Recenzija Latvijas Nacionālā teātra izrādei “Spēlēju, dancoju”

Latvijas Nacionālā teātra muzikālā satīra “Spēlēju, dancoju” ir tiešs mūsdienu sabiedrības
atspoguļojums. Izrāde ir balstīta uz 1915.gadā radītās Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju”
motīviem. Izrādes dramaturģe ir Justīne Kļava, kura par savām lugām vairākkārt ir saņēmusi
“Spēlmaņu nakts” apbalvojumus un kuras lugas un dramatizējumi ir iestudēti lielākajos
Latvijas valsts un nevalstiskajos teātros. Izrādes režisors ir Elmārs Seņkovs, scenogrāfs -
Reinis Suhanovs, komponists - Edgars Mākens.

Izrāde ir par jaunu mūziķi vārdā Tots, kuru tēlo aktieris Raimonds Celms, kurš dodas uz
pazemi-Velnu Riju, lai izglābtu meiteni vārdā Lelde, kuru tēlo Elizabete Skrastiņa. Leldi
nogalina vampīrs vārdā Kungs, kuru tēlo Artūrs Krūzkops. Vēl var piemināt tādus tēlus kā
Leldes līgavaini Zemgusu (Matīss Budovskis), Velnu Rijas vadītāju Trejgalvi (Egons
Dombrovskis), Dēla māti (Evija Krūze) un Meitas māti (Līga Zeļģe). Tēlu vārdi atbilst Raiņa
lugai. Tots ir iemīlējies Leldē, jo viņu saviļņoja un aizkustināja Tota mūzika. Tots, uzzinot, ka
viņam būs jāmirst, lai izglābtu Leldi, bija gatavs upurēties meitenes dēļ, kamēr citi novērsās.
Tots tika vainots Leldes nāvē. Līdzko no Velnu Rijas tika padzīti visi ļaunie vampīri, un Lelde
tika glābta, Tots vairs nebija vajadzīgs. Tots bija visam “pretnis”, kurš spēlēja savu mūziku,
kas velniem un lielākajai daļai cilvēku nepatika. Viņš vienīgais nebaidījās no vampīriem un
bija gatavs zaudēt dzīvību meitenes dēļ.

Manuprāt, viena no visspilgtākajām aktierspēlēm bija Raimondam Celmam, kurš izcili

attēloja Totu, jo viņš emocionāli atainoja tēla pārdzīvojumus, pats dziedāja un spēlēja
izrādes mūziku. Kopumā izrādes aktierspēle bija ļoti izteiksmīga, jo katrs aktieris iejutās tēlā,
liekot skatītājam izjust tēlu emocijas. Tēlu kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, manuprāt,
katram tēlam izveidoja viņu personībām atbilstošus un mūsdienīgus tērpus. Arī izrādes
scenogrāfija ar kustīgu skatuves fonu un apgaismojumu radīja ainām atbilstošu atmosfēru,
izteiksmīgi papildinot stāstu un liekot skatītājam būt daļai no izrādes. Aktieru spēlētā
rokmūzika un smieklīgā vampīru horeogrāfija izrādi padarīja neaizmirstamu.
Izrāde ir aktuāla, jo tā uzdod mūsdienu sabiedrībā apspriestu jautājumu par to, kāds ir
mākslinieka uzdevums un vai mākslai jābūt kādai nozīmei. Vai māksliniekam ir jāizklaidē,
jāprotestē vai jāpropagandē varas uzstādītās idejas? Ko mākslinieks spēj darīt, lai kaut ko
mainītu? Izrāde atspoguļo arī sabiedrības un valdības uzskatus mūsdienu Latvijā. Gan Raiņa
lugā, gan mūsdienu iestudējumā Lelde simbolizē Latviju, savukārt Raiņa velni-svešie
ienaidnieki šajā izrādē ir nepareizie cilvēki, kas nokļūst pie varas un sola pārmaiņas, bet tās
netiek īstenotas. Izrāde kritizē tos cilvēkus, kuri sākumā iestājas par pārmaiņām, bet,
nonākot pie varas, kļūst varas pārņemti. Izrāde katram skatītājam liek pārdomāt to, vai ir
iespējams šos “mošķus” mainīt vai padzīt, un veidot pašiem savu jaunu Riju, jo ir maz
darītāju, un cilvēki baidās no pārmaiņām.
Šī izrāde man ļoti patika, jo tā ar humoru patiesi atspoguļo gan dažādu mūsdienu
sabiedrības grupu, gan valdības uzskatus. Izrāde emocionāli atspoguļo cīņu par brīvību un
nepieciešamību pēc kāda, kurš iestātos pret ierobežojošo varu. Pārmaiņas nevar notikt bez
vēlmes un cīņas. Tikai cīnoties var veidot jaunu un brīvu Latviju. Mākslai un mūzikai ir liela
nozīme tautas pašapziņas celšanā, un tās spēj mudināt cilvēkus nepadoties.