu sauc par propostu, pārējās – par rispostām.

KLASTERS – (no angļu valodas cluster – ķekars) – skaņu kopums no lielo un mazo sekundu vienlaicīga
skanējuma. Ir diatoniski un hromatiski klasteri. Klasterus pirmais klavierspēlē pielietoja
H.Kauels.

KODA – (no itāļu valodas coda – aste) – skaņdarba posms, kas papildina platformu. Koda sākas pēc
kadences un nostiprina galveno tonalitāti (bieži sastopams T ērģeļpunkts), nereti dod īsu
galveno tēmu apkopojumu.
KONCENTRISKA FORMA – vairāku daļu ietver simetriski iekārtotas daļas: ABCDCBA. Simetrija ir
formas apvienojošais faktors, kā centrālais tēls, ap kuru simetriski izkārtojas līdzīgas
uzbūves. Daļu skaits nav ierobežots (F.Šūberta dziesma „Patvērums” – piecdaļu simetriskā
forma).

KONSONANSE – (no franču valodas consonance –kopskaņa, saskaņa) – divu vai vairāku skaņu
labskanīga kopskaņa, tā ir pretstats disonansei. Izšķir pilnīgās konsonanses (t1; t8; t5; t4)
nepilnīgās konsonanses (l6; m6; l3; m3). Pie konsonansēm pieder arī no šiem intervāliem
veidotie akordi – M53 un m53 ar apvērsumiem.

MAIŅU SKAŅKĀRTA – skaņkārta, kur tonikas funkcijas pārmaiņus izpilda dažādas šīs skaņkārtas
skaņas. Visizplatītākā ir paralēlā maiņu skaņkārta, arī vienvārda maiņu skaņkārta.

MAŽORMINORS – pretējas noslieces skaņkārtu apvienojums vienas sistēmas ietvaros. Visizplatītākie

paveidi ir mažorminors (ar vienvārda minora skaņkārtas pakāpju pārnesumu mažorā: III b,
VIb, VIIb) un minormažors (ar mažora skaņkārtas atšķirīgo pakāpju pārnesumu minorā), kas
sastopams retāk. Pie mažorminora pieder arī harmoniskais mažors un paralēlā harmoniskā
minora apvienojums, kas mažorā dod III pakāpes mažora akordu, bet minorā VI pakāpes
minora akordu – t.s. „Šūberta harmoniju”.

METRONOMS – (no grieķu valodas metro – mērs + nomos – likums) – ierīce skaņdarba atskaņošanas
tempa noteikšanai. Šāda tipa ierīce radās 17.gs. beigās. Mūsdienās lietoto metronomu
konstruējis J.N.Melcelis. „M.M.” ir Melceļa metronoms. Skaņdarbā pie tempa apzīmējuma
norāda svārstību skaitu minūtē un nošu garuma pamatvienību.

MONODIJA – (no grieķu valodas monodia – solodziesma) – ikviena vienbalsīga melodija, par monodiju
sauc arī solodziesmu ar instrumentālu pavadījumu.

MONOTEMATISMS – (no grieķu valodas monos – viens pats + thema – pamatdoma) – kompozīcijas
princips, kas saistīts ar vienas tēmas caurviju izmantojumu. Monotematisms rodas,
apvienojot sonātes vai simfonijas ciklu ar vienu tēmu (vadmotīvu). H.Berliozs „Fantastiskā
simfonija”, F.Lists „Prelūdija”.

MOTĪVS – (no franču valodas motif – kustīgs) – tēmas vismazākā individualizētā konstruktīvā secība.
Parasti atbilst vienai taktij, jo aptver vienu metra stipro daļu. Motīvu var sadalīt submotīvos.

NOVIRZE – īslaicīga pāreja uz citu tonalitāti, nenostiprinoties tajā ar kadenci. Novirzes būtība ir
tonalitātes paplašināšana, palielinoties harmoniju skaitam.

OPUSS – (no latīņu valodas opus – darbs, sacerējums) – šo terminu kopā ar skaitli lieto, lai apzīmētu
komponista skaņdarba hronoloģisko secību viņa daiļradē.

OSTINATO – (no itāļu valodas ostinato – neatlaidīgs, ietiepīgs) – melodijas, ritma vai harmoniskas
secības daudzkārtējs atkārtojums. 16.gs. sevišķi lietoja basā – basso ostinato.

PALIELINĀTĀ SKAŅKĀRTA – simetriskās skaņkārtas veids, kuras pamatā ir pl 53. Sevišķi raksturīga
N.Rimskism-Korsakovam (opera „Zelta gailītis”), K.A.Debisī „Buras”, M.Gļinka
„Černomora maršs”.

PALĪGSKAŅA – neakorda skaņa, kas atrodas starp akorda skaņu un tās atkārtojumu. Izšķir augšējo un
apakšējo, diatonisko un hromatisko palīgskaņu. Lieto uz vājās taktsdaļas.
PAMAZINĀTĀ SKAŅKĀRTA – simetriskās skaņkārtas veids, kura pamatā ir pamazinātais septakords
(N.Rimskis-Korsakovs „Sadko” - zemūdens ainās).

PARALĒLAS TONALITĀTES – to tonalitāšu pāris ar vienādu skaņu sastāvu. Tās ir vistuvākās

radniecības tonalitātes.

PĀRGĀJSKAŅAS – neakorda skaņas uz vājās taktsdaļas, kas pakāpeniskā kustībā savieno divas akorda
skaņas. Izšķir diatoniskas un hromatiskas pārgājskaņas.

PASĀŽA – (no franču valodas passage – pāreja) – augšupejošu vai lejupejošu skaņu secība, kas
atskaņojama ātrā tempā. Izšķir gammveida, arpēdžijveida un jauktas pasāžas (F.Šopēns,
F.Lists, S.Rahmaņinovs).

PAUZE – (no latīņu valodas pausa – pārtraukums, mitēšanās) – pārtraukums skaņdarba skanējumā vienā,
vairākās vai visās balsīs (G.P.) noteiktā laika sprīdī. Pauze ir arī nošu raksta zīme, kas norāda
skanējuma pārtraukuma ilgumu.

PEDĀLIS – (no franču valodas pedale – kāja) – ar kājām darbināma sviras ierīce klavierēm, klavesīnam,
arfai, timpāniem. Klavieru labais pedālis izgudrots 1781.gadā. Abus pamatpedāļus sāka lietot
no 1783.gada. Pirmās norādes – 18.gs. beigās J.Haidna sonātēs. Arfu pedāļi paredzēti
instrumenta pārskaņošanai citās tonalitātēs.

PENTATONIKA – (no grieķu valodas pente – pieci, tonos – skaņa) – skaņu secība, kas ietver 5 pakāpes
vienas oktāvas robežās. Izšķir bezpustoņu (ahemitonisko), pustoņu (hemitonisko), jaukto un
temperēto pentatoniku. Bezpustoņu pentatoniku sauc arī par dabisko. Sastopama mažora,
minora pentatonika.

PIRMSIKTS – (no latīņu valodas ictus – sitiens, akcents) – skaņdarba attīstības posms, kas sagatavo
dinamisko kulmināciju, reprīzi vai jaunu tēmu. Tam ir raksturīgs sasprindzinājums, bieži
veidojas uz D ērģeļpunkta.

POLIFUNKCIONALITĀTE – (no grieķu valodas ply – daudz + functio – izpēte) – dažādu tonikas,
subdominates vai dominantes funkciju (T, S, D) apvienojums vienā sakaņā. Sevišķi
sastopams uz ērģeļpunktiem.

POLIMETRIJA – daudzbalsīgā mūzikā divu vai vairāku dažādu taktsmēru vienlaicīgs apvienojums, kur
nesakrīt galvenie metriskie akcenti (V.A.Mocarts „Dons Žuāns” 2. cēliena finālā
kontrapunktiski apvienotas 3 dejas 3/4; 2/4 un 3/8 taktsmēros).

POLORITMIJA – divu vai vairāku dažādu ritmu vienlaicīgs apvienojums daudzbalsīgā mūzikā, īpaši
raksturīga Āfrikas un Austrumu tautu mūzikā, B.bartoka, S.Prokofjeva skaņdarbos.

POLISKAŅKĀRTA – salikta skaņkārta, kas apvieno dažādu vienas tonikas skaņkārtas elementus
(M.Ravēls Klavierkoncerts G dur 1. daļa).

POLITONALITĀTE – vairāku tonalitāšu apvienojums skaņdarbā. Visbiežāk sastopams 2 tonalitāšu

vienlaicīgs skanējums (bitonalitāte – J.Ivanova prelūdijās).

PRETSALIKUMS – kontrapunkts ikvienam tēmas izklāstam imitācijas formās. Pretsalikums ir pat

ikviena balss, kas pretstatīta citai melodiski vadošai balsij (radniecīgs jēdziens
„kontrapunkts”).
PUANTILISMS – (no franču valodas pointillisme – punktēt, likt punktus) – viena no 20.gs. mūzikas
kompozīcijas tehnikām, kam raksturīgs muzikālās domas izklāsts, nevis tēmu veidā, bet gan
ar īsām, aprautām skaņām, kas nodalītas ar pauzēm. Par dibinātāju uzskata A.Vēbernu
(„Bagatelles”, dziesmu „Zvaigznes”), rakstījuši arī K.Štokhauzens, P.Bulērs.

REFRĒNS – (no franču valodas refrain – piedziedājums) – panta nobeiguma atkārtojums. Plaši pielieto
dziesmās. Refrēns ir arī rondo formas galvenais tematiskais materiāls, kas atkārtojas ne
mazāk kā trīs reizes.

REĢISTRS – (no latīņu valodas registrum – saraksts) – cilvēka balss vai mūzikas instrumenta daļa ar
noteiktu augstumu, tembru un intensitāti.

REPRĪZE – (no franču valodas reprise – atkārtot) vienas vai vairāku tēmu atkārtojums pēc to attīstības
etapa jauna tematiskā materiāla izklāsta. Reprīze var būt statiska, variēta, dinamizēta, tikai
tematiska (citā tonalitātē), tikai tonāla. Viltus reprīze – sākuma tēmas izklāsts blakus
tonalitātē vidusdaļas beigās, kam seko īstā reprīze.

REZONANSE – (no franču valodas rezonanse – atbalstoties) – akustiska parādība, kad viena ķermeņa
svārstību rezultātā rodas līdzīgas svārstības citā ķermenī.

SALIKTAIS KONTRAPUNKTS – viens no galvenajiem polifonās attīstības un variēšanas līdzekļiem. tas

ir melodiski attīstītu balsu polifons savienojums, kas atkārtojumos balsu izklāstā var
mainīties.

SALIKTA 3 DAĻU FORMA – mūzikas forma, kuras pirmā daļa parasti ir vienkārša divdaļu vai trīsdaļu
forma, vidusdaļa pēc struktūras tuva 1.daļai vai ir brīvāka, bet trešā daļa ir reprīze. Vidusdaļa
var būt trio (kam ir noteikta forma) vai epizode (tonāli nenoturīga uzbūve bez noteiktas
struktūras).

SĒRIJA – (no latīņu valodas series – rinda) – 20gs. kompozīcijas tehnikas elements, patstāvīgu 12 dažāda
augstuma skaņu komplekss bez atkārtojumiem. Pamata princips – kamēr visas 12 skaņas nav
izskanējušas, neatkārtot nevienu skaņu (Jaunās Vīnes skolas kompozīcijas daiļrade).

SIMETRISKĀS SKAŅKĀRTAS – skaņkārtas, kuru skaņurindas pamatojas uz oktāvas vienmērīgu

dalījumu un pamatā ir noteikta centrālā saskaņa. To iegūst, dalot 12 pustoņus 2, 3, 4 vai 6
vienādās daļās. Centrālā saskaņa nosaka skaņurindas nosaukumu: veslu toņu, palielinātā,
pamazinātā vai tritona skaņkārta.

SKAŅURINDA – (no vācu valodas Tonreiche) – pamatskaņu secība, kas izkārtotas lejupejošā vai
augšupejošā kārtībā vienas vai vairāku oktāvu robežās.

SONĀTES FORMA – klasiskās skaņdarba forma, sastāv no 3 pamatnodalījumiem – ekspozīcijas,

izstrādājuma un reprīzes. Tematiskā materiāla izklāsta funkciju veic ekspozīcija, kas ietver
4 posmus – galveno posmu, sasitošo posmu, blakusposmu un noslēgums posmu.
Izstrādājumā tematiskais materiāls tiek pakļauts dažādām izmaiņām: tonālām, harmoniskām,
ritmiskām. Reprīzē atgriežas ekspozīcijas tematiskais materiāls, taču ar pārkārtotām G.P. un
Bl.p. tonālajām attiecībām.

SPOGUĻREPRĪZE – reprīze, kurā sonātes formas ekspozīcijas tematiskais materiāls izkārtots

atgriezeniskā secībā – vispirms Bl.p., tad G.P. (V.A.Mocarta Klaviersonāte D dur 1.daļa).

STRETA- (no itāļu valodas stretta – saspiest, samazināt, saīsināt) – polifonijas tēmas imitācijveida
izklāsts, kam raksturīga imitējošās balss iestāšanās pirms tēmas nobeiguma iepriekšējā balsī.
 Tipiska pazīme – neliels attālums starp balsu iestāšanās momentiem. Streta ir arī imitācija
sašaurinājumā.

STROFISKĀ FORMA – vokālās mūzikas forma, kurā viena un tā pati muzikālā uzbūve atkārtojas
vairākas reizes ar dažādu tekstu.

SUBMOTĪVS – motīva visīsākā konstruktīvā daļa. Tos var izdalīt no motīva tad, ja tiem piemīt tieksme
uz skaidru ritmisko dalījumu.

TAKTS – (no vācu valodas Takt – pieskāriens) – metra pamatvienība mūzikā, skaņdarba posms no vienas
uzsvērtās metra daļas līdz otrai tāda paša stipruma daļai. Nošu rakstā atdala ar takstssvītru.

TETRAHORDS – (no grieķu valodas tetra – četri + chorde – stīga) – četru pakāpju skaņurinda t4
apjomā. Pazīstamākie tetrahordi – mažora, minora, harmoniskais un frīģiskais.

TRANSKRIPCIJA – (no latīņu valodas transcription – pārrakstīšana) – vokāla vai instrumentāla

skaņdarba pārlikums vai brīva, virtuoza apdare. Izšķir divus veidus:
1) skaņdarba pārlikumu citam instrumentam vai citai balsij,
2) izklāsta maiņa, nemainot oriģinālā paredzēto instrumentu. Ir arī orķestra transkripcija.

TUTTI – (no itāļu valodas – visi) – tas ir norādījums izpildīt visiem – viesiem orķestra instrumentiem ai
visām kora balsīm.

UNISONS – (no vācu valodas unus – viens + sonus – skaņa) – divu vai vairāku vienāda augstuma vai
oktāvas attiecībās esošu skaņu vienlaicīgs skanējums. Var būt arī skaņdarba vienlaicīgs
izpildījums 2 klavierēm, solo partijas dublējums pavadījumā.

UZTAKTS – (no vācu valodas Auftakt) – nepilna takts, ar kuru sākas skaņdarbs vai tā daļa. Uztakts
veidošanās saistīta ar metrisko struktūru, kuras pamatā ir jambiskā pēda (pāreja no vājā uz
stipro laiku). Uztakts ir arī diriģenta žests skaņdarba izpildījuma sākumā, lai koncertētu
mūziķu uzmanību.

VARIĀCIJU FORMA – mūzikas forma, kas veidojas, vairakkārt izklāstot kādu tēmu, ko atkārtojumā
sniedz izmainītā veidā. Tēma ar variācijām mūsdienu izpratnē izveidojās 16.gs. – variācijas
par nemainīgu – basso ostinato. Vīnes klasiķu daiļradē izveidojās stingrās jeb klasiskās
variācijas, romantismā – brīvās.

VESELU TOŅU SKAŅKĀRTA – simetriskās skaņkārtas veids, kuras pamatā ir veseltoņu skaņurinda vai
akords (sešskanis), līdzīga palielinātai skaņkārtai (K.A.Debisī „Buras”, M.Gļinkas
„Černomora maršs”).

VIDUSLAIKU SKAŅKĀRTAS – (baznīcas skaņkārtas) – astoņu monodisku skaņkārtu apzīmējums. Tās

bija Rietumeiropas mūzikas pamatā līdz 16.gs. vidum: doriskā, frīģiskā, līdiskā,
miksolīdiskā, hipodoriskā, hipolīdiskā, hipomiksolīdiskā.

VIENKĀRŠA 2 DAĻU FORMA – skaņdarba forma, kas sastāv no divām tematiski radniecīgām daļām,
no kurām pirmā daļa ir periods, bet otrā nav lielāka par periodu. Ir 2 paveidi:
1) vienkārša divdaļu reprīzes forma (AA 1)
2) vienkārša divdaļu bezreprīzes forma (AB).

VIENKĀRŠA 3 DAĻU FORMA – skaņdarba forma, kuras pirmā daļa ir periods, bet pārējās divas daļas
nav lielākas par periodu (ABA). Pirmajā daļā tiek eksponēta tēma, otrajā daļā tēma attīstās
vai parādās jauns tematiskais materiāls, trešajā daļā – reprīzē – atkārtojas pirmā daļa.
 Atkarībā no vidusdaļas vienkārša 3d. formai ir 2 paveidi:
1) vientēmas vienk. 3daļu forma,
2) divtēmu vienk. 3daļu forma.
Reprīze var būt burtiska (statiska), dinamizēta vai sintezēta.

VIENTERCU SISTĒMA – skaņkārtisks veidojums, kas rodas, apvienojot divas tonalitātes ar kopēju
tonikas tercu (Do – do#). S.Prokofjevs „Gavote” (Fa - fa#).

VIENVĀRDA TONALITĀTES – pretējas skaņkārtiskās noslieces tonalitāšu pāris, kuru tonikas atrodas
uz vienas un tās pašas pakāpes.