Recenzija par mūziklu “Oņēgins”.

Izrāde man bija, kas līdz šim neredzēts un es jutu tās sižetu un Oskara Vailda stilu, kas
pārklāts tai. Izrāde sākas ar priekšspēli, kas šķiet neobligāta un ir kā ievads izrādei. Pakāpeniski
turpmāko skaņu, krāsu un notikumu dēļ tiek aizmirstas ievads, bet to ir vērts atcerēties. Intara
Busuļa Puškins un Harija Spanovska atveidota figūra Duelants, kas arī tikpat labi varētu būt
dzejnieka nogalinātājs Dantess, viens pret otru pacēla ieroci, kas man visvairāk palika atmiņā.
Pēc šāviena atskanēšanas, Puškins, lodes neskarts, pazūd atpakaļ aizkulisēs. Vēstījums liekas
skaidrs – dzejnieks ir nemirstīgs. Izrādes beigās Puškins tomēr iet bojā, bet – no Oņegina darba.
Dzejnieka radītais tēls iznīcina savu radītāju. Ņemot vērā Evitas Mamajas, libreta autores, un
Džilindžera iecienītā režisora R. Viktjuka zināšanas un interesi par Oskaru Vaildu, tā vien liekas,
ka izrādei ir piesaistīta simboliskā īru dzejnieka stils. Māksla mēdz būt stiprāka un ilglaicīgāka
par mākslinieku. (Jo nevarētu taču būt, ka iecerēts dzejnieku sodīt par to, ka viņš radījis tik
„sliktu” romāna varoni kā Oņegins. Starp to, ka dzejnieks bijis nemirstīgs, Puškins nav vērotājs
no malas, bet aktīvs līdzdalībnieks un- Oņegina un Ļenska draugs.