Kisindžera konspekts

Šajā konspektā tiks aplūkotas Henrija Kisindžera grāmatas "Diplomātija" 9.-14.

nodaļas.
Kisindžers pievērš uzmanību tam, kā lielie zaudējumi frontēs un sabiedrības masu
iesaistīšanās kara norisēs nepieļāva panākt kompromisu starp karojošajām valstīm, un, lika
turpināt cīņu līdz galīgai uzvarai, vai pilnīgam spēku izsīkumam1.
Viņš runā par atšķirībām tobrīd Eiropā un ASV pastāvējušo uzskatu atšķirībām
starptautiskās politikas jautājumos. Amerikas valdošajās aprindās, pastāvēja ideālistiski
uzskati, par to, ka cilvēki savā būtībā tiecas pēc miera, bet, pie kariem noved šauras valstu
vadītāju ambīcijas un spēku līdzsvara spēles ar alianšu veidošanu un bruņošanos, tāpēc, mieru
varētu veicināt demokrātijas izplatīšanās un, kolektīvās drošības sistēmas izveide, kas,
pretstatā aliansēm, aptvertu visas valstis, sniedzot tām visām vienādas garantijas par
savstarpēju neuzbrukšanu un palīdzības sniegšanu agresijas gadījumā. Līdzās ierastajai
izolacionisma līnijai, pastāvējis uzskats, kuru parstāvēja prezidents Vudro Vilsons, un viņa
līdzgaitnieki, ka, Amerikai ir jāvada šīs jaunās sistēmas ieviešana dzīvē. Eiropā, tikmēr,
pastāvējuši tradicionālāki uzskati par starptautisko kārtību, kuru pamatā bija spēku līdzsvara
princips, kas lika, veidojot alianses un mainot valstu robežas, ierobežot tās valstis, kas
potenciāli varēja kļūt spēcīgākas par visām pārējām, tātad, kļūt par hegemonu. Šis princips
īpaši spēcīgs bijis Lielbritānijā. Tiesa, tieši no britu ārlietu ministra Greja pirmā nāca pirmā
iniciatīva mainīt pasaules kārtību kolektīvās drošības virzienā- šādu priekšlikumu Grejs vēl
1915. gadā esot izteicis V. Vilsona uzticības personai Hauzam, cerot iesaistīt Ameriku karā
Antantes pusē, lai iegūtu papildus spēku Vācijas salaušanai. Eiropas valstu vadītāji
neprotestēja pret Vilsona idejām tāpēc, ka jutās pārāk vāji, un, baidījās zaudēt amerikāņu
atbalstu, savukārt, Amerikā juta šo eiropiešu militāro vājumu, un finansiālo atkarību no ASV,
un, uzskatīja, ka ir pienācis izdevīgs brīdis, lai piespiest Veco pasauli manīt savu domāšanas
veidu.
Prezidents Vilsons pasludināja savus 14 punktus, kas ietvēra tādus principus, kā, tautu
pašnoteikšanās tiesības, kolektīvās drošības un Tautu Savienības idejas, kas bija svešas
tradicionālajai Eiropas ārpolitikai. Viņš piedāvājis tādu starptautisko kārtību, kas balstītos uz
sabiedrisko domu un likumu, nevis, uz spēku. Agresorvalstis ietekmētu sabiedrības
nosodījums, bet, ja tas nelīdzētu, tad tiktu izmantotas ekonomiskas sankcijas. Tas, priekš
Eiropas, bija kas pilnīgi jauns.

1
Kisindžers, H. Diplomātija 231. lpp.
 Kisindžers, tomēr, norāda, ka jau pašos Vilsona 14 punktos bija pretrunas, piemēram,
pieeja pie jūras Polijai, kas pārkāpa tautu pašnoteikšanās principu, nemaz nerunājot par
galīgo miera līguma variantu2.
Kisindžers norāda uz Francijas un pārējo Versaļas konferences dalībnieku
atšķirīgajiem uzskatiem Vācijas jautājumā3. Ja Francija gribēja, vai nu, sadalīt Vāciju, vai,
izveidot aliansi ar Lielbritāniju un ASV pret Vāciju, lai tādējādi nodrošinātos pret iespējamu
Vācijas uzbrukumu nākotnē, tad, anglosakšu valstis, it sevišķi, ASV, iestājās pret Vācijas
sadalīšanas ideju, kā tādu, kas ir pretrunā ar pašnoteikšanās principu, gan, nevēlējās veidot
aliansi ar Franciju, amerikāņi- tāpēc, ka principā iestājās pret aliansēm, kā vecās pasaules
kārtības daļu un šķērsli kolektīvās drošības sasniegšanai, briti- tāpēc, ka negribēja nākotnē
vēlreiz nest lielus upurus, karojot citas valsts dēļ, vēlāk, arī tāpēc, ka Francija bija noslēgusi
alianses ar Austrumeiropas valstīm, kurās briti negribēja iesaistīties. Tad Francija pieprasīja,
vismaz, buferzonu Reinzemē- neatkarīgu, demilitarizētu republiku, vai, sabiedroto okupētu
teritoriju. Sabiedrotie sākumā bija pret, ar laiku, tomēr, piekrita okupēt Reinzemi uz laiku.
Versaļas sistēmas neveiksmi, pēc Kisindžera domām, noteica tas, ka no sistēmas tika
izslēgtas Vācija un Krievija, kam abām kopā bija Eiropā lielākais iedzīvotāju skaits un
militārais potenciāls4.
Jaunu mazo valstu parādīšanās Austrumeiropā veicināja nestabilitāti Eiropā, jo,
tādējādi Krievija tika atdalīta no Vācijas, un, līdz ar to, nevarēja vajadzības gadījumā nākt
palīgā Francijai cīņā pret Vāciju. Pašas mazās valstis, tikmēr, bija vājas un, savstarpēji
naidīgas, turklāt, Krievija tās potenciāli apdraudēja tik pat ļoti, kā Vācija, tāpēc, tās nevarēja
kalpot par potenciāliem Francijas sabiedrotajiem cīņā ar Vāciju. Tā Francija palika par
vienīgo "Eiropas policistu", kam vienam pašam bija jāierobežo Vācijas tieksme pēc revanša.
Tā, pēc Kisindžera, vēl viena Versaļas sistēmas vājā vieta, un, tas esot demoralizējis Franciju.
Vēl pie šī punkta pieminami teritoriālie pārkārtojumi pēc kara: liela skaita vāciešu nonākšana
citu valstu sastāvā, kulturāli ļoti atšķirīgu tautu nonākšana vienas valsts sastāvā (Serbu,
Horvātu un Slovēņu karaliste).
Kisindžers salīdzina Versaļas sistēmu ar Vīnes sistēmu, kas tika izveidota pēc
Napoleona kariem, norādot, ka Vīnes sistēmā bija paredzēta iespēja lielvalstīm jebkurā brīdī
savaldīt Franciju, vienlaikus, dodot tai iespēju piedalīties Eiropas politikā, bet, Versaļas
sistēma ar Vāciju tādu iespēju neparedzēja, izstumjot Vāciju no Eiropas politikas, un, kā jau

2
Tas pats, 233
3
Tas pats, 233.-240. lpp.
4
Tas pats, 244
iepriekš minēts, atstājot Franciju vienu pašu vajadzības gadījumā savaldīt Vāciju. Viņš
norāda, ka bija nesaprātīgi uzlikt Vācijai visu atbildību par karu.
Kisindžers apgalvo, ka Versaļas sarunu laikā, būtībā, tikai Vilsons viens pats
aizstāvēja tās jaunās kolektīvās drošības idejas, ko pats bija izvirzījis, pārējās valstis
koncentrējās uz savām nacionālajām interesēm. Tomēr, viņš norāda, ka, piemēram, briti ar
laiku patiesi pievērsās kolektīvās drošības idejām, kas sākotnēji viņiem bija bijusi tikai
taktika. Tiesa, vēlāk Kisindžers atkal raksta, ka briti gan sludināja dažādas kolektīvās droīibas
tēzes, taču, turējās pie šiem principiem un atturējās no alianses ar Franciju tāpēc, ka,
kolektīvajā drošībā ir vieglāk izvairīties no konkrētām saistībām.
Kisindžers kritizē Tautu savienības savstarpējās palīdzības principu, kas balstīts
atbruņošanās idejā. Šis princips paredzēja, ka, lai kādai valstij palīdzētu agresijas gadījumā,
tai, vispirms, ir jāizpilda savs atbruņošanās plāns. Tā iznāca, ka valstij ir jāsniedz palīdzība
nevis tāpēc, ka tā ir stratēģiski, ģeopolitiski nozīmīga, bet, tāpēc, ka tā ir atbruņojusies.
Kisindžers uzskata, ka tādā veidā faktiski tika veicināta agresija. Viņš raksta par Vācijas
atbruņošanās problēmu, jo, nebija izstrādāts kontroles mehānisms, kas pārbaudītu, vai Vācija
tiešām atbruņojas, tāpēc, miera noteikumi šajā jautājumā tika pārkāpti. Tiesa, vārdos Vācija
atbalstīja atbruņošanos, bet, to darīja tāpēc, ka, ar laiku tas nodrošinātu Vācijai stratēģiskas
priekšrocības: Vācijas ģeopolitiskais stāvoklis bija uzlabojies, jo, tai austrumos vairs nebija
robežas ar spēcīgo Krieviju, kuru tai vajadzētu līdzsvarot, bet, bija vairākas mazas, vājas, un
savstarpēji nedraudzīgas valstis, otrkārt, pat, pēc Versaļas līguma, Vācija joprojām bija
pietiekami spēcīga, lai sakautu vienu pašu Franciju, un, tad vēl, Francija atbruņotos. Pēc
Kisindžera domām, vispareizāk būtu bijis sabiedrotajiem atbrīvot Vāciju no Versaļas
noteikumiem, un izveidot britu-franču aliansi. Šis variants neizdevās Francijas naidīguma
pret Vāciju, un britu neuzticēšanās frančiem dēļ.
Kisindžers norāda uz to, ka Francija ieņēmusi, viņaprāt, nesaprātīgu politiku
reparāciju jautājumā. Francija drīzāk pastāvējusi uz milzīgu, nesamaksājamu reparāciju
summu, tā vietā, lai vienotos par reāli izpildāmu reparāciju apjomu. Viņš norāda uz to, ka,
pirmo reizi reparāciju jautājumā bija kļuvis būtisks maksājumu morālais attaisnojums.
Otrkārt, reparāciju jautājuma apspriešana notika ne uzreiz, bet, vēlāk, jau pēc Versaļas līguma
parakstīšanas, bet, uzvarētāju pozīcijas ar laiku vājinājās, jo, Vācija jau bija atguvusies no
zaudējuma šoka, kas deva tai iespēju kaulēties. Tāpat, reparācijām neesot bijis paredzēts
piespiešanas mehānisms.
Tā pat, viņš runā par to, ka reparāciju jautājumu rietumu lielvalstis izmantoja, lai savā
starpā sarīdītu Vāciju un Krieviju. Krievijai tika piedāvāts segt cara laika parādus no vācu
reparācijām. Taču, Krievija un Vācija vienojās atteikties no savstarpējām pretenzijām, un,
uzsākt savstarpēju sadarbību (Rapallo līgums). Šāds pavērsiens bijis iespējams tāpēc, ka,
rietumvalstis (Lielbritānija un Francija) bija izvairījušās jau no paša sākuma iesaistīt Vāciju,
vai, Krieviju savās sarunās Rapallo par ekonomikas atjaunošanas jautājumiem, kas
skaidrojams ar rietumvalstu tuvredzību, un iespējamiem tādu sarunu noteikumiem-
teritoriālajiem pārkārtojumiem Austrumeiropā- poļu koridora likvidēšanu, Kerzona līnijas
atjaunošanu, kam pretotos poļi. Pie šī paša Kisindžers piemin Padomju Krievijas ārpolitikas
īpatnību, ka, pirmajā laikā pēc revolūcijas, ārpolitika tika balstīta uzskatā, ka pavisam drīz,
notiks vispasaules revolūcija, tāpēc, nav vērts meklēt vienošanos ar kapitālistiskajām valstīm,
tas izpaudās, piemēram, Trocka politikā Brestļitovskas miera sarunu laikā, vienpusēji
pārtraucot karu, bet, vēlāk, saprotot, ka revolūcija tik drīz nenotiks, boļševiku kurss mainījās
uz līdzāspastāvēšanas principu. Tas arī atspoguļojas Rapallo līgumā, kā arī, vēlākajā
padomju-vācu sadarbībā līdz pat 1939. gada augusta neuzbrukšanas līgumam.
Kisindžers raksta par to, ka, britu attieksme bija tāda, ka Francija ir pārāk spēcīga, un,
draud kļūt par dominējošo valsti Eiropā, it īpaši, jā Vācija tiktu sadalīta, savukārt, Vācijai ar
Versaļas noteikumiem esot nodarīta netaisnība. Tieši šī iemesla dēļ, briti negribēja piekrist
franču priekšlikumam sadalīt Vāciju, ne arī, slēgt ar Franciju aliansi. Pēc britu uzskata, spēka
līdzsvaram Eiropā bija vajadzīgs atbalstīt Vāciju, kas tad kļūtu par pretsvaru Francijas
ietekmei, neļautu Francijai kļūt par hegemonu. Kisindžers uzskata šādu britu nostāju par
kļūdainu, norādot uz Francijas vājumu, un, uz to, ka Francijas politika attiecībā pret Vāciju
bija izmisuma un baiļu, nevis, spēka un augstprātības, diktēta, un, ka, to varēja izlabot tieši
franču-britu alianse. Viņš norāda uz tā laika galveno militāro darbinieku, tajā skaitā, arī britu
izpratni, ka Versaļas sistēma nav ilgtspējīga, un, beigsies ar jaunu karu ar Vāciju, un, kritizē
britu valstsvīrus, ka, tie nav varējuši paredzēt šīs briesmas un rīkoties atbilstoši.
Rūras apgabala sakarā Kisindžers uzskata, ka Francijas rīcība, okupējot Vācijas oglēm
bagātāko un industriāli attīstītāko reģionu, bija nesaprātīga, jo, ieguvums no Rūras industrijas
bija pārāk mazs, Vācija zaudēja ienākumu avotu, ar ko varētu samaksāt kaut nelielu daļu
reparāciju, turklāt, Vācijas valdība finansiāli atbalstīja Rūras iedzīvotāju pretošanos, tādējādi
izraisot markas hiperinflāciju un galīgi sagraujot reparāciju maksāšanas iespējas, turklāt, ar
savu rīcību Francija saniknoja ASV un Lielbritāniju, pēdējā draudēja, ka, ja Francija
nemainīs savu politiku, tad, kara gadījumā ar Vāciju, tā nevarēs rēķināties ar britu atbalstu.
Vācija, savukārt, šajā situācijā mēģināja tuvināties britiem, pat, domājot par aliansi ar tiem
pret Franciju, tiesa, tādas iespējas tobrīd nebija, britu sabiedriskās domas dēļ.
 Francija mēģināja radīt Rūras iedzīvotāju separātisma kustību, lai šo reģionu atdalītu
no Vācijas, taču, nesekmīgi.
Kisindžers pievērš uzmanību Štrēzemana "izpildīšanas" politikai. Štrēzemana valdība
Vācijā mainīja iepriekšējo valdību politiku sabotēt miera noteikumus, uzņemoties to
izpildīšanu, ar mērķi panākt, lai rietumvalstis mīkstinātu pašus nepieņemamākos
nosacījumus. Rietumvalstis šo politiku atbalstīja, un, pēc Kisindžera domām, pareizi darīja,
taču, tās joprojām neizveidoja spēcīgu savstarpēju aliansi pret Vāciju, tādējādi, ļaujot
"izpildīšanas" politikas autoriem sasniegt savu mērķi- atgūt spēkus, un, izdevīgā brīdī atgūt
visu Versaļas miera rezultātā zaudēto5. Štrēzemana politika balstījās tajā, ka Vācija izmantoja
rietumvalstu savstarpējās pretrunas reparāciju jautājumā. Briti un amerikāņi gribēja noregulēt
reparāciju jautājumu, tas ir, ņemot vērā, ka, Vācija bija ieņēmusi nesamierināmu pozīciju, ka
nevar samaksāt, un, nemaksāja nemaz, anglosakšu valstis uzskatīja, ka, labāk ir saņemt kaut
kādas reparācijas, nekā, nesaņemt nemaz. Francija, turpretī, uzstāja uz pilnu reparāciju
izmaksu. Štrēzemans piedāvāja starptautisku arbitrāžu, lai vienotos par jaunu reparāciju
grafiku. Tā 1923. gadā uz Franciju tika nosūtīta amerikāņu baņķiera Douza misija, kas
izstrādāja plānu, pēc kura Vācija saņēma amerikāņu aizdevumus- piecu gadu laikā divus
miljardus dolāru, samaksājot reparācijās aptuveni vienu miljardu, pārējo izmantojot savas
tautsaimniecības atjaunošanai. Tā Vācija pakāpeniski pieņēmās spēkā, kļūdama gatava atsākt
bruņoties, tiklīdz tāda izdevība radīsies. Štrēzemans pastāvēja uz to, ka Vācijai ir jādod
vienlīdzība ar pārējām Eiropas valstīm militārajā jomā, tas ir priekšnoteikums reparāciju
maksāšanai. Ar laiku rietumvalstīm nācās piekāpties. Briti un franči varēja šajā situācijā
līdzsvarot Vāciju, izveidojot savstarpēju aliansi, taču, briti negribēja iesaistīties franču
aliansēs ar Austrumeiropas valstīm. Vēlāk britiem radās ideja izveidot Lielbritānijas-
Francijas-Beļģijas aliansi tieši šo valstu robežu aizsardzībai, izslēdzot citu karu iespējamību,
taču, Štrēzemana politika, spiežot uz rietumvalstu vēlmi nepieļaut, ka, Vācija atkal kļūst
nesamierināma, un, saņemt reparācijas, ka, bija panākusi, ka, tāda alianse kļuva neiespējama-
Štrēzemana paziņojums- jebkura alianse bez Vācijas ir alianse pret Vāciju. Tā tapa Lokarno
līgums- kolektīvās drošības līgums Francijai, Vācijai, Beļģijai, Lielbritānijai, un, Itālijai kas
nenoteica konkrētu agresoru, bet, apsolīja aizsargāt jebkuras dalībvalsts robežas no jebkura
agresora.
Vācija apsolīja ievērot savas rietumu robežas un pastāvīgo Reinzemes
demilitarizāciju, bet neatzina austrumu robežas, kuras briti atteicās garantēt, bet, franči bija
pārāk vāji. Tiesa, Vācija parakstīja ar austrumu kaimiņiem arbitrāžas līgumus, apņemoties
5
Tas pats 251
risināt konfliktus mierīgā ceļā, un, pat, iestājās Tautu Savienībā. Pēc Kisindžera, tā Vācija
bija ieguvusi iespēju ievērot tikai tos miera noteikumus, kurus pati gribēja (tiesa, vēl palika
Reinas zona). Otrkārt, šis pakts deva Vācijai iespēju vēlāk apstrīdēt kara iznākumu
austrumos, jo, lai gan Vācija bija apņēmusies arī tur konfliktus risināt mierīgā ceļā, tomēr, tās
robežas neviens negarantēja. Kisindžers raksta, ka šajos apstākļos savlaicīga militāra rīcība
nebija iespējama, jo, ne Tautu Savienības noteikumos, ne, Lokarno līgumā nebija definēts
agresors, tāpēc, nebija zināms, pret ko tieši veidot kara plānus, turklāt, agresijas gadījumā
valstu rīcību aizkavētu apstākļu noskaidrošanas process6.
Starptautiskajās attiecībās 20. un 30. gados pieauga personību un personisko attiecību
nozīme, piemēram, tas, ka britu ārlietu ministra amatā provācisko lordu Kerzonu nomainīja
Francijai draudzīgais Čemberlens, lika Vācijai atzīt rietumu robežas.
Kisindžers pievērš uzmanību Briāna valdībai Francijā. Briāna politika bijusi vērsta uz
attiecību uzlabošanu ar Vāciju, tiesa, Kisindžers šaubās, vai tas bija labas gribas žests, vai,
reālpolitika. Briāns saprata, ka Francijai ir jāpiekāpjas Vācijai reparāciju jautājumā, citādi, to
uz to piespiedīs anglosakšu valstis, vai Vācija, kad tā būs atguvusi varenību.
Briāna un Štrēzemana vienošanās paredzēja, ka, Francija atdos Vācijai Zāras apgabalu
paātrināti, un bez plebiscīta, Vācija samaksās par Zāras oglēm, paātrinās reparāciju
maksāšanu, un, pildīs Douza plānu. Šī vienošanās demonstrēja abu valstu nevienlīdzību
sarunās par labu Vācijai, jo, Vācija ieguva paliekošus ieguvumus, bet, Francija tikai pārejošus
maksājumus, no kuriem dažus Vācija jau agrāk bija solījusi veikt.
Vienošanos tā arī neīstenoja, jo abās valstīs tai bija pārāk liela pretestība- Vācijā
nacionālisti bija pret jebkuru sadarbību ar Versaļas sistēmu, Francijā tie negribēja atteikties
no Reinzemes bufera.
Lai novilcinātu Vācijas formālu līdztiesības atgūšanu, Francija manipulēja ar
atbruņošanās noteikumiem, taču, palika problēma, ka pie vienādiem karaspēku samēriem
Vācijai būs priekšrocības sava lielā iedzīvotāju skaita dēļ.
Kisindžers pievērš uzmanību tam, ka turpmākajos gados pēc Lokarno, Francija
pievērsās defensīvai militārajai taktikai, par ko liecina Mažino līnijas būvniecība, kas
nozīmēja, ka, Francija, visticamāk, vajadzības gadījumā nenāks palīgā Austrumeiropas
valstīm, ar kurām tai bija alianses līgumi, kas atstāja Vācijai brīvas rokas austrumos.
Kisindžers pievērš uzmanību 1928. gada Briāna-Kelloga paktam, kas nosodīja karu kā
starptautiskās politikas līdzekli. Šis pakts, pēc Kisindžera domām, bija bezjēdzīgs, jo, tūlīt
sākās atrunas- Francija iekļāva tajā noteikumus, kas attaisnoja tās alianses ar Austrumeiropas
6
Tas pats 260
valstīm, briti pastāvēja uz rīcības brīvību savās kolonijās, tika attaisnoti pašaizsardzības kari
un kari, lai sodītu agresorus, amerikāņi, savukārt, uzstāja, ka, katra valsts pati nosaka savas
aizsardzības vajadzības7. Galu galā, Kelogs paziņoja ASV Senātam, ka, pakts neuzliek
Savienotajām Valstīm nekādus pienākumus, jo, ja kāda cita valsts izdarīs agresiju, tad, pakts
vairs nebūs spēkā. Tātad, šim paktam, kuru parakstīja lielākā daļa pasaules valstu, nebija
nekādas praktiskas nozīmes.
Kisindžers norāda, ka šis bezjēdzīgais pakts tika izmantots, lai spiestu Franciju vēl
vairāk atbruņoties, kā arī, sabiedrotie pirms laika izveda karaspēku no Reinzemes. Briti pat
sāka runāt par iespēju un vajadzību mainīt Polijas robežu ar Vāciju,.
Štrēzemans panāca, ka, Vācijai kā atbruņotai valstij nav jāpiedalās karā pret
varbūtējiem agresoriem, tūlīt paziņojot Padomju Savienībai, ka, tas ticis izdarīts, lai Vācijai
nebūtu jāiesaistās koalīcijās pret PSRS. Tūlīt arī tika noslēgts abu valstu neitralitātes līgums,
bet, jau agrāk Vācija bija panākusi, ka tai nav jāpiedalās Tautu Savienības sankcijās pret
citām valstīm. Kā raksta Kisindžers, Vāciju un PSRS vienoja naids pret Poliju un, vācieši bija
noskaņoti to likvidēt8.
Kisindžers vērš uzmanību uz Štrēzemana papīriem, kas paredzēja atbrīvot Vāciju no
reparāciju sloga, sasniegt militāro paritāti ar Franciju un Lielbritāniju, atgūt pirmskara laika
starptautisko statusu, un, pārskatīt austrumu robežas, kā arī, panākt savienību ar Austriju.
Kisindžers uzsver, ka britu uzskatos militārā paritāte Vācijai bija taisnīga prasība.
Kisindžers apgalvo, ka Francija šajā laikā bija jau pilnīgi demoralizēta. Viņš min
Francijas premjerministra Erio runu, pievērsdams uzmanību tam, ka, runājot par Vācijas
atdzimstošo spēku, viņš vairs nepiemin ne Reinzemes demilitarizāciju, ne alianses ar
Austrumeiropas valstīm, ne franču armijas lielumu. Tas, pēc Kisindžera domām, liecina par
nolemtības sajūtu. Briti, savukārt, spieda uz Franciju, lai tā piekāptos Vācijas paritātes
jautājumā. Vācija šajā laikā jau bija pietiekami spēcīga, lai atstātu atbruņošanās konferenci,
atgriezās tur tikai britu pierunāta, britiem solot abstraktas kolektīvās drošības garantijas,
ļaujot Vācijai bruņoties, bet, neieviešot karaklausību, k, pēc Kisindžera domām, varēja viegli
apiet. Vienlaikus, briti joprojām izvairījās no alianses ar Franciju.
Tikmēr, Japānai okupējot Mandžūriju, sākās pārbaudījums Tautu Savienības sistēmai.
Karot ar Japānu bez Amerikas atbalsta nevarēja, jo, tās flote kontrolēja Kluso okeānu, uz
ekonomiskajām sankcijām valstis, depresijas dēļ, nebija gatavas, vienlaikus, arī arzīt

7
Tas pats 270
8
Tas pats 276
Mandžūrijas okupāciju neviens negribēja, tā tika izveidota izmeklēšanas komisija, lai
vilcinātu laiku.
Īpašu uzmanību Kisindžers pievērš Hitlera politikai. Hitlers, viņaprāt, bija avantūrists,
kurš ieguva varu izcilu demagoga spēju dēļ, un, tāpēc, ka spēja ar terora palīdzību likvidēt
opozīciju. Savus nacionālos mērķus- paritāti, starptautisko statusu, un, austrumu robežu
grozīšanu Vācija būtu panākusi mierīgā ceļā, turpinot Štrēzemana politiku. Hitlers ar savu
radikālismu, izmantojot agresīvus, militārus līdzekļus, novedis Eiropu pie jauna kara.
Kisindžers norāda, ka daļa britu uzskatījuši Hitleru par miera garantu. Viņu politika
attiecībā uz Franciju palika nemainīga, to pamatojot ar to, ka britu sabiedriskā doma
neatbalstītu aliansi. Vienlaikus viņi aicināja Franciju apļauties uz pasaules sabiedrisko domu
Vācijas uzbrukuma gadījumā.
Kisindžers min Hitlera iniciatīvu par jauniem vācu karaspēka limitiem, ko Francija
noraidīja9. Briti uz to reaģēja, turpinot uzstāt uz iesākto atbruņošanās politiku, lai gan,
premjers Boldvins pats runāja, ka vācu rīcība bruņojoties esot bīstama. Francija, tikmēr, sāka
īstenot piesardzības politiku, arī runājot par atbruņošanos. Abas lielvalstis, pēc Kisindžera
uzskatiem, nezināja, kā citādi rīkoties, tieši tāpēc pieļāva Vācijas atkalapbruņošanos. Briti vēl
nebija gatavi atteikties no kolektīvās drošības, franči bija pārāk izmisuši, franči baidījās
rīkoties vieni, briti atteicās rīkoties kopā10.
Kisindžers uzsver to, ka daudzi briti un francūži sākumā atbalstīja Hitleru, jo, Vācijas
kanclers bija nikns antikomunists un atjaunoja Vācijas ekonomiku.
Kisindžers uzskata par kļūdu to, ka rietumi mēģināja iedziļināties Hitlera motīvos. Tā
vietā, tiem vajadzējis līdzsvarot Vācijas augošo spēku. Pec Kisindžera domām, neatkarīgi no
Hitlera mērķiem, Vācijas attiecības ar kaimiņiem noteica šo kaimiņu spēks, tāpēc, stipra
Vācija ir drauds. Kisindžers uzsver pašu nacistu liecību, ka, viņu panākumu atslēga ir tas, ka
pretinieki, gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā laikus neizprata viņu mērķus un viņus neapturēja.
Pēc Kisindžera domām, Francijas atbilde uz vācu bruņošanos- alianšu stiprināšana ar
Austrumeiropas valstīm- bija nenozīmīga, jo, šīs valstis bija pārāk vājas, lai liktu Vācijai
karot divās frontēs, kas varētu atturēt Vāciju no uzbrukuma Francijai. Savukārt, militāru
aliansi ar PSRS Francija neizveidoja, jo, pirmkārt, baidījās zaudēt britu atbalstu, otrkārt, no
tās nebūtu jēgas apstākļos, kad Austrumeiropas valstis, kuras atradās starp PSRS un Vāciju,
atteicās ielaist padomju karaspēku savā teritorijā, treškārt, aiz bailēm no Vācijas reakcijas-
Francijas premjera uzskatiem, tas varētu pat izsaukt kara pieteikumu no vācu puses.
9
Tas pats 280
10
Tas pats 282-286
 Sabiedrotie un Itālija vēl vienojās pretoties vācu mēģinājumiem ar spēku grozīt
Versaļas sistēmu, bet, drīz pēc tam, briti noslēdz ar vāciešiem jūras spēku līgumu, kas atļāva
vāciešiem tik pat daudz zemūdeņu, cik britiem, lai gan, ierobežoja vācu kuģu floti ar
trīsdesmit pieciem procentiem no britu flotes. Tas, kā raksta Kisindžers, norādīja, ka savas
drošības dēļ, briti vairāk paļaujas uz divpusējiem līgumiem ar pretinieku, nekā, uz saviem
sabiedrotajiem11.
Britu-franču-itāļu savienība pavisam izjuka, kad Itālija uzbruka Abesīnijai, un, Tautu
Savienība uzsāka ekonomiskās sankcijas. Šeit Kisindzērs atkal kritizē britu politiku.
Viņaprāt, nevajadzēja sākt konfliktu ar Itāliju, un nomierināt Vāciju, bet, vajadzēja rīkoties
otrādi, kopā ar Itāliju mēģinot savaldīt Hitleru.
Itālijas nosliekšanos par labu Vācijai Kisindžers skaidro ar viņa uzskatiem par spēku
samēriem, un to, ka konflikta gadījumā Itālijai var nākties uzņemt uz sevi visu vācu agresijas
smagumu.
Runājot par Reinzemes reokupāciju, Kisindžers raksta, ka visvairāk tas biedēja
Franciju, kā arī, Austrumeiropas valstis, pēdējās tāpēc, ka neviena no tām nespētu pretoties
Vācijas agresijai, un, tām atlika tikai cerēt, ka Francija draudēs ievest savu karaspēku
Reinzemē un, tādējādi, atturēs Vāciju no kara12. Francija, savukārt, bija pilnībā pievērsusies
defensīvajai taktikai. Hitlers piedāvāja sabiedrotajiem neuzbrukšanas līgumus, piecedesmit
kilometru demilitarizēto zonu abpus Vācijas robežām, tā likvidējot Mažino līniju, un,
atgriešanos Tautu Savienībā. Rietumvalstis piekrita.
Kisindžers brīnās, ka pēc Reinzemes okupācijas Francija nemainīja savus kara plānus,
kā arī, par to, kāpēc Mažino līnijas celtniecību apturēja pie Beļģijas robežas, nevis turpināja
līdz jūrai, vai, gar Beļģijas-Vācijas robežu. Viņš neatrod tam izskaidrojumu. Kisindžers
uzsver to, ka franči ļoti pārspīlēja Vācijas spēkus, uzskatīju ka bez mobilizācijas ar tiem galā
netikt, savukārt, mobilizāciju bez britu atbalsta nebija gatavi veikt. Briti, savukārt, Reinzemes
dēļ karot negribēja, vēl vairāk, viņi bija apņēmušies vispār nepieļaut nekādas, pat ne
ekonomiskas sankcijas pret Vāciju, kā britu Ārlietu ministrija tajā laikā paziņoja ameikāņiem.
Britu nostāju noteica uzskats, ka mieru nodrošinās Versaļas kļūdu labošana, lai gan franči
viņus brīdināja, ka pēc Reinzemes sekos Čehoslovākija, un , tad jau vispārējs karš būs
neizbēgams.

11
Tas pats 288-291
12
Tas pats 293-298
 Kisindžers raksta, ka ar Reinzemes reokupāciju bija beigusies iespēja nodoršināt
Versaļas sistēmas pastāvēšanu Austrumeiropā13. Briti solīja frančiem divas divīzijas Francijas
robežas apdraudējuma gadījumā, taču, ar noteikumu, ka Francija pati neiebruks Vācijā. Tā
frančiem bija zudusi iespēja palīdzēt Centrāleiropas valstīm. Drīz franči un briti atrada arī
veidu, kā tikt vaļā no Francijas saistībām Austrumeiropā- ja Čehoslovākijā sāktos vācu
nemieri, kurus militāri atbalstītu Vācija, tad Francijai nebūtu jāiejaucas. Briti un franči jau
1937. gada beigās nolēma, ka, ir jāvienojas ar Vāciju Centrāleiropas jautājumā, ļaujot
vāciešiem tur brīvas rokas, pat tad, ja, tas nozīmētu, ka, kāda valsts pavisam pazūd. Briti
sarunās ar Hitleru tikai turpināja uzstāt, ka šīm pārmaiņām ir jātiek īstenotām mierīgā ceļā.
Tikmēr, Hitlers definēja savus iekarojumu un kolonizācijas plānus Austrumeiropā un PSRS.
Daļa vācu ģenerāļu tos neatbalstīja, taču, samierinājās. Vispirms Vācija bez pretošanās
īstenoja Austrijas anšlusu, tad pievērsās Čehoslovākijai, kuru, tās militārā potenciāla dēl, no
stratēģiskā viedokļa, pēc Kisindžera domām, bija grūti pamest, bet, no tautu Versaļas
pašnoteikšanās principu viedokļa, tikpat grūti aizstāvēt14. Čehiem palīdzību bija soījusi arī
PSRS, taču, tās palīdzība bija atkarīga no tā, vai Polija un Rumānija laistu cari padomju
karaspēku, kā arī, no Francijas rīcības. Briti brīdināja Franciju, ka nepalīdzēs tai, ja tā cīnīsies
Centrāleiropas dēl. Sarunās par Čehoslovākiju Francija un Lielbritānija piekāpās Vācijai,
piekrītot, ka Hitlers paņem vācu apdzīvotos apgabalus, bet, Polija un Ungārija, pēc vācu
prasības, arī sev etniski piekritīgos apgabalus. Drīz pēc tam Hitlers paņēma arī atlikušo
Čehoslovākiju, bet, ar to viņš bija pārkāpis pašnoteikšanās principu, kura dēļ demokrātiskās
valstis līdz tam bija piekāpušās, tādējādi noskaņojot pret sevi britu sabiedrisko domu, turklāt,
Čehoslovākijas sarunu laikā viņš bija pazemojis britu premjer Nevilu Čemberlenu. Šo abu
iemeslu dēļ, briti apņēmās turpmāk vairs neīstenot nomierināšanas politiku, un uzsāka aktīvu
bruņošanos.
Kisindžers salīdzina Hitlera un Staļina raksturu, norādot, ka, abi ir viens otra pretmeti-
ja Hitlers ir drudžains, ar bohēmisku darba stilu, orientēts uz savu ambīciju sasniegšanu savas
dzīves lakā, tad, Staļins ir aukstasinīgs, metodisks cilvēks, kurš kalpo lielai, par savu personu
lielākai idejai. Staļins savu varu nostiprinājis, pakāpeniski likvidēdams visus konkurentus,
kamēr, Hitlers balstījies, galvenokārt, uz savām demagoga spējām.
Raksturojot Staļina ārpolitiku, Kisindžers raksta, ka, Staļins, būdams joprojām
uzticīgs boļševisma ideoloģiskajam mērķim, un, ticēdams neizbēgamam PSRS un

13
Tas pats 299
14
Tas pats 300
kapitālistisko valstu konfliktam, būtībā īstenoja visīstāko reālpolitiku15. Viņš veidoja tuvas
attiecības ar tām kapitālistiskajām valstīm, ar kurām tas bija izdevīgi, neskatoties uz
ideoloģiskajām atšķirībām, piemēram, mēģinot turpināt 20. gados iesākto tuvināšanos ar
Vāciju pat pēc Hitlera nākšanas pie varas, lai neļautu sevi iesaistīt kapitālistu savstarpējā
karā, un, sašķeltu kapitālistiskās valstis tā. lai tās nevarētu kopā cīnīties pret PSRS, savukārt,
vēlāk, kad Vācija ieņēma stingrāku antiboļševistisko nostāju, sāka tuvināties ar antihitlerisko
koalīciju un sludināt kolektīvās drošības idejas, lai nepieļautu pārlieku vācu nostiprināšanos.
Staļins uzskatīja, ka daudz labāk par rietumu līderiem izprot spēku attiecības. Kisindžers
pievērš uzmanību savstarpējai neuzticībai padomju un demokrātisko valstu starpā, ko pierāda
franču nevēlēšanās veidot militāru aliansi ar PSRS, uz ko Staļins atbildēja, ierobežojot savu
varbūtējo palīdzību čehiem ar noteikumu, ka, vispirms ir jārīkojas Francijai. Šajā sakarā viņš
kritizē demokrātiskās valstis par augstprātību, uzskatot, ka tās bez PSRS var stāties pretī
atjaunotajai Vācijai.
Staļina ārpolitiku, noteica bailes no kapitālistisko valstu sazvērestības, ko veicināja
rietumu valstis, nekonsultējoties ar PSRS starptautiskās politikas jautājumos, kā arī, viņa
neapmierinātību ar Versaļas sistēmu noteica Krievijas teritoriālie zaudējumi. Kisindžers
netic, ka Staļins būtu palīdzējis Čehoslovākijai. Drīzāk, viņš izmantotu vai nu, franču
bezdarbību, vai nu, Polijas un Rumānijas nevēlēšanos laist cauri padomju karaspēku, lai
atkratītos no savām saistībām.
Runājot par Austrumeiropas kolektīvās drošības sistēmu, Kisindžers norāda, ka, tā
nebija iespējama bez padomju militāras piedalīšanās, taču, pašām Austrumeiropas valstīm tā
bija politiski nepieņemama.
Runājot par Poliju, Kisindžers uzskata, ka tās sadalīšana bija loģiska, jo Staļins
saprata, ka tā būs nākamais vācu mērķis, un, nevēlējās, lai vācieši pieiet pie padomju robežas,
kā arī, karot ar Vāciju. Par to padomju ārlietu komisārs brīdināja rietumus jau tūlīt pēc
Minhenes16.
Staļina pozīcija rietumvalstu konflikta gadījumā bija tāda, ka nav tik lielas atšķirības
starp fašistiem un demokrātiem, lai PSRS nostātos pēdējo pusē un cīnītos pret Vāciju. Tas
noteica to, ka ar Vāciju varēja vienoties, parakstot neuzbrukšanas līgumu un sadalot ietekmes
sfēras. Staļins solīja kara gadījumā starp rietumvalstīm saglabāt neitralitāti, bet Kisindžers to
saprot kā piedāvājumu nostāties tā pusē, kurš vairāk solīs pretī.

15
Tas pats 307
16
Tas pats 313
 Pēc Čehoslovākijas okupācijas briti, pēc Kisindžera domām, pārspīlēja Hitlera
draudus, un pārāk steidzās17. Viņu izvēlējās izveidot kolektīvās drošības sistēmu n
Austrumeiropas valstīm un PSRS, bet, šo valstu attieksme bija noraidoša. Padomju pozīcija
bija sasaukt visu uzrunāto valstu konferenci ar nolūku, lai PSRS iesaistītos to valstu
aizsardzībā, kuras tā pati apdraudēja, tā kā tas neizdevās, padomēm palika brīvas rokas
vienoties ar Vāciju, kas to saistīja vairāk. Briti turpināja piedāvāt līdzīgu sistēmu bez
konkrētām militārām garantijām, vēlāk apsvēra aliansi ar Poliju vai PSRS, taču, pirmajā
gadījumā draudēja padomju atbaidīšana no sadarbības ar rietumiem, otrajā- Polijas teritorijas
samazināšana par labu PSRS. Beigās briti izsludināja vienpusējas garantijas Polijai, vēlāk arī
Grieķijai un Rumānijai. Garantijas šīm valstīm bija pretrunā ar iepriekšējo britu valdību
politiku, un, tās diktēja morāli apsvērumi un stratēģiska neskaidrība. Briti uzskatīja, ka
joprojām varēs pasaukt Staļinu palīgā munīcijas piegādāšanai, kad tas būs vajadzīgs, taču,
patiesībā, pēc Kisindžera domām, veicināja padomju un vācu vienošanos18. Britu garantijas
Polijai, zinot, ka Polija nepieņems padomju palīdzību, nozīmēja, ka karš sāksies tālu no
padomju robežām, PSRS tajā nebūs jāpiedalās, tā Staļins iegūs iespēju piedāvāt savu
neitralitāti vai atbalstu, tam, kurš viņam vairāk solīs.
Briti vēl piedāvāja Staļinam konvenciju, kas liktu PSRS palīdzēt jebkurai tās
Austrumeiropaas kaimiņvalstij, ja tā pretosies agresijai. Staļins to noraidīja, piedāvāja pats
savu priekšlikumu, kas paredzēja militāru aliansi starp PSRS, Franciju, un, Lielbritāniju, un
padomju garantijas Austrumeiropas valstīm, taču, tas tika noraidīts- to negribēja
Austrumeiropas valstis, nebija laika detalizētām sarunām par konvenciju, un, briti negribēja
aliansi ar PSRS. PSRS ārlietu komisārs Molotovs pieprasīja, lai padomju garantijas tiktu
dotas visām tās Austrumeiropas kaimiņvalstīm, nosaucot tās vārdā, pēc Kisindžera domām,
lai vismaz daļa no tām atteiktos, kā arī, lai šīs garantijas tiktu dotas arī netiešas agresijas
gadījumiem, kas tika definēts kā jebkura piekāpšanās Vācijas prasībām arī bez spēka
lietošanas, kas dotu PSRS iespēju iejaukties savu kaimiņvalstu iekšējās lietās. Briti tam
piekrita19.
Vācija tikmēr vilcinājās ar savu piedāvājumu padomēm. Arī Staļins nesteidzās ar
priekšlikumiem Vācijas virzienā. Abi nogaidīja, jo, baidījās, ka otrs to izmantos, lai iegūtu
labākus priekšlikumus no britiem un frančiem. Hitlers steidzās sākt karu pret Poliju līdz
rudens lietiem, līdz tam viņam bija jāvienojas ar PSRS. Sarunas sākās 1939. gada jūlija

17
Tas pats 315
18
Tas pats 322
19
Tas pats 325
beigās. Molotovs pieprasīja, lai pirms tikšanās vācieši nosūta uz Maskavu slepenu protokolu
par Austrumeiropas jautājumiem, lai noplūdes gadījumā varētu novelt visu uz Vāciju, pašiem
apgalvojot, ka, PSRS neatbalsta vācu ekspansionistiskos mērķus Austrumeiropā. 23. augustā
Maskavā tika parakstīts padomju-vācu neuzbrukšanas līgums, ar slepenu protokolu, kas
atstāja Somiju, Baltijas valstis, izņemot Lietuvu, un, Polijas austrumus līdz Kerzona līnijai
PSRS ietekmes zonā, Polijas Rietumus, ieskaitot Varšavu, Lietuvu, un Rumāniju Vācijas
zonā. Vēlāk, rudenī vienošanās tika labota, atdodot vāciešiem daļu bijušās Polijas, padomēm
tika Lietuva un Besarābija. PSRS uzspieda bez rietumu atbalsta palikušajām Baltijas valstīm
savstarpējās palīdzības līgumus ar karaspēka izvietošanu to teritorijās, Somijai to pašu, un vēl
teritoriālas pretenzijas. Somija to nepieņēma, cīnījās, tomēr, beigās zem padomju pārspēka
bija spiesta atdot daļu savas teritorijas. Kisindžers uzskata, ka pie nacistu-padomju pakta
vainīgi briti, kuri negribēja sekot reālpolitikas principiem, un ziedot dažas mazās valstis
Padomju Savienībai, lai pierunātu PSRS piedalīties Polijas aizsargāšanā20. Viņš raksta, ka
karu izraisīja Hitlera vēlme īstenot savas ambīcijas, kamēr viņš vēl bija savu fizisko spēku
briedumā, britu un franču stratēģijas trūkums, un, krievu vēlme piedalīties Versaļas sistēmas
demontāžas rezultātu baudīšanā. Viņš uzskata, ka Staļina rīcība, izmantojot Austrumeiropas
sadrumstalotību, nodrošināja PSRS lielvalsts vietu nākotnē.
Pēc Kisindžera domām, Francija bija pārāk demoralizēta, lai karotu par Poliju, kas jau
bija iekarota, turklāt, frančiem un britiem trūka stratēģijas un militāro līdzekļu, lai cīnītos pret
Vāciju- ar to izskaidrojams "dīvainais karš" pēc vācu uzbrukuma Polijai. un, britu un franču
kara pieteikuma Vācijai21.
Briti un franči solīja somiem karaspēku atbalstam cīņā pret PSRS. Kisindžers to
uzskata par muļķīgu rīcību, ņemot vērā, ka Norvēģija un Zviedrija nebija piekritušas
sabiedroto karaspēka tranzītam caur savu teritoriju.
Kisindžers uzsver, ka Vācijas panākumi Francijā 1940. gada maijā satrieca
novērotājus. Hitlers pēc tam piedāvāja britiem mieru, bet, Čērčils atteicās, labi zinādams, ka
pēc kara Lielbritānija vairs nebūs pasaulē dominējoša valsts, un, uzskatīdams ASV
hegemoniju pasaulē par labāku, nekā Vācijas,, abu valstu kultūras tuvības. Arī Hitlera
mēģinājums sakaut britus neizdevās.
Pēc Kisindžera domām, Hitlers tobrīd bija labā pozīcijā stratēģiskajai aizsardzībai,
bet, nogaidīšana nebija viņa dabā, tāpēc, viņš pievērsās Padomju Savienībai22.

20
Tas pats 330
21
Tas pats 340
22
Tas pats 344-346
 Kisindžers norāda, ka Staļinu uztrauca vācu panākumi Rietumeiropā23. Viņš bija
cerējis uz ilgu karu, kas rietumvalstis novājinās. Tādēļ, viņš paātrināja padomju ietekmes
sfēras apgūšanu, okupēdams Baltijas valstis un Besarābiju, bet, vienlaikus, piegādāja
vāciešiem kara materiālus. Bija noslēgts līgums, pēc kura Vācijai bija jāpiegādā PSRS ogles
un rūpniecības preces, PSRS Vācijai- izejvielas un munīciju. Padomes šo līgumu pildīja ļoti
punktuāli, lai saglabātu labas attiecības ar Vāciju. Tomēr, Vācija bija sākusi dominēt
Austrumeiropā, ievilka Rumāniju savā aliansē, sāka pat sūtīt savu karaspēku caur padomju
zonā esošo Somiju. Vienlaikus viņš noslēdz Berlīnes paktu ar Itāliju un Japānu, kas paredzēja
karot pret jebkuru valsti, kas nostāsies britu pusē. Hitlers mēģināja ievilkt PSRS Berlīnes
paktā, un, pierunāt to karot kopā ar Vāciju pret britiem, solot padomēm piedalīšanos britu
mantojuma sadalīšanā, izeju pie Āzijas jūrām utt., un, mēģinot novērst Staļina uzmanību no
gaidāmā vācu uzbrukuma ar runām par vācu interesēm Āfrikā, bet, Staļins saprata, ka,
pirmkārt, pēc britu sakāves viņa valsts būs nonākusi pilnīgā izolācijā, un, pakļauta vācu, itāļu,
un japāņu- visu vecā antikominternes pakta valstu- uzbrukumam, otrkārt, tāds uzbrukums
noteikti būs, jo, Hitlers jau bija paudis uzskatu, ka vācu dzīves telpa ir jāpaplašina austrumu
virzienā, tāpēc, viņš vilcinājās atbildēt uz šo piedāvājumu. Staļins gan apsvēra iespēju
piedalīties Berlīnes paktā, pieprasot padomju interešu sfēras ievērošanu- Vācijai jāatvelk savu
karaspēku no Somijas un, jāļauj padomēm tur brīvi rīkoties, Bulgārijai jānoslēdz ar PSRS
militāru aliansi, un, jāielaiž savā teritorijā padomju karaspēks, padomju bāzes Turcijā, arī
Dardaneļos, Vācija nejauksies, ja padomes ar spēku aizstāvēs savas intereses Balkānos un
Dardaneļos. Vācijai jāatzīst teritorijas uz dienvidiem no Batumi un Baku, iekaitot Irānu un
Persijas līci par padomju interešu sfēru. Japānai jāatsakās no izrakteņu ieguves Sahalīnas
pussalā. Šīs prasības Vācijai bija nepieņemamas, jo, tās nepieļāva tālāku vācu ekspansiju uz
austrumiem, un, Staļins nepiedāvāja atbilstošas atbildes garantijas. Vēlāk PSRS noslēdza
neuzbrukšanas līgumu ar Japānu, kas deva PSRS drošas austrumu robežas kara gadījumā ar
Vāciju. Briti vēl 1940. gadā piedāvāja PSRS iespēju atgriezties pie Versaļas kārtības, bet,
Staļins noraidīja veco spēku līdzsvaru kā padomēm neizdevīgu.
Staļins, pēc Kisindžera domām, pārvērtēja Hitleru, piedēvējot viņam spēju rīkoties
aukstasinīgi, neizprotot tā drudžaino dabu, tāpēc, prognozēja karu ar Vāciju ne agrāk, kā
1942. gadā24. Viņš baidījās izprovocēt Vāciju uz agrāku uzbrukumu, lai gan, apsvērdams
apsteidzoša uzbrukuma īstenošanas variantu, izvietoja savu karaspēku tuvu rietumu robežām,
tomēr, aizliedza priekšējās daļās izsludināt kaujas gatavību, un atklāt uguni uz vācu
23
Tas pats 357
24
Tas pats 367
izlūklidojumiem, lai gan, briti un amerikāņi bija jau vairākkārt viņu brīdinājuši par gaidāmo
vācu uzbrukumu- Staļins anglosakšiem neuzticējās, jo, domāja, ka, tie grib ievilkt viņu karā
pret Vāciju. Viņš arī pārtrauca sakarus ar trimdas valdībām, kas atradās Londonā, un, atzina
vācu izveidotās marionešu valdības. Kad Vācija tomēr uzbruka, Staļins uz laiku esot ieslīdzis
depresijā, bet, drīz atguvies, un, spējis organizēt pretestību. Kisindžers uzskata, ka, Staļina
kļūda bija pieņemt, ka, Hitlers ir tāds pats saprātīgs aprēķinātājs, kā viņš pats, Hitlera kļūda,
domāt, ka, Staļins drīz sabruks zem vācu kara mašīnas spiediena. Atšķirība tāda, ka Staļina
kļūda bija labojama, bet, Hitlera kļūda- nē25.

25
Tas pats 374