Vēsturisko interpretāciju izmantošana politisko

mērķu sasniegšanai
Izpēti dotos avotus un atbildi uz jautājumiem!
1. No avota A tabulā izrakstiet jēdzienus un terminus, kas raksturīgi vēstures skaidrojumiem
padomju režīmā un skaidrojiet tos atbilstoši padomju laika vēstures skaidrojumam!
(rakstiet 5 būtiskākos jēdzienus) (5punkti)
2. No avota B izrakstiet tos teikumus (piemērus), kuros redzam Padomju laika skaidrojumu
(5punkti)

Jēdzieni, termini (no avota A) Jēdziena skaidrojums (no Piemērs Padomju laika
avota A) enciklopēdijā (avots B)

3. Bibliotēkā vai interneta vietnē periodika.lv atrodi tekstus par Latvijas vēsturi 10.–13.
gadsimtā, kas tapuši 20. gadsimta 20. un 30. gados – neatkarīgajā Latvijas Republikā!
Izanalizē 20.–30 gados tapušos tekstus un atrodi atšķirīgu vēstures interpretāciju,
salīdzinot ar iepriekšējiem avotiem!
Kā vēsture kopumā un Latvijas vēsture tiek atspoguļota 20.-30.gadu neatkarīgās
Latvijas laikā?(5punkti)
Uzrakstiet 3 būtiskas atķirības vēstures interpretācijā! (6punkti)

4. Izdari secinājumus par vēstures tekstu atbilstību laikam un valstij, kurā tie ir
radušies!(4punkti)

Avots A
Vēstures interpretācijas obligātie principi (dogmas) Padomju Savienībā

1. Cilvēces vēsture attīstās pēc Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa mācībā atklātajiem principiem:
● vēstures procesu nosaka un uz priekšu virza ražošanas veids un ražošanas attiecības;

● visa cilvēces vēsture iedalāma t.s. sabiedriskiekonomiskajās formācijās – pirmatnējās kopienas

iekārtā, verdzības iekārtā, feodālajā iekārtā, kapitālistiskajā iekārtā, sociālistiskajā iekārtā, kas
nākotnē pāraugs visas pasaules komunistiskajā iekārtā, visas minētās formācijas visā pasaulē
secīgi nomaina cita citu;
● verdzības, feodālisma un kapitālisma formācijā notiek nemitīga cīņa starp naidīgajām
(antagonistiskajām) šķirām – verdzībā starp vergiem un vergturiem, feodālismā starp
zemniekiem un feodāļiem, kapitālismā starp strādniekiem un buržujiem;
● šķiru rašanās cēlonis ir privātīpašums: vieniem pieder ražošanas līdzekļi, otriem – nepieder.
Tie, kam pieder ražošanas līdzekļi, ekspluatē tos, kam tie nepieder.
2. Senajai Krievzemei un tai sekojošajai Krievijai ir īpaša loma vēstures procesā:
● austrumslāvi, senkrievi, krievi vienmēr bijuši augstāk attīstīti salīdzinājumā ar saviem
kaimiņiem, kaimiņtautas vienmēr tiekušās draudzēties un pievienoties viņiem;
● senkrievi un krievi vienmēr bijuši ienaidnieku un nelabvēļu ielenkti, viņi centušies atbrīvot no
dažāda veida apspiedējiem savus kaimiņus;
● to tautu un zemju vēsturē, kas ietilpa PSRS sastāvā, Krievija un krievu tauta vienmēr spēlējusi
tikai un vienīgi pozitīvu un attīstību veicinošu lomu, bijuši “vecākie brāļi”.

Avots B
Fragments no Latvijas padomju enciklopēdijas 52. sējuma šķirkļa “Vēsture”
Agrais feodālisms (10.–12. gs.)
10.–12. gs. Latvijā ražotājspēku un ražošanas attiecību attīstībā notika kvalitatīvas pārmaiņas –
pakāpeniski veidojās feodālā sabiedrība, kuras rašanos bija sagatavojusi visa iepriekšējā perioda –
šķiru sabiedrības veidošanās laikmeta sociālekonomiskā attīstība. Raksturīga agrā feodālisma
sabiedrības iezīme bija feodālo zemes īpašumu rašanās, mantojamas politiskās varas koncentrēšanās
atsevišķu personu (vecāko, virsaišu, kņazu) rokās.
Jaunais – feodālais ražošanas veids Austrumeiropas tautu apdzīvotajā teritorijā nostiprinājās
dažādā laikā un atšķirīgos vēst. apstākļos. Austrumslāvu (senkrievu) pāreja uz feodālismu noslēdzās
9. gs.–10. gs. 1. pusē. Nodibinoties samērā vienotai agrā feodālisma Senkrievu valstij, austrumslāvi
bija aizsteigušies priekšā citām Austrumeiropas tautām un ietekmēja to ekonomisko, politisko un
kultūras attīstību. Starp ciltīm un tautībām, kas maksāja meslus Krievzemei, krievu 11. gs.
pirmhroniku sakopojumos minēti arī senās Latvijas iedzīvotāji (latgaļi, kurši, zemgaļi, lībieši). [..]
Politiskajā attīstībā tālāk bija tikuši latgaļi un sēļi, kas Krievzemes politiskajā ietekmē bija
apvienojušies augstāka tipa valstiskos veidojumos – kņazistēs. [..]

Tādu feodālu valstu, kas aptvertu visu kādas tautības apdzīvoto zemi, Latvijas teritorijā 10.–12. gs.
nebija. Nav noteiktu ziņu, kādā veidā ievāca nodevas – meslus. Senkrievu terminoloģija, kas pārņemta
arī vietējās valodās, liecina, ka meslu vienības bija pagasts un arkls. Kā zināms, Senkrievu valsts
politiskās sadrumstalotības periodā kuršu un zemgaļu zemes bija politiski neatkarīgas, tomēr liela
Latvijas teritorijas daļa – latgaļu, lībiešu un sēļu zemes – palika pakļautas Novgorodai ar vasaļu
starpniecību. Par Krievzemes politisko ietekmi liecina politiskie, administratīvie un tiesas termini, kas
latviešu valodā pārņemti no krievu valodas, piemēram, “sods”, “soģis”, “valsts” , “robeža”. [..]
Par iedzīvotāju šķirisko diferenciāciju agrajā feodālismā Latvijas teritorijā liecina 13. gs. rakstītie
avoti un arheoloģiskais materiāls, kas iegūts 10.–12. gs. apbedījumos. [..] Viņi (tautas vairākums)
piedalījās tautas sapulcēs un devās karagājienos. Tomēr tautas sapulcēs, kur izšķīra kara un miera
jautājumus, noteicošais vārds bija dižciltīgajiem – vecākajiem un labiešiem. Arī līgumu slēgšanā ar
vācu iekarotājiem un katoļu baznīcas pārstāvjiem piedalījās vecākie u.c. feodālās aristokrātijas
pārstāvji. [..]
Iespējams, ka līdz ar kristīgo ticību (Latvijas teritorijā) izplatījās arī rakstība. Tā, protams, bija
pazīstama tikai feodālajai virsotnei, kam vajadzēja orientēties līgumu tekstos, zīmogos u.c. materiālos.
Par rakstību liecina Kokneses pilskalnā atrastais stils un piekaru zīmogs. Metāla irbuļi jeb stili
rakstīšanai uz vaskotām plāksnītēm lietoti jau Senajā Grieķijā un Romā. Koknesē atrastajam līdzīgi stili
– irbuļi zināmi Krievzemē. Lielais no Krievzemes ievesto priekšmetu skaits, kā arī daudzie aizgūtie
vārdi dažādās tautas sabiedriskās, ekonomiskās, politiskās un kultūras dzīves jomās liecina par senkrievu
kultūras progresīvo ietekmi uz Latvijas teritorijas iedzīvotāju kultūras veidošanos.