Anatomija un fizioloģija:

1. Ārējā deguna un deguna dobuma anatomija

Runājot par deguna anatomiju, atsevišķi izdala ārējo degunu un deguna dobumu.
Ārējais deguns (nasus externus) ir piramīdai līdzīgs kaula un skrimšļa skelets. Tajā izšķir deguna
galu, sakni, muguru, sānus un spārnus. Skeleta kaula daļu veido:
• 2 plakani deguna kauli • augšžokļa pieres izaugumi. Šie kauli kopā ar priekšējo
deguna ierobu veido sejas skeleta bumbierveida atveri (apertūra piriformis), ko
norobežo os nasale, incisura nasalis maxillae. Skeleta skrimšļa daļa ir:
• 2 trijstūraini
• 2 spārnu skrimšļi
• papildus skrimšļi.
Deguna spārniem mugurpuses apakšējā daļā skrimšļu pamata nav.

No klīniskā viedokļa jāatzīmē:

• Ārējā deguna priekšējai daļai ir plastiska ādas un skrimšļa struktūra, tādēļ var izdarīt nelielas
novirzes bez paliekošas deformācijas. Spēcīgākas traumas gadījumā – deguna kaulu lūzums (+/-
deguna kaulu novirze), vēl lielākas traumas gadījumā – augšžokļu kaula pieres izauguma
lūzums.
• Ādā var attīstīties furunkuli – bīstami, jo infekcija var tikt pa venozajiem ceļiem pārnesta uz
smadzeņu vēnām un sīnusiem, radot trombozi, kas norit nelabvēlīgi.
• Ārējais deguns ir bagātīgi apasiņots, tāpēc var neizgriezt nebojātās brūču malas, tā mazinot
kosmētisko defektu.
Deguna dobums (cavum nasi)
Deguna dobums atrodas starp mutes dobumu un galvaskausa priekšējo bedri, blakus tam abās
pusēs ir pāra augšžokļa kauli un abi sietiņkauli. Deguna starpsiena sadala dobumu divās
vienādās daļās, kas priekšpusē iziet uz nāsīm un mugurpusē ar hoānām uz aizdeguni. Katrā
deguna pusē ir 4 ar gaisu pildīti deguna blakusdobumi, kas savienojas ar attiecīgas puses
deguna dobumu. Priekšpuse paliek vaļā un ar nāsīm savienojas ar ārējo vidi. Izsķir 4 sienas:

Apakšējā siena (dibens): Cietās aukslējas (palatum osseum) no augšžokļa kaula un no lamina horizontalis
ossis palatini. Šuve viduslīnijā (zaķa lūpa!). Priekšpusē un vidū – canalis incisivum – deguna un aukslēju
kanāls (tur iet n. un a. uz mutes dobumu). Jaundzimušajam deguna dobuma dibens saskaras ar zobu
aizmetņiem, kas atrodas augšžokļa kaula ķermenī.
Augšējā siena (velve): • Priekšpuse – deguna kauli. • Vidusdaļa – lamina cribrosa (caur to iet ožas nerva
zari) un cellulae ethmoidales. N. olfactiorius sīpoliņs atrodas uz lamina cribrosa galvaskausa virsmas.
Jaundzimušiem lamina cribrosa ir fibroza plātnīte, pārkaulojas tikai 3 gadu vecumā. • Mugurējā daļa –
sinus sphenoidalis priekšēja siena
Mediālā siena (deguna starpsiena – septum nasi):
Izveidojusies no priekšējās skrimšļa un mugurējas kaula daļas.
• Kaula daļa – lamina perpendicularis ossis ethmoidalis un lemesis (vomer). •
Skrimšļainā daļa – četrstūrains skrimslis. Jaundzimušajiem lamina
perpendicularis pārkaulojas ap 6 dzīves gadu. Lamina perpendicularis
savienošanās vietās ar lemeša kaulu un četrstūraino skrimsli ir skrimšļa
sloksnīte – augšanas josla. Dažreiz šajā vietā izveidojas deguna starpsienas
radziņi, kas var apgrūtināt elpošanu caur degunu, un saskardamies ar deguna
gliemežnīcām, radīt galvassāpes un neirozes. Deguna starpsiena parasti
neatrodas tieši vidus plaknē. Lielāki tās izliekumi priekšējā daļā (biežāk
vīriešiem) var traucēt elpošanu caur degunu. Jaundzimušiem vomer augstums
ir mazāks par hoānas platumu, tādēļ hoānai ir horizontālas spraugas veids; tikai
ap 14 gadu vecumu vomer augstums kļūst lielāks par hoānas platumu un tā
iegūst uz augšu izstipta ovāla veidu.
Laterālā siena: Facies nasalis maxillae, processus frontalis maxillae, os lacrimale, os nasale, labyrinthus
ethmoidalis ar concha nasalis superior et media, lamina perpendicularis ossis palatini, lamina medialis
processus pterygoidei, concha nasalis inferior.
Priekšējā siena – os nasale, apertura piriformis (norobežo os nasale, incisura nasalis maxillae).
Mugurējā siena – facies anterior corporis ossis sphenoidalis augšējā daļa, choana apakšējā daļa. Hoānas
norobežo lamina horizontalis ossis palatini, lamina medialis processus pterygoidei, facies inferior corporis
ossis sphenoidalis, vomer.
Deguna dobuma veidojumi
Uz ārējās sienas atrodas 3 deguna gliemežnīcas – concha inferior, concha media, concha
superior.

Apakšējā deguna eja (meatus nasi inferior). Tās sānu sienā 1cm attālumā no gliemežnīcas
priekšējā gala bērniem un 1,5cm attālumā pieaugušajiem atrodas canalis nasolacrimalis atvere
(atveras uzreiz pēc dzimšanas, ja nē, tad veidojas cistveidīgs paplašinājums un eju
sašaurināšanās!) => orbita.
Vidēja deguna eja (meatus nasi medius). Laterālajā sienā ir sirpjveida (pusmēness) sprauga
(hiātus semilunaris). Šai spraugā atveras: • mugurējā daļā – augšžokļa dobuma atvere (ostium
maxillae) => hiatus maxillaris => sinus maxillaris; • priekšējā augsējā daļā – apertura sinus
frontalis (biežāk izliekta kanāla veidā – svarīgi pie dobumu punkcijas!) => sinus frontalis. Šajā
ejā ir arī sietiņkaula priekšējo un vidējo šūnu atveres – cellulae ethmoidales anteriores et
mediae
Augšējā deguna eja (meatus nasi superior). Tajā ietilpst arī sfenoetmoidālā telpa.

Deguna dobumam 3 apvidi:

1. Deguna priekštelpa (vestibulum nasi)
2. Elpošanas apvidus (regio respiratoria) – no deguna dobuma dibena līdz vidējās gliemežnīcas
apakšmalai.
3. Ožas apvidus (regio olfactoria) – no velves līdz vidējās gliemežnīcas apakšējai malai.

2. Deguna blakusdobumu anatomija

Pavisam ir 4 ar gaisu pildīti deguna blakusdobumu pāri: augšžokļa, sietiņkaula labirinta šūnas,
pieres un spārnu kaula dobumi.

1)Augšžokļa dobums (sinus maxillaris)

Pāra veidojumi, atrodas augšžokļa ķermenī, vislielākie. Izšķir priekšējo, pakaļējo, augšējo,
apakšējo un mediālo sienu.
Priekšējā siena – suņa bedrīte (fossa canina). Taustot šo sienu, jāņem vērā, ka virs fossa canina
no kaula iznāk n. infraorbitalis.
Mediālā siena ir kauls, pašā tās augšdaļā kaula var nebūt, tad šai vietā var būt vienīgi gļotādas
duplikatūra. Mediālā siena atbilst vidējai un apakšējai deguna ejai. Augšējā daļā, atbilstoši
vidējai deguna ejai atrodas izeja uz deguna dobumu (ostium maxillare). Augšdaļā dobuma
mediālā siena robežojas ar sietiņkaula šūnām, kas ļauj iekaisuma procesam izplatīties abos
virzienos.
Augšējā siena – acs dobuma apakšēja siena, šī siena ir visplānākā, tai cauri iet canalis
infraorbitalis.
Apakšējo sienu veido procesus alveolaris maxillae. Pieaugušiem vistuvāk dobuma dibenam
atrodas otrais premolārais un pirmais molārais zobs, dažreiz to sakņu galotnes ieiet augšžokļa
dobumā un ir apsegtas tikai ar gļotādu, tādējādi bieži iekaisuma process no attiecīgajiem
zobiem pāriet uz augšžokļa dobumu.
Mugurējo sienu veido augšžokļa paugurs (tuber maxillae), kas no priekšpuses norobežo fossa
pterygopalatina, kur atrodas n. maxillaris, ganglion pterygopalatinum, a. maxillaris interna un
plexus venosus pterygopalatinus.

2)Sietiņkaula dobumi (labyrinthus ethmoidalis) – ar gaisu pildītas sietiņkaula šūnas, kas

atrodas starp pieres un spārnu kaula dobumu.
No ārpuses sietiņkaula šūnas robežojas ar acs dobuma plātnīti (lamina orbitalis).
Mediālā siena – deguna dobuma laterālā siena. Caurmērā katrā pusē ir astoņas vai desmit
sietiņkaula šūnas.
3)Pieres dobums (sinus frontalis)
Atrodas pieres kaula zvīņā. Dobumam ir četras sienas:
• priekšējā;
• pakaļējā – robežojas ar galvaskausa bedri;
• apakšējā – savā lielākajā daļā ir arī acs dobuma augšējā siena un nelielā garumā
robežojas ar sietiņkaula šūnām un deguna dobumu;
• iekšējā siena (starpsiena).
4)Spārnukaula dobums (sinus sphenoidalis)
Atrodas os sphenoidale ķermenī.
• Iekšējā siena jeb starpsiena atdala dobumus. Starpsiena stiepjas uz priekšu līdz deguna
starpsienai.
• Priekšējā sienā ir atvere (ostium sphenoidale), kas iet uz augšējo deguna eju. Šāds
sinusa savienojums ar deguna dobumu veicina tā atdalījumu notecēšanu uz aizdeguni.
• Apakšējā siena daļēji veido aizdegunes velvi.
• Augšējā siena ir turku sedlu (sella turcica) apakšējā puse. Pie šīs sienas no augšpuses
bez hipofīzes vēl piekļaujas daļa no smadzeņu pieres daivas ar ožas krokām.
• Pakaļējā siena – visbiezākā, pāriet pakauša kaula bazilārajā daļā.
• Sānu siena – parasti plāna

3. Deguna dobumu un deguna blakusdobumu fizioloģija,

funkcijas.
Deguna funkcijas:
1. Elpošana – ieelpas laika krūšu kurvī ir negatīvais spiediens – gaiss ieplūst nāsīs. Izelpojot gaiss
nāk no aizdegunes, caur choanae uz nāsīm (gaiss iet apakšējo deguna eju līmenī ). Elpošana
notiek galvenokārt caur regio respiratoria – no deguna dibena pamata līdz vidējās deguna
gliemežnīcas apakšējai malai. Deguna blakusdobumi sasilda, samitrina gaisu, veicina difūziju uz
ožas apvidu. Gaisa strūklas spiediens uz deguna gļotādu piedalās elpošanas refleksa
ierosināšanā. Ja elpo caur muti, elpošana – seklāka, samazinās uzņemamā skābekļa daudzums.
2. Aizsargfunkcija
a) Gaisa sildīšana – to veic kavernozie ķermeņi, apakšējo un daļēji vidējo gliemežnīcu
gļotādā. Aukstais gaiss kairina gļotādu un rada ļoti ātru reflektorisku kavernozo telpu
paplašināšanos un piepildīšanos ar asinīm, gliemežnīcu apjoms palielinās un atbilstoši
sašaurinās deguna ejas. Gaisa temperatūra paceļas līdz 36°C.
b) Gaisa samitrināšana – gaiss piesātinās ar mitrumu, kas pārklāj gļotādu. Gļotas
veidojas no šķidruma, kas difundē no asinsvadiem, no gļotādas un asaru dziedzeriem,
no starpaudu spraugu limfas.
c) Gaisa attīrīšana – priekštelpas ādas matiņi aiztur rupjākās putekļu daļiņas. Smalkākie
putekļi nogulsnējas uz gļotādas. Tālāk svārstošās skropstiņu kustības virza gļotas uz
aizdeguni. Skropstiņas – jūtīgs mehānisms, tāpēc jāuzmanās, piemēram, ilgāku laiku
lietot asinsvadus sašaurinošos līdzekļus.
 d) Dezinfekcija – dezinficētajs ir lizocīms, kas atrodas asaru dziedzeru un deguna gļotu
sekrētā. Nonākot aizdegunē, gļotas nokļūst kuņģī, kur tiek padarītas nekaitīgas.
Šķaudīšanas un gļotu atdalīšanas refleksu ierosina putekļi, mehāniski faktori, ķīmiski,
aukstuma u. c. faktori.
3. Rezonatora funkcija – dažādu balss toņu pastiprināšana. Sīkie dobumi (sietiņkaula, labirinta
šūnas, spārnkaula) rezonē augstākās skaņas, lielākie (augšžokļa, pieres) – zemākās skaņas.
Tāpēc dobumu iekaisumu gadījumos būs nelielas balss tembra pārmaiņas (gļotādas uzbriešana).
Mīksto aukslēju paralīze rada vaļējo nazālo balsi (rhinolabia aperta). Aizdegunes, hoānas vai
deguna dobuma obturācija – slēgto nazālo balsi (rhinolabia clausa).
4. Ožas funkcija – to veic gļotādas ožas josla, kurā atrodas neiroepiteliālās vārpstveida ožas
šūnas, kas ir hemioreceptori. Regio olfactoria sākas ar ožas spraugu, kas atrodas starp vidējās
gliemežnīcas apakšējo malu un deguna starpsienu (3 – 4 mm). Ja ožas sprauga ciet – respiratora
hipoosmija vai anosmija. Receptora bojājums = ožas nerva neirīts – ošanas trucējumi =
esenciālā hipoosmija vai anosmija. Samaitāta oža – kakosmija.

4. Deguna gļotādas imunoloģiskā nozīme.

5. Rīkles klīniskā anatomija.

Dobs orgāns, ko veido mus, fibrozi apvalki, pārklāta ar gļotādu.
Rīkles dobumam ir 7 atveres- aizdegunē 2 hoānas un 2 dzirdes kanālu atveres, vidusdaļā
– žāva un apakšējā daļā – ieejas balsenē un barības vadā.
Izšķir trīs stāvus:
1.Aizdegune = epipharynx=pars nasalis
C1.-2. līmenī un stiepjas no basis cranii līdz velum palatinum brīvajai malai.
Priekšpusē atrodas 2 hoānas, sānu sienās concha nasalis inferior līmenī atrodas divas
piltuvveida ostium pharyngeum tubae auditivae, kas savieno
rīkli ar cavum tympani.
2.Mutes daļa = Mesopharynx = pars oralis
C3.-4. līmenī, kas stiepjas no velum palatinum brīvās malas līdz epiglottis augšējai
malai. Priekšpusē atrodas žāva, ko norobežo mīksto aukslēju
mala, priekšējie un mugurējie aukslēju loki un mēles sakne. Mīksto aukslēju vidusdaļā ir
pagarinājums = uvula.
Starp aukslēju lokiem trijstūrveida nišās atrodas tonsilla palatina (2) (aukslēju mandeles)
un daudz limfoīdo folikulu, kas var atrasties aiz aukslēju
lokiem rīkles sānu sienās.
Mēles saknē atrodas tonsilla lingualis (1) (mēles mandele).
3. Balsenes daļa = Hypopharynx = pars laryngea
6. Rīkles fizioloģija, funkcijas.
Rīkle ir savienota ar deguna dobumiem, vidusausi (eistahija kanāli), mutes dobumu,
balseni un barības vadu. Rīkle kalpo kā galvenais elpošanas un
barošanās ceļš- barība un siekalas virzās uz barības vadu, bet gaiss uz balseni, plaušām
un atpakaļ.
Funkcijas:
1. Barības uzņemšana – zīšana un rīšana.
2. Balss un artikulētas runas veidošana.
Balsenē veidoto skaņu rezonēšana. Piedalās balss tembra, patskaņu un līdzskaņu
veidošanā. Pateicoties tam, ka rīkles dobums spēj mainīt
tilpumu un formu, balss spēj pastiprināties un veidojas balss nokrāsas
3. Elpošana – degunā sasildītais un samitrinātais gaiss šķērso balseni un virzās uz
plaušām.
4. Aizsargfunkcija – rīkles muskulatūra reflektoriski savelkas, lūmens sašaurinās,
aizkavē kairinošo vielu iekļūšanu.
Mīkstajām aukslējam paceļoties pret oropharynx mugurējo sienu, nasopharynx tiek
atdalīts no mutes dobuma- kā tas notiek pie vemšanas, rīšanas un
rīstīšanās.
Nasopharynx izlīdzina spiedienu starp bungplēvītes abām pusēm caur eistahija kanālu;
tas kalpo kā skaņu rezonators un deguna gļotu drena.

7. Balsenes anatomija.
Balsene – paplašināta elpošanas caurules sākuma daļa,tās augšgals ieiet rīklē, apakšgals pāriet
trahejā.
TOPOGRĀFIJA
Atrodas kakla priekšējā virsmā zem os hyoideum. Pieaugušam vīr. augšējā mala – uz C4, C5
robežas, apakšējā atbilst C7. Bērniem, sievietēm – nedaudz augstāk, veciem cilv. – zemāk.
Vīriešiem labi sataustāms izcilnis – prominentia laryngea s. pomum Adami. Apakšējā daļā –
starp vairogskrimšļa apakšmalu un gredzenskrimšļa augšmalu var sataustīt ligamentum
conicum s. cricothyreoideum, ko pārgriež, ja steidzami jāatjauno elpošana asfiksijas gadījumā.
No priekšas balseni sedz āda, zemāda un kakla virspusējās fascijas. Blakus balsenes sānu
virsmām atrodas vairogdziedzera sānu daivas un kakla as.v-nervu kūlīši. Balsenes mugurējā
virsma robežojas ar rīkles apakšējo un bar.vada augšējo daļu. Balss kroku projekcijas vieta
atbilst vairogskrimšļa apakšējai 1/3.
SKELETS JEB KARKASS: veidojas no 9 skrimšļiem, kas savienoti ar saitēm.
3 nepāra skrimšļi:
1) cartilago epiglottica (uzbalsenis);
2) cart. thyreoidea (vairogskrimslis);
3) cart. cricoidea (gredzenskrimslis).
3 pāra skrimšļi:
1) cartilagines arytaenoideae (kausiņskrimšļi);
2) cart. corniculatae s. Santorini (radziņskrimšļi);
3) cart. cuneiformes s. Wrisbergi (ķīļveida skrimšļi)
• Gredzenskrimslis – balsenes skeleta pamats. Priekšējā daļa – arcus, mugurējā – plātnīte jeb
lamina. Uz skrimšļa sāniem ir nelieli izcilnīši – savienošanās vieta ar vairogskrimsli (facies
articularis thyreoidea).
• Vairogskrimslis – atrodas virs gredzenskrimšļa; lielākais skrimslis. Spraugu starp abiem
skrimšļiem aizpilda lig.cricothyreoideum. Vairogskr. veidots no 2 četrstūra formas plāksnītēm
(laminae), kas priekšpusē saaugušas kopā, bet mugurpusē attālinās.
• Uzbalseņa skrimslis – tam izšķir lapiņu un kātiņu. Ar saites palīdzību kātiņš piestiprinās pie
vairogskr. leņķa iekšpuses. Lapiņa atrodas aiz mēles saknes un brīvi stāv virs vairogskr. līmeņa.
Lapiņai 2 vismas – priekšējā facies lingualis, mugurējā facies laryngea.
• Kausiņskrimšļi (2) – atrodas virs gredzenskr. plātnītes, uz sāniem no viduslīnijas; izskatās kā
nepareizas formas trijstūra piramīdas, kuru apex vērsta uz augšu, bet basis atrodas uz
gredzenskrimšļa facies articularis arytaenoidea.
• Ķīļveida skrimšļi (2) – atrodas plica aryepiglottica slānī. Tie ir nelieli, iegareni, ar mainīgu
formu un apveidu.
• Radziņskrimšļi (2) – mazi, koniskas formas, atrodas virs kausiņskrimšļu virsotnes un reizēm ir
to saauguši.
• Lēcveida skrimšļi – formas, lieluma un atrašanās vietas ziņā mainīgi (bieži starp cart.
arytaenoideae un cart. corniculatae, starp cartilagines arytaenoideae vai balss kroku priekšējā
daļā).
BALSENES LOCĪTAVAS
1) art.cricothyreoidea (2) – savieno gredzenskrimšļa sānu virsmas ar vairogskrimsli.
2) art.cricoarytenoidea (2) – savieno cart.arytenoideae pamatnes ar gredzenskr. plātnīti.
BALSENES LOCĪTAVAS
1) art.cricothyreoidea (2) – savieno gredzenskrimšļa sānu virsmas ar vairogskrimsli.
2) art.cricoarytenoidea (2) – savieno cart.arytenoideae pamatnes ar gredzenskr. plātnīti.

8. Balsenes anatomija, skaņveide.

3) Balss veidošanas funkcija.
Skaņu radīšanā piedalās:
1) plaušas, bronhi, traheja (apakšējais rezonators);
2) balsenes balss aparāts, proti, balss krokas;
3) rezonējošie dobumi: mute, deguns un deguna blakusdobumi, kas maina formu atkarībā no
apakšžokļa, lūpu, aukslēju un vaigu kustībām (augšējais rezonators).
Skaņas izrunāšanas momentā balss sprauga sākumā ir ciet (balss krokas atrodas saspriegtā un
sakļautā stāvoklī). Plaušās, trahejā un bronhos esošā gaisa spiediena ietekmē balss krokas uz īsu
brīdi atveras; šajā momentā daļa gaisa izlaužas ārā caur balss spraugu; pēc tam balss krokas
atkal sakļaujas. Fonācijas laikā gaisa plūsma periodiski ar zināmu frekvenci tiek pārtraukta un
tādējādi pakļauta svārstībām, un šīs gaisa svārstības arī rada skaņu. Čukstot aizveras balss kroku
priekšējā daļa, un gaiss, izplūzdams caur balss spraugas mugurējo daļu, veido troksni, ko sauc
par čukstus balsi.
Skaņa atšķiras pēc augstuma, tembra un stipruma:
• Skaņas augstums saistīts ar balss kroku svārstību biežumu, bet biežums savukārt - ar
balss kroku garumu un spriegumu. Sakarā ar to, ka vīriešiem balsene un balss krokas ir
lielākas, arī viņu balss ir par oktāvu zemāka nekā sievietēm un bērniem. Augošam
cilvēkam balss kroku lielums mainās, kas arī rada balss pārmaiņas vai tās lūzumu.
• Mutes un deguna dobums, būdami augšējie rezonatori, nevar mainīt skaņas augstumu,
tie tikai pastiprina dažus balsenes skaņas virstoņus, tādējādi balss iegūst zināmu
tembru. Katra cilvēka balss tembrs atšķiras no otra cilvēka balss ar noteiktu
individualitāti. Sarunu valodas atsevišķu skaņu izrunāšana nav atkarīga no balsenes, bet
gan no mutes, rīkles formas un tajos atrodošos orgānu savstarpējā novietojuma
Skaņas stiprums ir atkarīgs no izelpas stipruma, kas savukārt ir atkarīgs ne tikai no
šķērssvītrotajiem elpošanas muskuļiem, bet zināmā mērā no bronhu gludās muskulatūras
savilkšanās pakāpes.

9. Ārējās auss ejas un auss gliemežnīcas anatomija.

Auris externa sastav no auss gliemežnīcas un ārējas auss ejas.
Auricula. Veidota no elastīga skrimšļa, kas ir pārklāts ar ādu.
Helix – anthelix, tragus – antitragus.
Auss ļipiņu veido ar ādu pārklāti taukāudi.

Meatus acusticus externus sastav no skrimšļa(1/3) un kaula daļas(2/3).

Jaundzimušajiem ārējai auss ejai ir spraugas veids.
Kaula daļas vidū ir šāurākā vieta – isthmus. Tā jāzin, lai, meģinot izvilkt no auss svešķermeni,
neaizstumtu to aiz isthmus.
Ādā ir daudz matiņu, tauku un sēra dziedzeru.
• Priekšējā siena atdala ārējo auss eju no apakšžokļa locītavas -> iekaisuma gad-mā
košanas kustības ir sāpīgas.
• Augšējā siena atdala ārējo auss eju no vidējas galvaskausa bedres -> galvaskausa
pamatnes luzuma gad-mā no auss var tecēt asinis vai likvors.
 • Mugurējā siena atdala ārējo auss eju no aizauss paugura -> mastoidīta gad-mā iesaistās
iekaisuma procesā.
• Apakšējā siena atdala ārējo auss eju no gl.parotis.

Bungplēvīte. Atrodas sulcus tympanicus, iestiprināta tajā ar fibroza gredzena palīdzību.

Bungplēvīte piltuvveidīgi ievilkta uz bungdobuma pusi. To veido 3 kārtas – ādas kārta, gļotādas
kārta un saistaudu kārta starp iepriekšejām.

Gliemezis. Tas ir spirālē izvīts kaula kanāls, kas ap kaula asi (modiolus) veido divarpus vijumus.
No ass skrūvveidā kanāla iekšienē iet lamina spiralis. Kaula plātnīte pāriet plēvainajā plātnītē,
un tās abas kopā sadala gliemeža kanālu divās spirālās telpās - augšējā un apakšējā.
Augšējā telpa nosaukta par scala vestibuli, apakšējā – par scala tympani. Abas kāpnes ir
savstarpēji izolētas un tikai gliemeža virsotnē tās savieno atvere (helicotrema). Scala vestibuli
savienojas ar priekštelpu, scala tympani no bungdobuma atdala ovālais logs.

10. Vidusauss anatomija.

Auris media sastav no 3 daļām: cellulae mastoideum, tuba auditivae un cavitas tympanica.
Cavitas tympanica. Nepareizas formas kubs ar tilpumu 1m3.
• Ārējo sieniņu veido bungplēvīte un ārējās auss ejas kaula platnīte.
• Iekšēja sieniņa ir vienlaikus labirinta laterālā sieniņa.
• Mugurējai sieniņai ir kaula izcilnis, no kura sākas m. stapedius. Augšējā daļā ir aditus ad
antrum, tas savieno virsbungu telpu ar anthrum.
• Priekšejai sieniņai pieguļ iekšēja miega artērija. Tajā arī atrodas ostium tympanicum
tubae auditivae.
• Augšēja sieniņa atdala bungdobumu no galvaskausa vidējas bedres.
• Apakšējā sieniņa robežojas ar fossa jugularis.
• Dzirdes kaulīņi. Āmuriņš, laktiņa, kāpslītis.

Tuba auditiva.
Savieno bungdobumu un aizdeguni. Nodrošina spiediena līdzsvaru starp bungdobumu un ārējo
vidi. Sastav no kaula daļas (1/3) un plēvaini-skrimšļainas daļas (2/3). Gļotādā ir glandulae
tubariae un limfatiskie folikuli.

11. Iekšējās auss anatomija.

Iekšējo ausi (auris interna) veido kaulainais labirints (labyrinthus osseus) un tajā esošais
plēvainais labirints (labyrinthus membranaceus).

Kaulainais labirints atrodas deniņkaula piramīdas dziļumā. Laterālajā pusē tas robežojas ar
bungdobumu, pret kuru vērsti ovālais un apaļais logs; mediālajā pusē – ar pakaļējo smadzeņu
bedri, ar kuru to savieno:
• meatus acusticus internus,
• aquaeductus cochleae
• aquaeductus vestibuli.
Labirintu iedala 3 daļās:
1. vidējā – priekštelpa (vestibulum),
2. uz mugurpusi no tās – pusloka kanālu sistēma (canales semicirculares)
3. un uz priekšu no priekštelpas – gliemezis (cochlea).
Priekštelpas ārējā sienā atrodas priekštelpas logs, ko no bungdobuma puses aizsedz kāpslīša
pamatne. Priekštelpas priekšējā daļa ir savienota ar gliemeža vadu, bet pakaļējā - ar pusloka
kanāliem.

Pusloka kanāli.
1) ārējais (canalis semicircularis lateralis)
2) augšējais (canalis semicircularis superior)
3) pakaļējais (canalis semicircularis posterior)
Katram kanālam ir 2 kājiņas: vienkārša un paplašinātā - ampulārā.

Kaulainajā labirintā ir perilimfa, bet plēvainajā labirintā, kas atrodas kaulainajā daļā, endolimfa.
Anatomiskā un fizioloģiskā ziņa iekšējā ausī izšķir divus aparātus:
1) dzirdes, kas atrodas plēvainajā gliemezī (ductus cochlearis);
2) vestibulāro, kas apvieno priekštelpas maisiņus (sacculus un utriculus) un plēvainos pusloka
kanālus.

Asinsapgāde
a. auditiva interna Iekšējā auss ejā iekšējā dzirdes artērija dalās trīs zaros:
• a.vestibularis
• a.vestibulocochlearis
• a.cochlearis
Venozās asinis no iekšējās auss plūst pa trim ceļiem: gliemeža ūdensvadu, priekštelpas
ūdensvadu un iekšējās auss ejas vēnām.

Inervācija n. vestibulocochlearis

12. Dzirdes fizioloģija.

13. Līdzsvara sistēmas fizioloģija.
Deguns

14. Akūts rinosinusīts. Klasifikācija. Klīniskie simptomi,

ārstēšana.
Akūts sinusīts – ja pilnīgi izveseļojas 30 dienu laikā.
Bērnu vecumā galvenokārt skar etmoidālās šūnas, jo pārējie nav labi pneimatizēti, bet
pieaugušajiem atbilstoši visbiežāk – maksillāro dobumu, tad etmoidālo, frontālo, sfenoidālo.
Iekaisums var būt vienā, vairākos vai visos dobumos (pansinusīts).
Izplatīšanās
• Parasti izplatās pa gļotādu no iekaisuma deguna dobumā (rinogēns sinusīts) – akūts
rinosinusīts;
• Retāk iespējams dentogēns sinusīts zoba saknes infekcijas, apikālas granulomas, zoba
ekstrakcijas dēļ.
Patoģenēzes shēma:
Slēgta deguna blakusdobuma atvere -> Blakusdobuma ventilācijas un drenāžas traucējumi ->
Sekrēta uzkrāšanās blakusdobumā -> Sekrēta sastāva un pH izmaiņas -> Gļotādu gāzu izmaiņas -
> Skropstiņu un epitēlija bojājums -> Patogēnās mikrofloras savairošanās -> Lamina propria
iekaisums - > Gļotādas sabiezēšana -> Slēgta deguna blakusdobuma atvere -> ...
Ne vienmēr akūts rinīts pāriet sinusītā un tas atkarīgs no vairākiem faktoriem:
 • organisma individuālās anatomijas;
• organisma imūnās sistēmas stāvokļa;
• ierosinātāja m/o virulences.
Vairumā gadījumu akūts RS seko vīrusu izraisītām augšējo elpceļu saslimšanām, kas
komplicējas ar bakteriālu RS 0.5-2% gadījumu; tad visbiežāk iesaistītie m/o ir Haemophilus
influenzae un Streptococcus pneumoniae.
Simptomi.
„Saaukstēšanās” gadījumā:
• akūta rinīta simptomi – šķaudīšana, rinoreja, apgrūtināta deguna elpošana, traucēta
oža;
• galvassāpes, kas pastiprinās, noliecoties uz priekšu
• spiediena sajūta sejas apvidū;
• „tecēšana” aizdegunē;
• sāpes kaklā, produktīvs klepus;
• pilnuma sajūta ausīs;
• drudzis, drebuļi, nespēks.
Sāpes visizteiktākās ir virs skartajiem dobumiem, kā arī specifiski.
• Akūts maksillārs sinusīts: sāpes, spiediena sajūta sejas vienā pusē vaiga rajonā, zobu
sāpes, sāpes deniņos var liecināt par atveres obstrukciju un nepieciešamību drenēt
dobumu, sejas ādas hiperestēzija;
• Akūts etmoidīts: sāpes virs glabellas, deguna saknes un mediālā acs kaktiņa rajonā,
periorbitāls celulīts, galvassāpes pieres rajonā;
• Akūts frontāls sinusīts: stipras sāpes pieres rajonā, sāpes apklauvējot virs dobuma
priekšējās sienas un pamatnes lokalizācijas, sāpes iradiē uz mediālo acs kaktiņu;
komplikācijas – meningīts, epidurāls abscess, smadzeņu abscess; risks augstāks
vīriešiem;
• Akūts sfenoidīts: sāpes nespecifiskas lokalizācijas, ar trulu, sāpošu spiediena sajūtu
galvaskausa centrā, kas iradiē uz pakausi

Ārstēšana
KONSERVATĪVA TERAPIJA
Virāla rinosinusīta gadījumā
• NPL – nimesils, mesulīds, diklofenaks;
• 3. paaudzes antihistamīna līdzekļi;
• mukolīti;
• deguna blakusdobumu ventilācijas un drenāžas nodrošināšana: sistēmiski un lokāli dekongestanti
(ne ilgāk par 3-5 d) – deguna pilieni, deguna spreji, deguna vidējā ejā ievietota vate piesūcināta ar
vazokonstriktoriem un deguna pilieniem

Bakteriāla RS gadījumā – a/b atbilstoši m/o kultūrai un jutībai (1. izvēles preparāti – penicilīnu
grupa)

ĶIRURĢISKA TERAPIJA:
Maksillārā sinusīta gadījumā vietējā anestēzijā sinusa atslogošana ar punkcijas palīdzību
• Asā punkcija – zem apakšējās gliemežnīcas.

15. Deguna obstrukcija. Etioloģija, diagnostikas metodes.

Var attīstīties nepareizas akūta sinusīta ārstēšanas gadījumā vai virāla rinosinusīta
gadījumā, ja tas izraisa deguna obstrukciju. Subakūta sinusīta
simptomi ilgst ilgāk kā 3 nedēļas, bet intensitātē atpaliek no akūtā procesa. Akūta
sinusīta gadījumā 6-13% bērnu 1- 3 gadu vecumā simptomi ilgst
ilgāk kā 15 dienas.
Simptomi.
- aizlikts, smakojošs deguns
- parasti ir hronisks klepus, kas pastiprinās naktī
- galvassāpes
- nogurums
 rstēšana
Tie paši līdzekļi, kas akūta sinusīta gadījumā + sīnusu punkcija un skalošana
- lokāla a/b terapija, ja jutības testi pozitīvi;
- sistēmiska a/b terapija (14 dienas);
16. Akūta rinīta īpatnības bērniem, Hoānu atrēzija.
Īpatnības
• zīdaiņu deguna eju šaurums ir pastiprina deguna aizsprostošanos iekaisuma gadījumā,
un bērns nevar normāli zīst krūti. Piemērošanās
jaunajiem elpošanas apstākļiem grūtību dēļ bērns nespēj no deguna izvadīt atdalījumus.
Lai spētu ieelpot, pēc dažiem piena malkiem bērns
atlaiž krūti à ātri piekūst, pārstāj zīst, paliek nepaēdis, novājē, slikti guļ. Var attīstīties
KZT darbības traucējumi – vemšana, meteorisms,
aerofāgija, caureja;
• aizsprostota deguna gadījumā elpot caur muti zīdainim ir vieglāk, viņš atgāž galvu un
parādās šķietams opistotonuss, kā arī saspriegti avotiņi;
• īsais un platais dzirdes kanāls zīdaiņiem veicina akūta vidusauss iekaisuma izplatīšanos
no aizdegunes uz dzirdes cauruliGrūta akūtā
rinofaringīta gaita parasti ir atrofiskiem/hipotrofiskiem zīdaiņiem.
Hoanāla atrēzija.
Hoānas veidojas starp 3. un 7. embrioģenēzes nedēļu, kas epitelija krokā starp ožas rievu un
protonasālo membrānu (primārā mutes dobuma velve) veidojas pārravumi. Jā šīs process ir
nepilnīgs vai nenotiek, veidojas vienas vai abu hoānu stenoze vai atrēzija. Var būt saistaudu,
skrimšļa un kaula (90%) iedzimtas atrēzijas.
Bilaterālā atrēzija ir ļoti bīstama jaundzimušajiem, viņiem ir asfiksijas lēkmes, kad mute ir slēgta
(miega un barošanas laikā): ir cianoze, bradikardija.
Unilaterālā atrēzija var manifistēties ar strutainiem izdalījumiem skartajā pusē.
Hoānu atrēzija var būt asociētas ar daudzām citām anomālijām: CHARGE sindroms (coloboma,
heart disease, atresia of the choanae, retarded growth, genital hypoplasia, ear anomalies or
deafness).
Dg ar priekšējo un pakaļējo rinoskopiju, pēc iztaustīšanas ar zondi.
Ārstē ķirurģiski. Saaugumus pārgriež vai izgriež, recidīvu profilaksei brūci piesaldē ar
krioaplikatoru, starp brūces virsmām ievada gumijas vai celuloīda sloksnītes līdz sadzīšanai.
Pieeja ir no mutes dobuma caur cietajām aukslējām. Bilaterālās atrēziju ārstēšanu veic pirmajās
dzīves nedēļās, 10 bet unilaterālās atrēzijas operāciju var veikt pirmsskolas vecumā.

17. Rinosinusīta intraorbitālās un intrakraniālās komplikācijas.

I. Intraorbitālas komplikācijas.
Attīstās pēc deguna blakusdobumu (biežāk pēc etmoidīta vai frontīta) akūta vai hroniska
iekaisuma paasinājuma. Biežāk sastop bērniem līdz 6 gadu vecumam. Var skart orbītas mīkstos
audus vai kaulu.
1. Orbītas edēma.
Pietūkuši un apsārtuši plakstiņi. Acs kustības nav ierobežotas, acs ābols nav nobīdīts.
Th.: konservatīva – a/b, deguna pilieni, ja nepieciešams KS.
Dfdg.: dakriocistīts (asaru maisiņa iekaisums.)
2. Periosteitis.
 Saglabājoties plakstiņa pietūkumam, sāpes parādās acs mediālā kaktiņā. Ārstēšana –
konservatīva.
3. Subperiostāls abscess.
Iekaisuma process penetrē kaula barjeru starp blakusdobumu un orbītu, atdala orbītas
periostu no lamina papyracea (= lamina orbitalis ossis ethmoidalis) un paaugstina P orbītā. Tiek
traucētas acs kustības, neliels eksoftalms.
Th.: abscesa drenāža, deguna pielieni, a/b.
4. Orbītas celulīts.
Pēdējāis komplikāciju posms. Raksturo – pastiprinās acs kustību ierobežojums un eksoftalms,
sāpes, pietūks konjunktīva + izteikts asinsvadu zīmējums (chemosis). Šī komplikācija var būt
dzīvībai bīstama, jāveic tūlītēja ķirurģiskā iejaukšanās, a/b.
Var nospiest asinsvadus, nervu, kuri ienāk orbītas virsotnē.

II. Intrakraniālās komplikācijas.

Iemesls – paranazālo sīnusu gripozas saslimšanas. Visbiežāk infekcija izplatās no pieres dobuma,
bērniem – no etmoidāla labirinta, sfenoidāla dobuma. Uzsējumos atrod strepto-, stafilo-,
pneimo- kokus.
1. Epidurāli, subdurāli un intracerebrāli abscesi
. Simptomi nav specifiski. Paaugstinās intrakraniāls P => galvassāpes, vemšana, slikta dūša,
miegainība, krampji.
Dg. nosaka pēc CT un MR rezultātiem
. Th.: a/b lielas devas + ķirurģiska drenāža.
2. Meningīts. (serozs, strutojošs)
Galvenās klīniskās izpausmes ir stīvs kakls, galvassāpes, drudzis, slikta dūša, un fotofobija,
miegainība, apziņas aptumšošanās.
Th.: skarto blakusdobumu drenāža, a/b.

III. Sinusu tromboze un tromboflebīts.

Reta komplikācija. Var būt nāvējoša. Iemesli: orbītas audu edēma, eksoftalms ar samazinātām
acs kustībām.

18. Hronisks rinosinusīts. Klasifikācija. Diagnostikas un ārstēšanas

metodes.
Visbiežāk to izraisa traucēta osteomeatālā blakusdobumu ventilācija stenozes vai obstrukcijas
dēļ -> traucēta sinusu sistēmas drenāža, galvenokārt pieguļošajos augšžokļa un etmoidālajos
sinusos -> gļotādas tūska -> drenāža pasliktinās (burvju loks).
Tas izraisa atkārtotas akūta sinusīta epizodes, kas vēlāk pāriet persistējošā, hroniskā sinusītā
Simptomi līdzīgi kā akūta sinusīta gadījumā
• deguna dobuma obstrukcija, aizlikts deguns, apgrūtināta elpošana;
• spiediena sajūta virs skartajiem dobumiem;
• galvassāpes;
• nazofaringeāla drenāža (aizdegunes pilēšana(postnasal drip)).

Diagnostika
Rinoskopija, endoskopija – novērtē deguna starpsienu, gliemežnīcas, sinusu atveru novērtēšana
(gļotādas tūska, polipi, tumori utt.);
Attēldiagnostika – CT kā vienīgā metode, ja aizdomas par hronisku sinusītu, rtg artefaktu dēļ, kā
arī pirmsoperācijas plānošanai precīzu iesaistīto struktūru noteikšanai;
Ārstēšana
Konservatīva (simptomātiska un iemeslu nelikvidējoša):
• Dekongestantu pilieni (ne vairāk kā nedēļu)
• Karstuma terapija (elektriskās lampas, infrasarkanais starojums, mikroviļņi)
• Plaša spektra a/b (p., amoksicilīns) akūtu uzliesmojumu vispārēja vājuma un drudža
gadījumā
• Mukolītiski preparāti
• Alerģiskas izcelsmes gadījumā atbilstoša antialerģiska terapija

Ķirurģiska:
Intranazāla sinusu operatīva ārstēšana endoskopijas un mikroskopa kontrolē. Mērķis –
paplašināt deguna vidējo eju, maksillārā sinusa dabiskās atveres, kā arī, ja nepieciešams,
frontālā sinusa atveri.
Pacientiem ar starpsienas deviāciju nepieciešama prelimināra septoplastija.
Operācijas bīstamība saistīta ar galvaskausa priekšējās bedres, optiskā nerva, a.carotis interna
(sfenoidīta gadījumā) proksimitāti operācija

19. Odontogēns sinusīts.

Sīnusa iekaisums,bakteriālas dabas, kas rodas zoba iekaisuma rezultātā, kā piemēram
biežakais cēlonis ir dziļš karies ar periapikālu izgaismojumu, Mx zobos dēļ plāna kaula
tas infekcijas perēkli var izvadīt uz deguna dobumu radot gļotāda ssabiezējumu un
pacienta veselības pasliktināšanos un sinusīta simptomātiku. Vēl pie odontogēna sinusīta
ir komunikācijas izveide pēc zoba ekstrakcijas, ja tā netiek adekvāti noslēgta, rodas
saskare ar mutes dobumu, mikrobi tiek sinusā uz ko tas reaģē ar hiperemētu gļotādu.
Viegāl izvērtēt 3d rtg vai pēc klīniskiem simptomiem ar kuriem griežas pats pacients,
piemēram, spiediena sajūta noliecoties, galvassāpes, pietūkums, dzerot ūdens nāk pa
degunu, blakus zobu jutīgums inerv;acijas rajonā, aizlikts deguns;

20. Alerģisks rinīts.

Patoģenēze. Ierosina g.k. augu un dzīvnieku dabas alergēni. Alerģiskais gļotādas iekaisums ir
tūlītēja IgE mediēta imūnā atbilde uz potenciāli jebkuru svešu substanci.
Sezonālais alerģiskais rinīts. Galvenokārt lazdu, bērzu, alkšņu, zāles, rudzu u.c. putekšņu
izraisīts. Klīniskie simptomi manifestējas no februāra līdz septembrim atkarībā no individuālās
sensibilizācijas pret alergēniem un izbeidzas līdz ar putekšņu sezonas beigām.
Nesezonālais/visu gadu pastāvošais – izraisa nepārtraukta alergēnu ekspozīcija, kas uztur
pastāvīgu iekaisumu deguna gļotādā. Galvenie alergēni šajā gad. ir putekļi, dzīvnieku spalvas,
molds, kā arī noteikti pārtikas produkti un arodalergēni (med. darbiniekiem latekss).
Simptomi. Traucēta elpošana caur degunu, šķaudīšanas lēkmes, ūdeņaina deguna tecēšana,
deguna nieze un konjunktivīts.
Dg. Anamnēze. Sezonāla alerģiska rinīta gadījumā deguna gļotāda ir tipiski bāli-pelēka/zila.
Nesezonālā rinīta gadījumā gļotāda ir gaiši sarkana un tūskaina. Specifisku alergēnu atklāšana ar
alerģijas testiem. Pie inhalācijas alergēnu ekspozīcijas deguna sekrēts saturēs daudz eozinofilo
leu, pārtikas alerģijas gadījumos – tuklās šūnas.
Th. Izvairīšanās no specifiskajiem alergēniem. Ja tas nav iespējams, farmakoloģiski, piemēram,
1. Tuklo šūnu stabilizatoriem(hromoglikāts, kromolīnnātrija aerosols lokāli);
2. Lokāli (azelastīns) un sistēmiski (levocetirizīns, klemastīns) H1 antihistamīna preparāti;
3. Lokāli steroīdi (mometazons, flutikazons u.c.).
 Imunoterapija ( specifiskā hiposensitizācija ar spec. sagatavota Ag s/c ievadīšanu, lai izraisītu
organisma toleranci) un ķirurģiska iejaukšanās (gliemežnīcu izmēru samazināšana ar
koagulāciju, lāzerterapiju, mukotomiju), ja konservatīva terapija ir neefektīva.
Alerģiski sinusīti. Parasti nav izolēti, bet pievienojas alerģiskam rinītam - > alerģisks
rinosinusīts.

21. Ārējā deguna slimības: roze, furunkuls, apsaldējums.

Apsaldējumi.
Attīstās reti un atkarībā no aukstuma ekspozīcijas ilguma.
Vieglos gadījumos – degungala āda zilgansarkana, siltā telpā rodas nieze, knaibīšanas sajūta.
Lieto siltumprocedūras komprešu veidā, apsaldēto virsmu ieziež ar oksikorta ziedi.
Smagākos gadījumos – uz ādas veidojas pūšļi, nekroze, trofiskas čūlas. Slimnieku hospitalizē un
pielieto vispārējo un lokālo pretiekaisuma terapiju.
Roze.
Parasti A gr. beta hemolītiskā streptokoka ierosināta ādas infekcija ar sekojošu visa organisma
reakciju. Parasti deguna apvidū tā ir sekundāra, pārejot no sejas ādas.
Simptomi, sūdzības. Sākas ar augstu t (38-40C), var būt drebuļi, galvassāpes, strauja pašsajūtas
pasliktināšanās, reģionāro limfmezglu palielināšanās. Āda stipri hiperemēta, infiltrēta, vietām
pārklāta ar epidermāliem pūslīšiem, palpējot sāpīga. Skartā āda atdalīta ar asu demarkācijas
līniju. Iekaisums var pāriet no deguna priekštelpas ādas uz deguna dobuma gļotādu.
Izplatīšanos veicina nokasījumi, plaisas, strutaini procesi deguna un tā blakusdobumos.
Ārstēšana. Stacionārā vispārēji ar a/b terapiju (penicilīni), lokāli antiseptiskā šķīdumā, ziedē
samitrinātas kompreses.
Furunkuls.
Mata maisiņa vai tauku dziedzera akūts iekaisums. Izsauc g.k. stafilokoki un etioloģijā galvenā
nozīme ir lokāli ādas un vispārēji organisma rezistences samazināšanās pret streptokoku un
stafilokoku infekcijām. Visbiežāk deguna apakšējā trešdaļā un priekštelpā ar pirkstiem ienesta
infekcija un attīstās akūts strutojošs iekaisums. Furunkula attīstīšanos sekmē vispārējas sl. – CD,
vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes, organisma atdzišana.
Simptomi, sūdzības. Stipras sāpes iekaisuma perēkļa apvidū, norobežots, ar hiperemētu ādu
pārklāts konusveida infiltrāts, kā galotnē pēc 3-4 d parādās strutu pūslītis, kas tālāk 4-5 d
nogatavojas, tad reducējas bez/ar minimālu vispārēju organisma reakciju. Vairākiem
furunkuliem saplūstot, veidojas karbunkuls – šādā gadījumā attīstās vispārēja reakcija ar
subfebrilu/febrilu t, leikocitozi, EGĀ ↑, reģionāro limfmezglu palielināšanos, sāpīgumu.
Dg. jādiferencē no deguna starpsienas priekšējās daļas abscesa, rinoskleromas.
Ārstēšana.
• Vieglos gadījumos ambulatori p/o ar antibiotiķiem (piem., penicilīnu gr., cefaleksīns) un
polivitamīniem. Lokāli
o sildīšana
o a/b saturošas kompreses (mupirocīns).
o apmazgāt ar borspirtu
o kvarcs un ultraīsviļņi.

22. Deguna un deguna blakusdobumu klīniskās, instrumentālās

un radioloģiskās izmeklēšanas metodes.
US deguna blakusdobumu izmēklēšana – izmanto, lai noteiktu sekrētu un tūsku blakusdobumus
– akūto sinusītu diagnostikai.
Deguna un blakusdobumu RTG – izmanto dažādas projekcijas.
CT – šobrīd ir alternatīvais variants rentgenogrammai.
 MRT – ja ir aizdomas par deguna dobumu vai blakusdobumu audzējiem, par sinusītu orbitālām
un intrakraniālām komplikācijām.
Visupirms nepieciešams adekvāts apgaismojums. Ideālā gadījumā to nodrošina galvas
spogulītis.
Ārējā apskate un palpācija.
Priekšējā rinoskopija.
To veic tikai pēc deguna apskates bez instrumentiem. Procedūrai nepieciešams Thudichum’s
(deguna) spogulis (reflektors), ko maigi ievieto degunā, bīdot laterāli (tā lāpstiņas ir kopā).
Mugurējā rinoskopija.
Ir sarežģītāka par priekšējo un ne vienmēr iespējama. To izmanto hoānu, gliemežnīcu mugurējo
galu, deguna starpsienas mugurējās robežas un nazofarinksa izmeklēšanai. Post-nazālo spoguli
nedaudz uzsilda un tā temperatūru testē ar roku. Vispirms mēles depresoru nostāda mēles
centrā un lēnām nospiež mēles pamatu uz leju, tādējādi palielinot attālumu starp mēli un
mīkstajām aukslējām. Tad ievieto spoguli starp mīkstajām aukslējām un mugurējo rīkles sienu.
Aukslēju retrakcija.
Ja nav iespējams izmeklēt nazofarinksu ar iepriekš aprakstītajām metodēm, var izmantot
endoskopiju vai aukslēju retrakciju. (vai abas kopā).
Deguna elpošanas funkcijas novērtējums.
To veic ar rinomanometru. Ar to var novērtēt deguna diferenciālspiedienu, ieelpotā/izelpotā
gaisa daudzumu un pretestību.
Olfaktometrija.
Iespējami kvalitatīvi testi, kvantitatīvi testi un kvantitatīva + objektīva novērtēšana (ERO –
evoked response olfactometry). Kvalitatīvie testi – pacientam liek paostīt atvērtas mēģenes,
kurās ir noteiktas vielas.
Mukociliārā klīrensa izmēklēšana – nosaka pēc dažādu daliņu (piemēram, ogļu putekļu, kā arī
nokrāso gļotas - metilēnzilais) pārvietošanās ātruma no priekšējām deguna daļām uz
nazofarinksu. Normā ir 10-20 minūtes, ja ir deguna vai blakusdobumu patoloģijas – laiks
palielinās.
Deguna pH-metrija – normā ir 7,35-7,45, ja ir patoloģiskie procesi deguna dobumos – pH
samazinās vai pieaug. Indikator-strēmeli ievada uz 10 s deguna apakšējās sienas rajonā. Deguna
drenāžas funkcijas izmēklēšana – izmanto kontrastvielas (satur jodu) – ievada augšžokļas
dobumā, to punktējot. Izvadīšanas ātrumu kontrolē ar RTG.
Biopsija
Deguna dobuma mikroskopija – izmanto, lai atrastu minimālos deguna dobuma un
blakusdobumu iekaisuma procesuun audzēju simptomus. Izmanto operācijas mikroskopu pēc
parastās rinoskopijas.
Rinofaringoendoskopija – izmanto detalizētai izmeklēšanai.

23. Deguna asiņošana. Asinsvadu anatomijas īpatnības

degunā. Etioloģija, diagnostika, ārstēšana.
Cēloņi
Lokālie
• Galvenais iemesls ir deguna starpsienas priekšējās daļas kapilāru tīklojuma (locus
Kisselbachi) bojājums — tā kā sīko asinsvadu sieniņā nav muskuļu, asinsvadi, tiekot
bojāti, nesaraujas un neslēdzas, un reizēm rodas ļoti stipra asiņošana.
• Trauma
• Rhinitis sicca
• Operācijas
 • Labdabīgi (asiņojošs polips, angioma, papiloma) un ļaundabīgi (vēzis, sarkoma) deguna
un deguna blakusdobumu jaunveidojumi
• Juvenila aizdegunes angiofibroma
• Sifilītiskas, tuberkulozes etioloģijas čūla
• s • Deviatio septi nasi
• Ilgstoša lokālo medikamentu lietošana degunā
• Svešķermenis

Vispārējie
• Asinsvadu slimības
• Paaugstināts arteriālais asinsspiediens
• Sausais telpu gaiss
• Asins slimības: hemofilija, trombocitopēnija, agranulocitoze, leikēmija u.c
• Ateroskleroze, hroniski nieru iekaisumi, aknu ciroze, sirdskaites
• No infekcijas slimībām deguna asiņošanu biežāk novēro pie gripas
• Kāpšana kalnos, lidošana, darbs zem ūdens – tās ir situācijas, kad deguna asiņošanu var
veicināt krasas atmosfēras spiediena maiņas.
• K un C vitamīna nepietiekamība
• Medikamenti – aspirīns, varfarīns, ibuprofens, klopidogrels, isotretinoīns,
desmopresīns u. c.
• Grūtniecība
• Menstruācija

Klīnika
• Maza asiņošana – no Kīselbaha joslas – īsu laiku pa pilieniem atdalās daži ml asiņu, biež
vien šāda asiņošana beidzas patstāvīgi.
• Mērena asiņošana – atdalās vairāki desmiti ml asiņu, bet pieaugušam cilvēkam
nepārsniedz 200 ml. Hemodinamikas pārmaiņas parasti ir fizioloģiskās normas robežās.
• Stipra asiņošana – diennakts asiņu zudums pārsniedz 200 ml, dažreiz sasniedzot 1 l un
vēl vairāk
Asiņošanas apturēšana
Vispārējā terapija
• Aminokapronskābe
• K, C, P vitamīni
• Plazmas pārliešana
• Asinspārliešana

Lokālā terapija:
• Pašpalīdzība
o Lai apturētu asiņošanu, pacientam galva būtu jānoliec uz priekšu, nevis atpakaļ. Abas
deguna nāsis jāaizspiež ar pirkstiem un jātur aizspiestas 8-10 minūtes - tas ir normālais
asins recēšanas laiks.
• Koagulācija (ķīmiskā, elektriskā)
Tamponāde - Veic, ja iepriekš aprakstītas metodes nebija efektīvas
Ķirurģiskās metodes - Pielieto, ja ir recidivējošas asiņošanas.
 24. Ārējā deguna deformācija, deguna starpsienas deviācija.
Klīniskie simptomi, diagnostika. Terapijas izvēles aspekti.
Novirzīta deguna starpsiena (deviācija).
Starpsienas skrimšļi beidz augt un mainīties 16-18 g.v. Iedzimta vai traumatiska deguna
starpsienas skrimšļa novirze viena deguna dobuma virzienā izraisa vienpusēju nazālu
obstrukciju. Obstrukcija arī var būt apbusēja, puses var mainīties; vēlāk var komplicēties
ar vazomotoro rinītu. Pacients var sūdzēties par galvassāpēm. Ja obstrukcija ir izteikta
vai komplicējas ar atkārtotu sinusītu, septālai korekcijai iesaka ķirurģiju. Vēsturiski
pielieta
submukoza rezekcija (SMR), bet pašlaik izmanto septoplastiju, kurā skrimsli saglabā un
repozicionē. SMR operācijā tiek izņemta liela daļa starpsienas skrimšļa, kas var novest
pie gadījuma rakstura starpsienas perforācijām, tāpēc šobrīd to izmanto nevis visas
starpsienas plastikai, bet tikai atsevišķu daļu rezekcijai (ja novirzīts ir neliels gabals).

Biežāk vīriešiem un bērniem.

Ādas traumas: sasitums, hematoma, nobrāzums, ievainojums.
Visbiežāk novēro deguuna muguriņas izmežģījumus, plīsumus, lūzumus (ar vai bez skrimšļa,
kaula daļējas dislokācijas). Lūzumu gadījumā tiek bojāti deguna kauli, starpsiena, augšžokļa
pieres izaugums, blakusdobumu sieniņas. Pie ārējā deguna traumas novēro arī elpošanas
traucējumus. Bieži veidojas asinsizplūdumi acs priekšējā kamerā.

Ārstēšana
Visefektīvākā pirmās stundas vai pirmajā diennakti pēc traumas. Tā ir atkarīga no traumas
lieluma, vispārējo un neirologisko simptomu grūtuma.
• Ja ir asiņošana, to nekavējoties aptur
• Ja ir segaudu bojājums – ievada serumu pret trakumsērgu
• Ja diagnosticē smadzeņu satricinājumu, tad deguna kaulu reponēšana jāatliek un jānozīmē
neiroloģiska terapija
• Ja ir dziļa brūce, to malas neizgriež,tikai izņem nedzivus audus, mazgā ar H2O2, nosusīna,
uzliek biežas šuves, pārsēju neliek
• Ja ir deguna kaulu deformācija ar novirzi uz sāniem, tad reponē kaulus ar pirksta palidzību:
kreiso pusi ar labo, labo – ar krieso. Vispirms jāizdara gļotādas anestēzija vai īslaicīga narkoze.
• Ja ir kaulu deformācija ar novirzi uz mugurpusi, reponē ar elevatora palīdzību. Gļotādas
anestēzija vai īslaicīga narkoze. Ievada atbilstoši labo vai kreiso deguna elevatoru, virza uz
priekšu, atjauno normālu degunas muguras anatomisku stāvokļi.
• Pēc repozicijas izdara priekšēju tamponādi — marles tamponu piesātina ar balto parafīnu,
ievieto deguna dobuma augšējā un vidusdaļā. Var turēt no 2 - 7 diennaktīm
• Izmanto arī fiksāciju no ārpusēs (rullīši, fiksējoši pārsēji)
• Ja atrauta kāda no deguna daļa, vispirms veic primāru apdari, tad piešuj.

25. Deguna kaulu lūzumi. Deguna starpsienas lūzumi. Deguna

starpsienas hematoma. Simptomi, diagnostika, terapija
Ādas traumas: sasitums, hematoma, nobrāzums, ievainojums. Izmeklējot jāatceras, ka
ievainojums var izskatīties virspusējs, bet patiesība var būt dzilš. Brūcē var būt
svešķermeni. Šādi bojājumi saistās ar smadzeņu satricinājumu, tāpēc jāizdara Rtg un
jāizmeklē slimmieku neiroloģiski.
Visbiežāk novēro deguuna muguriņas izmežģījumus, plīsumus, lūzumus (ar vai bez
skrimšļa, kaula daļējas dislokācijas). Lūzumu gadījumā tiek bojāti deguna kauli,
starpsiena, augšžokļa pieres izaugums, blakusdobumu sieniņas. Pie ārējā deguna traumas
novēro arī elpošanas traucējumus, jo veidojas deguna gļotādas tūska. Traumas pavada
asiņošana no deguna. Var viedoties deguna starpsienas hematoma. Bieži veidojas
asinsizplūdumi
acs priekšējā kamerā, enoftalms, acu kustību nervu saspiedums. “Briļļu simptoms” –
hematomas ap acīm.
Ja ir šauta brūce, var būt pilns deguna atrāvums, tuvāko sejas daļu sadragāšana.
Diagnoze:
• Anamnēze
•  rēja apskate, palpācija
• Sāpīgs pietūkums traumas vietā, deguna muguriņas deformācija ar novirzi uz muguru
vai sāniem.
• Konstatē deguna muguriņas pataloģisku kustīgumu, kaulu fragmentu krepitāciju.
• Zemādas emfizēma > sietiņkaula lūzums > likvoreja no deguna.
• Rtg, CT – sniedz plašu informāciju par deguna kaulu lūzumiem.
Gandrīz vienmēr ir smadzeņu satriecinājums, parasti ir difūzas galvassāpes, sāpes
traumas apvidū, īslaicīga vai ilglaicīga asiņošana. Ja ir viena frontālā vai augšžokļa
sinusa slēgtā trauma, var arī nebūt smadzeņu satricinājuma – tikai lokāls sāpīgums un
tūska, īslaicīga asiņošana no deguna, pēc tūskas izzūšanas parādās kosmetisks defekts.

Ārstēšana:
Visefektīvākā pirmās stundas vai pirmajā diennakti pēc traumas. Tā ir atkarīga no
traumas lieluma, vispārējo un neirologisko simptomu grūtuma.
• Ja ir asiņošana, to nekavējoties aptur
• Ja ir segaudu bojājums – ievada serumu pret trakumsērgu
• Ja diagnosticē smadzeņu satricinājumu, tad deguna kaulu reponēšana jāatliek un
jānozīmē neiroloģiska terapija
• Ja ir dziļa brūce, to malas neizgriež,tikai izņem nedzivus audus, mazgā ar H2O2,
nosusīna, uzliek biežas šuves, pārsēju neliek
• Ja ir deguna kaulu deformācija ar novirzi uz sāniem, tad reponē kaulus ar pirksta
palidzību: kreiso pusi ar labo, labo – ar krieso. Vispirms
jāizdara gļotādas anestēzija vai īslaicīga narkoze.
• Ja ir kaulu deformācija ar novirzi uz mugurpusi, reponē ar elevatora palīdzību.
Gļotādas anestēzija vai īslaicīga narkoze. Ievada atbilstoši labo
vai kreiso deguna elevatoru, virza uz priekšu, atjauno normālu degunas muguras
anatomisku stāvokļi.
• Pēc repozicijas izdara priekšēju tamponādi — marles tamponu piesātina ar balto
parafīnu, ievieto deguna dobuma augšējā un vidusdaļā. Var
turēt no 2 - 7 diennaktīm
• Izmanto arī fiksāciju no ārpusēs (rullīši, fiksējoši pārsēji)
• Ja atrauta kāda no deguna daļa, vispirms veic primāru apdari, tad piešuj.
26. Deguna blakusdobumu sieniņu lūzumi. Sejas kaulu lūzumi.
Gandrīz vienmēr ir smadzeņu satriecinājums, parasti ir difūzas galvassāpes, sāpes traumas
apvidū, īslaicīga vai ilglaicīga asiņošana. Ja ir viena frontālā vai augšžokļa sinusa slēgtā trauma,
var arī nebūt smadzeņu satricinājuma – tikai lokāls sāpīgums un tūska, īslaicīga asiņošana no
deguna, pēc tūskas izzūšanas parādās kosmetisks defekts.
Diagnostika – anamnēze, apskate, RTG, CT, MRT. USG, endoskopiskā sinusoskopija palīdz
novērtēt traumu apjomu, priekšējā rinoskopija – novērtē gļotādas tūsku, asiņošanas avotu.
Ja ir augšžokļa trauma bez sieniņu nobīdes un ar hemosīnusu – veic diagnostiski-terapeitisko
punkciju ar satura aspirāciju.

Ārstēšana
Nemedikamentozā ārstēšana – ja ir slēgtās traumas. Pirmajās 5-6 st pieliek aukstumu traumas
vietā, nepieciešamības gadījumā veic priekšējo vai mugurējo tamponādi.
Medikamentozā ārstēšana – ja ir smadzeņu satriecinājums, infekciju profilaksei.
Ķirurģiskā ārstēšana – revidē dobumu, nepieciešamības gadījumā ieliek drenu, veic plastiku

27. Svešķermeņi deguna dobumā, Rinolīti.

Biežāk ir bērniem un psihiski slimajiem pacientiem, galvenokārt tie ir mazie priekšmeti, sēklas,
pupas. Svešķermeņi arī var parādīties kā ārodslimību rezultāts – konkrementi no cementa vai
no vilnas, biežāk ir augšējā un vidējā deguna ejā.
Svešķermeņi var nokļūst deguna dobumā
• dabīgajā veidā – caur nasīm vai hoānām (vemšanas rezultātā, vai arī ja ir palatum molle
defekti)
• mākslīgajā veidā – traumas rezultātā
Svešķermeņi 80% gadījumu lokalizējas apakšējā deguna ejā, rētāk – vidējā vai ieķīlējas starp
apakšējai gliemežnīcai un starpsienai.
Sūdzības – var arī nebūt, tomēr biežāk pēc kāda laika aktivizējas mikroflora, kas tiek ienesta
kopā ar svešķermeni.
• Galvassāpes
• Apgrūtināta elpošana caur degunu
• Strutaini un/vai asiņaini izdalījumi caur degunu, periodiskas deguna asiņošanas
• Slimnieks jūt nepatikamu smaku un metāla garšu
• Hipoosmija, anosmija
• Sāpes deguna vai aizdegunē
Rinolīti – konkrementi, kas galvenokārt sastāv no sāļiem (izgulsnējas no gļotām). Parasti, lai
veidotos rinolīti, deguna dobumā ilgu laiku ir jābūt svešķermenim, vai arī asins receklim vai
gļotām. Darbiniekiem, kas strādā ar cementu vai vilni, arī var veidoties rinolīti. Rinolītu
viedošanas stimulē
• ēju sašaurināšanās
• starpsienas deformācija
• konhu palielināšanās
• blakusdobumu iekaisums
To veidošanai ir nepieciešami vismaz 2-3 gadi.
Visbiežāk rinolīts ir viens un atrodas apakšējā ejā

Klīnika ir ļoti dažāda: visbiežāk ir deguna elpošanas traucējumu, vienpusējas iesnas ar strutām,
bieži ar smaku vai asinīm. Lokāli veidojas iekaisums un var veidoties granulācijas audi un
gļotādas papilomatozie izaugumi. Iekaisuma procesi var izplātīties uz blakusdobumiem, var
perforēt starpiena. Dažreiz ir galvassāpes vai dzirdes samazināšanās.
Ārstēšana – kā visus svešķermeņus. Lieli rinolīti ir jāsasmalcina deguna dobumā vai ķirurģiskajā
ceļā ir jāizņem caur rīkli

28. Deguna un deguna blakusdobumu audzēji. Klasifikācija,

simptomi,
diagnostika, terapija, prognoze.
Agrīnā simptomātika ir niecīga. Parasti attīstās uz hroniska iekaisuma fona. Raksturīgi strutaini
gļotaini izdalījumi ar nepatīkamu smaku un nelielu asins piejaukumu. Simptomi progresē lēni.
LABDABĪGIE
Tipiskās pazīmes:
• pastāvīgi elpošanas traucējumi tajā pusē, kur ir audzējs
• hip- an- osmija
 • neliela asiņošana
• sejas kaulu deformācija
• galvas sāpes
• acs ābolu novietojuma pārmaiņas, redzes traucējumi.
1. Papilloma.
Reti, biežāk pēc 50 g. Aug lēni. Biežāk atrodamas deguna priekštelpā. Iedala:
1. Sēņveidīgas
2. Inversiblās,
3. Metaplastiskās.
Destruktīvs augšanas tips (destruē arī kaulaudus, iekļūst blakusdobumos). Var malignizēties.
Bojā ādu, gļotādu (kondilomas, laringeālas papillomas)
Th.:
Ķirurģiska – endonazāla ektomija ar elektrokoagulēšanu vai kriopiededzināšanu.
Citostātiķi (Prospigini), lai samazinātu recidivēšanu.

2.Osteoma.
Aug lēni, visbiežāk skar frontālo, retāk etmoidālo sīnusu. Visbiežāk diagnosticē nejauši, veicot
Rtg. Pēc struktūras izšķir:
• Kompakta. Visbiežāk.
• Sūkļveida,
• Jaukta.
Klīnika: Latenti var būt vairākus gadus (1-5gadi), simptomi samazinātas deguna funkcijas,
galvassāpes. Ļoti lielas – deformē sejas kaulus, redzes pasliktināšanās. Var būt par iemeslu
biežiem sinusītiem.
Terapija: ķirurģiska, ja ir vērojama audzēja palielināšanās.

3.Rinofīma
Deguna ādas saslimšana, kas raksturojas ar visu ādas elementu hiperplāziju un rezultātā
deguns izskatās briesmīgi =). Visbiežāk to novēro vīriešiem 40-50 gv. Skaitās, ka rinofīma ir acne
rosacea trešā stadija, kā arī liela nozīme ir hroniskajam alkoholismam.
Klīnika: eritēma, deguna formas izmaiņas.
• Fibrozi-angioektātiskā forma – deguns vienmērīgi paplašinās izmēros, bet nemaina
konfigurāciju. Āda kļūst koši sarkana.
• Dziedzeru forma – uz apex un alae nasi veidojas 3 mezgli, kas palielinās un saplūst savā
starpā. Deguns kļūst milzīgs, var traucēt ēst un elpot.
Āda ir ar paplašinātiem asinsvadiem un tauku dziedzeriem.
Histoloģiski – iekaisums, infiltrāti, palielinās tauku dziedzeru daudzums. Dažreiz redz fibromas
vai cistiskās fibroadenomas ainu. Var malignizēties.
Th.: ķirurģiska.

4. Hemangioma.
Parasti deguna priekštelpā, starpsienā, sānu sienā un jebkurā blakusdobumā. Neizskaidrojama
asiņošana no deguna. Veidojums ieapaļš, no sārta līdz zilam, ar grumbuļainu virsmu un mīkstu
konsistencei.
Th.: ķirurģiska, iespējams liels asins zudums!!

ĻAUNDABĪGIE
1.Dobumu audzēji
Vairāk par 80% ir epiteliālās izcelsmes. Ārējā degunā visbiežāk sastop bazālo šūnu vēzi, bet
deguna dobumā – plakanšūnu vēzi. Biežākā lokalizācija ir deguna dobums un maksilārais sīnuss.
Primāri, bet var būt arī metastāzes no nierēm, plaušām, krūtīm u.c
Simptomi:
Ilgstoši asimptomātiski. Simptomi parādās audzējam palielinoties. Metastazē galvenokārt
limfogēni.
• Traucēta elpošanas
• Deguna asiņošana
• Nepatīkama smaka degunā
• Pietūcis vaigs, acs mediālais kaktiņš
• Galvassāpes
• Skar orbītu – eksoftalms, redzes traucējumi.
Diagnozi uzstāda vadoties pēc endoskopijas, CT, MR, histoloģijas. Palpē kakla limfmezglus – vai
nav metastāzes.
Th.: ķirurģiska, staru th. Ķīmijterapija nepalīdz.

Retākie audzēji
• Retikulosarkoma – limfoīdu audu sakopojuma vietās, aug ļoti ātri, ātri metastazē.
• Paraganglioma – veidojas gar asinsvadu un nervu gaitu orgānos, kuros ir bagāta SNS
inervācija
• Melanoma – biežāk sievietēm.
Ārstē ķirurģiski un ķīmijterapijas veidā.

2.Ārējā deguna audzēji.

a) Bazālo šūnu karcinoma.
Sastop biežāk 60-70 g. veciem pacientiem. Nedod metastāzes. Retas.
Etioloģija: nezināma. Ir nozīme ģen.predispozīcijai, paaugstinātai jūtībai pret sauli.
Th: ķirurģiski izņem bojātus audus ar nelielu veselu audu daļu. Izoperētos audus aizstāj piem. ar
ārējas auss audiem.
b) Vārpstveida šūnu karcinoma.
Arī biežāk sastop vecākiem pacientiem. Attīstību var veicināt UV stari
Atšķirībā no bazālo š.karcinomas metastāze reģionālos limfmezglos.(kaklā)
Th.: ķirurģiska. Izoperē arī metastāzes, pacientam jāsaņem postoperatīva staru th

Rīkle
29. Valdeijera (Waldeyer’s) mandeļu loks. Mandeļu struktūra,
nozīme organismā.
Mandele sastāv no limfocītu sakopojumiem – folikuliem, kurus ierobežo saistaudu
šķiedras. Veidojas lakūnas jeb kriptas; mandeli klāj daudzkārtainais plakanais epitēlijs.
Kriptu dziļumā var būt mikrobi – infekcijas perēklis. Rīkles limfātiskajiem audiem nav
pievadošo limfvadu.
Pirmajos dzīves gados rīkles limfadenoīdālās struktūras sasniedz vislielāko attīstības
pakāpi, bet no pubertātes vecuma (14-15 g.) sākas pakāpeniska atpakaļattīstība.
Uz robežas starp mutes, deguna dobumu un rīkli atrodas limfoīdo audu sakopojums –
mandeļu gredzens = Anulus lymphaticus Waldeyer-Pirogowi..
Aukslēju mandelēm nav specifisku funkciju, tomēr tajās novēro lielāko audu
diferenciāciju -mandelei ir 16-18 dziļas kriptas, ārējo virsmu klāj fibroza kapsula. No
kapsulas mandelē ieiet saistaudu šķiedras. Virsma ir 320 cm ( rīkles virsma 40 cm).
Apakšējo mandeles daļu pārklāj Hisa kroka, kas var traucēt lakūnu iztukšošanos, kuras
satur barības atliekas, makrofāgus, plazmocītus, limfocītus, mikrobusi.  rpusē ir daudz
gļotu. Iekaisums visbiežāk attīstās augšējā polā.
Funkcijas:
1. Lakūnas virsmās notiek kontakts: izlien limfocīts pa šķirbām lai saskarties ar barību
vai mikrobu – ievāc antigēnu informāciju.
Lakūnās ierodas mikrobs, to noķer m/f kopā ar Tkilleru, to diriģē Tsupresors, palīdz
Thelpers, to ieraksta Tatmiņu šūna, rezultātā nākošajā reizē
mikrobam parādoties B ly izstrādā Ig.
2. Izstrādā pretvīrusu aizsardzību
3. Imūnglobulīni, kas darbojas pašās mandelēs (tā nav barjera, kas aiztur mikrobus)
4. Uztur katrai mutei savdabīgu floru
30. Akūts vīrusu tonsilofaringīts. Etioloģija, diagnostika, ārstēšana.
Vīrusu izcelmes faringīts.
Etioloģija: gripas un paragripas vīrusi
Simptomi: paaugstināta tem, galvassāpes, kasīšanās kaklā, varbūt klepus, rinīts un
sinusīts. Kakla gļotādas hiperēmija. Sāpes pieaug rijot.
Dg.: rīkles gļotāda ir sarkana, aplikta. Jāveic uzsējums, lai izslēgtu bakteriālu inf.
Ārstēšana: Pretiekaisuma un pretsāpju līdz. (NSPL, paracetamols)
Kortikosteroīdi pie smaga faringīta
Sāpes palīdz remdēt arī aukstas kompreses uz kakla.
Inhalācijas – kumelīšu, salviju, eikaliptu novārījumi.
Bieži slimība pariet pati no sevis!!
31. Akūts bakteriāls tonsilofaringīts. Etioloģija, diagnostika un
ārstēšana.
Akūts tonsilīts – mandeļu iekaisums, angīna. Akūta vispārēja infekcioza saslimšana ar
iekaisuma lokalizāciju rīkles limfatiskajā aparātā.
Etioloģija:
• A grupas beta hemolītiskais streptokoks
• Haemophylus influenzae
• Staphylococcus aureus
Patoģenēze: Attīstība notiek pēc alerģiski hipererģiskas reakcijas tipa.
Var izplatīties
• gaisa-pilienu ceļā
• alimentāri
• autoinfekcija – pazeminoties organisma rezistencei aktivizējas
paša streptokoki.
Izšķir trīs rašanās formas :
1. epizodiskā – autoinfekcija, visbiežāk pēc vispārējās saslimšanas
2. epidēmiskā – no slima cilvēka inficējas
3. pēc hroniska tonsilīta paasinājuma.
Zināma loma ir :
• pavājinātam adaptācijas spējām pret aukstumu, laika apstākļu maiņu
• mandeļu traumām
• hroniskiem iekaisumiem mutes dobumā, degunā un tā dobumos.
Streptokoki izdala
• fermentus – hialuronidāzi, koagulāzi, lecitināzi.
• endotoksīnus – enterotoksīni, hemolizīni, nekrotoksīni, leikocidīni.
Hialuronidāze bojā hialuronskābi saistaudos, kapilāros à palielinās asins elementu
caurlaidamība, kuri satur IgM, IgG, IgA, fermentus,
komplementa sist.
Mandeles producē IgA, tas savienojas ar streptokokiem à imūnkompleksi, kuru
fagocitē m/f. M/f izdalītie fermenti lizē arī apkārtējos audus, ne
tikai kompleksus.
Īpaši bojātas tiek folikulu šūnas à iestājas nekroze. Pieaug kapilāru caurlaidība,
plazmas eksudācija, mandeles satur Neu.
Bojātie folikululi plīst un izdalās uz lakūnām kā strutaina masa. Parādās vispārēja
toksiska iedarbība (dēļ Str. toksīniem).
Streptolizīnam Q ir kardiotoksiska iedarbība.
Streptokināze šķidrina asinis un tādējādi tiek veicināta m/o caurlaidība.
Simptomi:
paaugstināta temperatūra, sāpes, kas pastiprinās rijot un var iradiēt uz ausi. Paaugstināti
limfmezgli. Grūti runāt.
Diagnostika:
• Anamnēze, sūdzības.
• Ar spoguli – apliktas, spilgti sarkanas, palielinātas mandeles.
• PAA – leikocitoze, EG  un CRO palielināts.
• Bakteriāls tests – streptokoku stripa tests.
Ārstēšana
Ārstē parasti mājās. Stacionārā ārstē gadījumos, ja ir aizdomas par kādu citu infekcijas
slimību. Ja ak. tonsilītam ir smaga gaita . Ja pacients dzīvo
kopmītnēs, armijā vai kur citur kur ir daudz cilvēku apkārt. Slimniekam jāievēro gultas
režīms. Svarīgi ievērot režimu tādēļ, ka var rasties
• smagas komplikācijas – glomerulonefrīts, bakteriāls miokardīts, reimatisms,
tonsilogēns sepsis
• lokālas komplikācijas – kakla limfadenīts, parotonsilīts, paro/retrofaringeāls abscess.
Jāievēro diēta – šķidra, putrveidīga, nekairinoša, siltie ēdieni. Daudz jāuzņem šķidrums,
jo dēļ augstās temperatūras pacients daudz svīst. Jāuzņem C
un B vitamīni.
32. Hronisks tonsilofaringīts.
Hroniskais faringīts ir bieža slimība vidēja vecuma un pusmūža cilvēkiem, vīrieši slimo
biežāk. Bērniem retāk, galvenokārt vienkāršā vai hipertrofiskā forma.
Etiologija
• Nepietiekami izārstēts akūts faringīts, vairākkārtēji akūti rīkles iekaisumi vai nav
novērsti to izraisošie kaitīgie faktori: smēķēšana, kaitīgas gāzes un putekļi ražošanas
telpā u.c.
• Hroniski strutaini perēkļi degunā, deguna blakusdobumos, mutē.
• Vietējs rīkles gļotādas kairinājums, kad gļotāda tiek kairināta ilgu laiku.
• Sirds-asinsvadu sistēmas slimības, urīnizvadsistēmas, aknu, gremošanas trakta
slimības, vielu maiņas traucējumi, hipovitaminozes.
Hronisks tonsilīts - Parasti ar to saprot hronisku iekaisuma procesu aukslēju mandelēs
(visbiežāk).
Etioloģija un patoģenēze:
1. mandeļu uzbūves īpatnības: dziļas, sazarotas kriptas ar nolobījušos epitēliju, Li,
dažāda veida mikroflora. Daļa kriptu pārklātas ar Hisa kroku,
daļa – sašaurinātas/aizaigušas pēc akūtiem faringītiem à lagūnas nevar iztīrieties, m/o
labvēlīga vide, var rasties daudz strutu.
2. ↓ vispārējas/lokālas reaktivitātes pēc infekciju slimībām (angīna, masalas, skarlatīna,
...)
3. nelabvēlīgi ārējās/iekšējās vides faktori: ↓ organisma pretošanās spējas, paaugstinās
pastiprinās kriptu m/o virulence un patogenitāte angīna,
hronisks tonsilīts.
Lielākoties autoinfekcija: kriptās parasti atrod Str. (sevišķi hemolītiskais), Staph., ....
Bērnu vecumā – adenovīrusi. Visbiežāk sākas pēc angīnas. Reti
– sākas bez iepriekšējas angīnas, tad izraisītāji ir ilgstoši iekaisuma perēkļi (kariozi zobi,
sinusīti, ...)
Faringoskopijas aina:
• pie vienkāršā – hiperemēta, tūskaina un sabiezējusi rīkles gļotāda, rīkles pakaļējā siena
vietām pārklāta ar caurspīdāgām vai duļķainām gļotām.
Diagnoze. Jāievac klīniskā anamneze, par iespejamiem kaitīgiem faktoriem, kas to var
izraisīt (smēķēšana, darba anamnēze, darbs ar kairinošām ķīmiskām vielām, gāzēm.)
Faringoskopijas aina (skatīt pie simptomiem). Jāveic arī deguna izmeklesana, lai izslēgtu
hronisku obstrukciju, kas varētu izraisīt hronisku faringitu.
Dg: nedrīkst noteikt paasinājuma laikā, jo faringoskopiskie rādītāji atspoguļo akūtu
procesu 2-3 nedēļas pēc uzliesmojuma novērtē hroniska iekaisuma rādītājus. Visbiežāk
paasinājumi ir 2-3x (5-6x) gadā. Dažreiz slimnieki jebkuru iesāpēšanos (pat bez to sauc
par angīnu).
Bezangīnas forma – citi infekciju perēkļi organismā.
Ārstēšana.
• Jānovērš veicinošie faktori – hroniski strutojošie procesi degunā un tā blakusdobumos,
mandelēs u.t.t, jāpārtrauc smēķēšana, putekļaina un ar gāzēm piesātināta gaisa elpošana.
• Inhalāciju terapija. Siltie kumelīšu, salvejas, eikalipta novārījumi, sārmainie
minerālūdeņi ar mežrozīšu vai smiltsērkšķu eļļu inhalāciju veidā.
Tāda pati kā akūta tonsilīta gadījumā:
• Pretsāpju un pretklepus tabletes (Lockets , Halls , Strepsils ).
• Ja ierosinātājs ir baktērijas, tad izmanto antibiotikas (penicilīni à cefalosporīni à
makrolīdi (eritromicīns un klaritromicīns).
• Daudzos gadījumos nepieciešami virsmas anestētiķi (lidokaīna šķīdums).
• Ibuprofēns un citi analgētiķi mazina tūsku un iekaisumu, kas atvieglo slimnieka sāpes
un šķidruma norīšanu.
• Ja ierosinātājs ir vīruss, parasti izārstēšanās ilgst vienu nedēļu, retos gadījumos divas.
Papildus dedzināšanu var mazināt arī kakla skalošana ar siltu sālsūdeni
33. Tonsilektomija: Indikācijas un kontrindikācijas, operācijas
būtība, iespējamās komplikācijas.
Tonsilektomija: vispārēja endotraheāka anestēzija. Galva – hiperekstensēta. Incīzija pie
priekšējā žāvas loka, izloba mandeli ar visu kapsulu.
Komplikācijas: smaga postoperatīva asiņošana – operācijas dienā un nedēļu pēc tam.
Reti – vēl vēlāk.
Ar infekciju saistītas tonsilektomijas indikācijas
• Recidivējošs, akūts tonsilīts (vairāk nekā 6 epizodes gada laikā vai 3 epizodes gada
laikā 2 gadus pēc kārtas)
• Ricedivējošš, akūts tonsilīts, saistīts ar sirds vārstuļu saslimšanu
• Recidivējošs, akūts tonsilīts, saistīts ar recidivējošo drudzi
• Hronisks tonsilīts, kas nepadodas medikamentozai terapijai un saistīts ar
o smaku no mutes
o persistējoši iekaisušu kaklu
o ilgstošu kakla limfadenītu
o streptokoku nēsāšanum kas nepadodas terapijai
o paratonsilāru abscesu
o tonsilītu, kas saistīts ar kakla limfmezglu
abscedēšanos
o mononukleozi ar ievērojamu mandeļu hipertrofiju
Ar obstrukciju saistītas tonsilektomijas indikācijas
• Izteikta krākšana ar apgrūtinātu elpošanu caur degunu
• Obstruktīva miega apnoja
• Mandeļu hipertrofija līdz ar
o cor pulmonale
o attīstības aizturi
o disfāgiju
o valodas attīstības traucējumiem
o sejas-žokļa attīstības anomālijām
o nepareizu sakodienu
34. Infekciozā mononukleoze.
Infekciozā mononukleoze (Pfeiffer’s glandular fever, kissing disease)
Etioloģija – izraisa Ebšteina Barra vīrusa(EBV) infekcija. Parasti skar pirmsskolas
vecuma bērnus un pusaudžus. Inkubācijas periods 7-9 dienas.
Simptomi – sistēmiski – nespēks, apetītes trūkums, temperatūras paaugstināšanās līdz
38-39 grādiem. Pacients sūdzās par sāpēm rīšanas laikā, galvassāpēm un sāpēm
ekstremitātēs.
Klīniskā izmeklēšana – pakauša, zemšokļa, padušu un ingvinālie limfmezgli ir
palielināti. Ir hepatosplenomegālija. Var būt palielināta arī liesa un aknas.
Faringoskopiski mandeles ir spilgti sarkanas, pietūkušas un pārklātas pelēcīgu fibrīna
aplikumu. Aplikumu ir viegli noņemt.
Laboratoriskie testi – asins ainā leikopēnija, kas vēlāk pāriet leikocitozē (20 000μL) ar
80-90% atipisku limfocītu. Seroloģiskie testi – ELISA – AV
pret EBV AG. Nosaka arī hepatiskos enzīmus, lai izslēgtu aknu saslimšanas.
Ārstēšana – parasti simptomātiska pret sāpēm un drudzi – ibuprofēns (neizvēlas aspirīnu,
gadījumam, ja vēlāk būs nepieciešama tonsilektomija).
Antibiotikas, ja pievienojas bakteriāla infekcija – Penicilīns V. Izvairās no ampicilīna un
amoksicilīna, kas var izraisīt pseidoalerģiskus izsitumus.
Smagos gadījumos var pielietot tonsilektomiju.
35. Dziļās kakla starpfasciju telpas infekcijas. Etioloģija,
diagnostika un ārstēšana.
Parasti skartās telpas ir parafaringeālā, submentālā, submandibulārā un retrofaringeālā.
Parasti sastot str.viridans, staph.aureus, klebsiaela pneumonia. Etioloģija biežākajos
gadījumos ir odontogēnas dabas problēma, kas netiek ārstēta radot periapikālu
iekaisumu, kas turpina attīstīties, iespējamas arī jatrogēnas dabas vai traumatiskā ceļā
iegūts defekts, kur tiek infekcija. Ārstē ar ab, ķirurģiski like drenas, skalo, “pievada
skābekli jo anaeroba vide”. Diagnostika ir rtg, palpācija, klīniska apskate, anamnēze,
asins aina .

36. Adenoidi. Adenotomija- indikācijas, kontrindikācijas,

operācijas būtība, komplikācijas.
Adenoīdi – aizdegunes mandeles hipertrofija, kas raksturīga bērnu vecumā.
Etioloģija un patoģenēze.
• Palielināšanās visbiežāk skar bērnus no 2 līdz 7 gadiem. Palielināšanās var būt
fizioloģiska, iedzimta, vai sekundāri iegūta virālas, bakteriālas
infekcijas gadījumā. Var būt arī alerģiju un citu rīkles kairinājumu gadījumā (piemēram,
GERS – visu laiku tiek kairināts barības vads un rīkle).
• Adenoīdie veidojumi lokalizējas aizdegunes velves pakaļējās daļas apvidū, bet var
piepildīt arī visu tās kupolu un pa sānu sienām izplatīties uz
leju, uz dzirdes kanālu rīkles atverēm. Parasti tie cieši pieaug ar plašu pamatni, ir
ieapaļas formas un pārdalīti ar dziļu rievu sagitāli pa
viduslīniju; katra puse pārdalīta ar seklāku rievu divās vai trijās daivās.
• Adenoīdi ir mīkstas konsistences, bāli sārtā krāsā; pieaugušiem cilvēkiem tie ir blīvāki,
retos gadījumos var būt sklerotizēti, kas izskaidrojams
ar biežajiem iekaisumiem. Morfoloģiski adenoīdi ir retikulāri saistaudi, starp kuru
trabekulām atrodas limfocīti, vietām tie sakopoti folikulos,
veidojumi pārklāti ar daudzkārtaino cilindrisko skropstiņepitēliju.
• Pie hipertrofijas rada asinsrites sastrēgumu deguna gļotādā, mīkstajās aukslējās un pat
deguna blakusdobumos. Tas ir cēlonis biežām akūtām
iesnām, palielinātiem reģionālajiem kakla vai zemžokļa limfmezgliem un apgrūtinātai
elpošanai caur degunu.
• Bērniem ar palielinātiem adenoīdiem diezgan spēcīgi ir traucētas arī deguna
aizsargfunkcijas – gaisa sasildīšana, mitrināšana un attīrīšana.
• Visi bērni piedzimst ar adenoīdiem, bet 3-5 gadu vecumā tie parasti uzsūcas, veicinot
bērna imunitātes attīstību, bet tiem jāpazūd līdz 13-15
gadu vecumam un jāpaliek tikai atrofiskai josliņai. Tomēr, ja bērns 3-5 gadu vecumā
bieži slimo ar iesnām un viņam ir nelabvēlīgu dzīves
apstākļu novājināts organisms, adenoīdi neuzsūcas, bet gan aug lielāki un apgrūtina
elpošanu.
• Palielinātu adenoīdu dēļ var rasties ausu un dzirdes problēmas, jo adenoīdi aizsprosto
dzirdes kanāla atveri. Rezultātā gaiss vairs neieplūst auss
bungdobumā un nenotiek dobuma ventilācija. Šajā gadījumā nepietiek ar šķidruma
izvadīšanu no bungdobuma, ir jāārstē arī aizdegune.
Palielinātie adenoīdi noslēdz arī dzirdes kanāla ieeju, kas veicina vidusauss iekaisumu
un vājdzirdības attīstību.
• Bērnam guļot, adenoīdos pieplūst venozās asinis, un to apjoms palielinās vēl vairāk.
Tādēļ šie bērni naktīs gultā grozās un slikti guļ, bieži krāc
vai skaļi šņāc. Bieži sūdzas par nogurumu un galvas sāpēm.
Diagnoze. Klīniskā aina. Apstiprina apskatot adenoīdus ar aizdegunes spoguļa vai
endoskopa palīdzību. Nepieciešamības gadījumā parastā vai ar kontrastvielām izdarītā
rentgenogrāfija palīdz noteikt precīzu diagnozi.
 rstēšana.
• Vispirms ārstē cēloni.
• Alerģiju gadījumā intranazāli glikokortikosteroīdi, antihistamīna preparāti
• Infekcija – a/b
• Bērniem ar atkārtotiem vidusauss iekaisumiem vai otītiem adenoektomija samazina
recidīvus.
• Ķirurģija arī nepieciešama bērniem ar biežām deguna asiņošanām, vai deguna
nosprostošanu(gulēšanas traucējumiem, balss izmaiņas (nazāla).
o Operācija tiek veikta vispārējā anestēzijā. Pacients pēc operācijas tiek novērots 48-
72h.
o Ķirurģiska iejaukšanās noteikti tiek sākot ar III stadiju, līdz tam var mēģināt
konservatīvi.
o Operācijai relatīvas kontrindikācijas – asins slimības, grūtas sirds un asinsvadu
sistēmas slimības, hemofilija, nesen pārciesta kāda
infekcijas slimība.
o Absolūtās kontrindikācijas veikt adenotomiju – stāvoklis, kad nevar veikt vispārējo
anestēziju.
Adenotomija – adenoīdu operācija. Visbiežāk tiek veikta 5-7 gadu vecumā, bet, ja
adenoīdi stipri traucē elpošanu caur degunu/pasliktina dzirdi/...,
tad arī zīdaiņa vecumā. Bērniem – ambulatori, pieaugušajiem – tikai stacionārā (var būt
sklerotizēti adenoīdi -> nesakļaujas a/v -> stipra asiņošana)
Indikācijas – palielināta mandele traucē elpošanu caur degunu.
Kontrindikācijas
• asins slimības
• sirds – a/v slimības
• infekcijas slimības: operāciju var veikt pēc 1-2 mēnešiem.
• Epidēmiju laiks – labāk atturēties.
Pirmsoperācijas izmeklēšana: asins, urīna, ja vajag, citas analīzes, temperatūra.
37. Aukslēju mandeļu hipertrofija. Klīniskie simptomi, terapijas
taktika.
Simptomi: grutibas elpot caur degunu, mutes elpošana, skaļa elpošana, skaļa krākšana,
miega apnoja, slikts miegs, miegainums pa dienu, visu laiku tek deguns, sinusa
infekcijas atkartoti, problēmas ēdot bērniem. Terapijas taktika, skatās atkarībā pēc
 problēmas lieluma, tikai ja traucē ēst, gulēt vai elpot tad jāarstē, ko dara ar steroīdiem
nazāliem sprejiem vai antihistamīni, otra opcija ir tonsilektomija.

38. Rīkles izmeklēšanas metodes- klīniskās, instrumentālās un

radioloģiskās.
Ārējā apskate un palpācija.
Apskata kakla apvidu un lūpu gļotādu
Palpē rīkles reģionāros limfmezglus:
• Retromandibulārajos iedobumos – zemžokļa
• M. sternocleidomastoideus priekšpusē – dziļos kakla limfmezglus.
• M. sternocleidomastoideus mugurpusē – kakla mugurējos limfmezglus.
• Izmeklē arī virsatlēgkaula un mezatslēgkaula bedrītes.
Izmeklēšana ar spoguli un endoskopija.
1. Epifaringoskopija. (nasopharynx)
a) pakaļējā rinoskopija – rokturī nostiprina aizdegunes spoguli. Paņem to labajā rokā.
Uzsilda, pārbauda tā tem. Kreisajā rokā paņem špāteli, ievada
no labā mutes kaktiņa puses un ar tās galiņu nospiež uz leju mēles priekšējās divas
trešdaļas. Ievada spoguli aiz mīkstajām aukslējām.
Spogulī redzam –
• aizdegunes velvi ar aizdegunes mandeli,
• hoānas,
• rīkles sānu sienas, kur apakšējās deguna gliemežnīcas mugurējās daļas līmenī atrodas
dzirdes kanāla atveres.
b) endoskopija – transorāla un transnasāla.
Transorāla – jāizbāž mēle ārā, tā palienot telpu starp mīkstajām aukslējam un rīkles
mugurēju sienu. Endoskopu ievada virs apakšžokļa zobiem
kreisajā pusē, aizliek aiz uvulas.
2. Mezofaringoskopija. (oropharynx)
Nepieskaroties mēles saknei, ar špāteli nospiež tās priekšējās divas trešdaļas.
Nosaka:
1. Mīksto aukslēju kustīgumu, liekot izrunāt ‘’ā’’ – labi kustās.
2. Aukslēju mandeļu lielumu. Sadala 3 daļās attālumu starp mandeles vidu un
viduslīniju. Mandeļu lielums viena trešdaļa – I pakāpe, divas
trešdaļas –II pakāpe, līdz viduslīnijai – III pakāpe.
3. Mandeļu lakūnu saturu – ņem divas špāteles. Ar vienu nospiež mēli ar otru uzspiež un
priekšējā loka pamata un līdz ar to uz mandeli tās augšējā
pola apvidū. Norma – maz atdalījumu!
4. Rīkles pakaļējās sienas gļotādas stāvokli – sārta, mitra, līdzena. Redz limfoīdo audu
sakopojumus apmēram 1x2mm lieli.
Izmeklēšanai var izmantot arī spoguli, laringoskopu.
3. Hipofaringoskopija. (hipopharynx)
Netiešā laringoskopija – balsenes spoguli nostiprina rokturī, sasilda. Aptin mēles kaktiņu
ar marles salveti, paņem to ar kreisās rokas pirkstiem un
viegli pavelk to uz sevi un uz leju. Ar spogulīti jāpaceļ uvula un mīkstās aukslējas uz
augšu un atpakaļ, šajā laikā liekot izrunāt ‘’ī’’.
Redz:
• mēles sakni ar mēles mandeli
• seko epiglottis, kura gļotāda ir gaiši sārta vai iedzeltena.
• starp 1. un 2. redz divas nelielas iedobītes = gropītes = valleculae, tās norobežo vid un
lat mēles uzbalseņa kroka.
• rīkles mug un sānu sienas.
• fonācijas laikā – recessus piriformis, normāli tukši.
‘’Attēlu izmeklēšana‘’
1. Izmeklēšana ar kontrastvielu – piemērota hipopharynx apvidum.
2. CT – jaunveidojumu atklāšanai
3. MR - jaunveidojumu atklāšanai
39. Rīkles audzēji. Klasifikācija, simptomi,
diferenciāldiagnostika, ārstēšana, prognoze.
LABDABĪGIE AUDZĒJI.
Nasopharynx
Juvenīlā angiofibroma – visbiežāk sastopamā no labdabīgiem audzējiem, kuri vispār ir
samērā reti. 0.05% no visiem ar LOR saistītajiem audzējiem. Parasti 10 – 18 gadu
vecumā, zēniem. Sastāv no saistaudiem un dažādas attīstības pakāpes asinsvadiem, kas
novietjas haotiski. Audzējs aug ļoti ātri, pakāpēniski parādās simptomi.
Simptomi: obstruktīvi elpošanas traucējumi caur degunu, periodiska deguna asiņošana,
galvassāpes, pavājināta dzirde (Eistahija caurules nosprostojums).
Dg: endoskopiski: labi norobežota vaskularizēta masa (zilgāna) nazofarinksā vai deguna
dobuma mugurējā daļā ar superficiāliem vaskulārajiem marķieriem. Ja ir klīniskas
aizdomas par angiofibromu, nedrīkst veikt biopsiju – smagas asiņošanas risks.
MR/CT/DSA (Digital Subtraction Angiography), lai identificētu audzēju uzturošo
asinsvadu.
Terapija: ķirurģiska. Pirms tam – a/v embolizācija (parasti a. maxillaris), lai izvairītos no
intraoperatīvas asiņošanas.
Oropharynx
Papilloma – visbiežākie audzēji, parasti ir atsevišķas, uz mandelem, uvulas, mīkstajām
aukslējām.
Hemangeoma – bieži, prevalē kavernozās difūzas un dzīļas kapilāru formas.
Jaukts audzējs – attīstās no mazajiem siekalu dziedzeriem, biežāk ir mīksto aukslēju
audos. Atrodas dziļi audos => to var palpēt kā blīvas
konsistences veidojumu.
Hypopharynx
Papilloma, hemangeoma.
ĻAUNDABĪGIE AUDZĒJI
Nasopharynx
Epidemioloģija: lielākoties – plakanšūnu vēzis un limfoepiteliālās karcinomas (Šminkes
audzējs). Retāk – adenokarcinoma, adenoīdu cistiskā karcinoma, malignā melanoma,
sarkoma, limfoma, plazmocitoma.
Etioloģija: EBV – liela nozīme limfoepiteliālo audzēju attīstībā.
Simptomi: agri simptomi – vienpusēja dzirdes pasliktināšanās ar izdalījumiem no
vidusauss (tiek aizvērts ostium pharyngeum tubae auditivae). Ja pieaugušajam izdalījumi
(bez iepriekšējām epizodēm anamnēzē) ir jau kādu ilgāku laika periodu, tad jāapsver
iespēja par audzēju.
Augšējo elpceļu obstrukcija -> elpošanas traucējumi, periodiska deguna asiņošana,
galvassāpes, galvas nervu trieka.
Vēzis aug infiltratīvi, ātri izčūlo, no deguna un rīkles ir asiņainie izdalījumi.
Blakusdobumu ventilācijas traucējumi stimulē iekaisuma procesa veidošanos, parādās
sāpes pieres un pakauša apvidū.
Dg: nasopharynx endoskopija – dažādas formas veidojumi (no gluda, labi norobežota
līdz gļotādas izčūlojumiem). Daži audzēji atrodas submukozā, tādēļ tos var nepamanīt.
Metastāzes kakla limfmezglos (parasti arī limfmezgli pie angulus mandibulae).
Otomikroskopija: vienpusējs bungādiņas ievilkums. Izdalījumi no vidusauss
pasliktinātas Eistahija caurules ventilācijas dēļ.
EBV antiķermenīšu titra noteikšana (paaugstināts IgA līmenis)
MR/CT – lai noteiktu audzēja apjomu.
Terapija: radioterapija – lielākoties audzēji ir radiosensitīvi, turklāt lokalizācija parasti ir
pārāk neērta, lai pielietotu ķirurģiskās metodes. Ķīmijterapija.
Oropharynx
Visbiežak ir vēzis, rētāk – sarkoma, vēl rētāk – limfoepiteliomas un limfomas.
Oropharynx vēzis attīstās visbiežak cilvēkiem virs 40 gv., tomēr
saustaudu audzēji biežāk tiek sastopami jaunākiem cilvekiem. 60% šie audzēji atrodas
aukslēju mandelēs. Audzēji aug infiltratīvi, bieži izčūlo.
Klīnika – aug ātri. Pirmais simptoms – svešķermena sajūta rīklē, kurai pievienojas
disfāgija. Epiteliālie audzēji ir tendēti izcūlot => veidojas
nepatikama smaka no mutes un asins piejaukums krēpās un siekalās. Ja tiek skartas
mīkstās aukslējas, pacients runa caur degunu, šķidra barība
nokļūst degunā. Disfāgija => pacienti ātri notievē.
Ja tiek bojāta sānu rīkle siena, audzējs ātri izplātās nervu-asinsvadu kūlīša virzienā, kas
ir bīstams ar profūzu asiņošanu,
Hypopharynx
Raksturīga eksofīta augšana. Visbiežāk veidojas recessus piriformis mediālajā sienā,
jaunveidojumi no šīs vietas ātri penetrē uz larynx.
Simptomi – svešķermeņa sajūta rīklē, sāpes, kas pastiprinās. Vēlāk sāk pazūst balss,
parādās klepus, elpošanas grūtības.

Balsene
40. Akūts laringīts. Klīniskie simptomi, diagnostika,
diferenciāldiagnostika, ārstēšana
Balss saišu un balsenes gļotādas iekaisums, kas ilgst NE vairāk kā 3 nedēļas.
Etioloģija. Kā patstāvīga slimība novērojama reti – parasti turpinājums katarālam rinītam vai
faringītam => descendējoši infekciozie aģenti – visbiežāk vīrusi (paragripas, koksaki vīrusi,
adenovirus, coronavirus), retāk baktērijas (streptokoki), sēnītes. Kā patstāvīga slimība var
veidoties nelabvēlīgu faktoru ietekmē, piem., balss saišu pārpūle, kaitīgu vielu iedarbība
(nikotīns, alkohols), profesionāli kaitīgi faktori (putekļi, tvaiki, gāzes). Klepus inducēts laringīts –
pie bronhīta, pneimonijas, gripas, pertussis, masalām. Loma arī alerģiskām reakcijām, GERS
(izraisa hronisku laringītu, tomēr arī var izraisīt akūtu) bulīmijai, inhalējamiem medikamentiem.
Patoģenēze. Etioloģiskais aģents => gļotādas kairinājums, iekaisums => balss saites kļūst
tūskainas un to vibrācija ir apgrūtināta.
Klīnika. Balss izmaiņas (aizsmakums, disfonija, afonija); kņudēšana, nieze, sausums,
diskomforts kaklā; t parasti normāla, var būt subfebrila; sauss, kairinošs klepus, vēlāk ar
krēpām, sāpes rijot. Bieži kombinējas ar rinītu, faringītu. Smagākos gadījumos drudzis,
savārgums, disfāgija.
Komplikācijas. Reti smaga laringeāla tūska => elpas trūkums.
Dg. balstīta uz anamnēzi, klīnisko simptomu izvērtējumu un laringoskopiskiem izmeklējumiem
Izmeklēšana – netiešā vai tiešā laringoskopija (pēc 6 gadu vecuma), maziem bērniem tikai pēc
klīnikas(?).
• apsārtusi, sabiezēta, sausa gļotāda, reizēm gļotādā punktveida asinsizplūdum;
• sārtas, sabiezētas balssaites;
• fibrīna aplikums uz balssaitēm.
• ja iekaisums izplatās uz vestibulāro daļu, tad balss saites var apsegt infiltrētas
vestibulārās krokas, bet, iesaistoties zemsaišu daļai – pseidokrupa aina.
• iekaisums balsenē rada gļotas, kas ātri izžūst, sabiezē un pārvēršas krozās (klepus dēļ
krozai atraujoties, var rasties īslaicīga asins atkrēpošana).
Dif.dg. – hroniska laringīta paasinājums, bērniem jādiferencē no difūzas difterijas formas
(raksturīgs fibrinozs iekaisums ar duļķaini pelēku aplikumu veidošanos, kas cieši saistīti ar dziļāk
esošajiem audiem), pieaugušajiem jādiferencē no balsenes tbc (vienas balss saites hiperēmija
un tūska). Arī sifiliss eritēmas stadijā (skar ne tikai balseni, bet arī mesopharynx), balsenes roze
(spilgti redzamas robežas, vienlaicīga sejas un kakla ādas saslimšana).
Th– simptomātiska:
1. Saudzējošs režīms balsenei (minimāli piepūlēt balss saites – arī nečūkstēt!!, pārtraukt
kairinošas un aukstas barības uzņemšanu, alkohola lietošanu un smēķēšanu)
2. Istabā optimāls gaisa mitrums un temperatūra, ventilācija.
3. Inhalācijas (ar kumelītēm, a/b – penicilīns, streptomicīns + fizio.šķ., sulfanilamīdi,
antihistamini)
4. Atkrēpošanas jeb atklepošanas līdzekļi (termopses, ipekakuānas preparāti, KI,
NaHCO3, Prospāns (efejas lapu izvilkums) – no farmako.grāmatas)
5. Smagos gadījumos GK (deksametazons 0,5 – 1,5 mg p/o dnn)
6. Sildošas kompreses uz kakla
7. As/v sašaurinošie līdzekļi (adrenalina hidrohlorids 0,1%, galazolins, vibrocils, naftizins,
efedrins) – balsenes tūskas gadījumā inhalācijas veidā.
8. Ca preparati, askorbinskabe uc.
9. Ja pievienojas bakteriāla infekcija ! a/b; ja sēnītes ! pretsēnīšu med.
10. Bērniem smakšanas lēkmes laikā karstas kāju vannas, sinepju plāksteri uz apakšstilba
muskuļiem, mitrināta O2 ieelpošana
11. Traheostomija vai intubācija – ja smakšana kļūst draudoša.
12. Pēc akūta katarāla laringīta izzušanas izmeklēt augšējos elpceļus, izdarīt zobu,
mandeļu u.c. infekcijas perēkļu sanāciju.
13. Ja GERS => PSI (omeprazols) #, histamīna H2 rec. antagonsiti (Ranitidīns) 4-6 ned.
Prognoze labvēlīga, ja laicīgi uzsākta terapija; dažreiz slimība pāriet hroniskā formā.

41. Traheostomija: Klasifikācija, Indikācijas, kontrindikācijas,

Operācijas būtība.
Pacientu aprūpe pēc traheostomijas.
Trahejas saspiešana:
• timusa vai vairogdziedzera palielināšanās,
• palielināti limfmezgli,
• aortas aneirisma vai deformācija, datortomogrāfija + ķirurģiskā terapija
• priekškambaru paplašināšanās,
• mediastinīts, mediastinuma audzēji,
• barības vada divertikuli un audzēji
Traheotomija ir elpvada atvēršana, ja gaiss balsenes vai trahejas bojājuma vai
nosprostojuma dēļ nenonāk plaušās, ar sekojošu stomas ("mutes")
uzlikšanu elpvadam 3 klasiskās vietās:
1. 2. un 3. gredzenskrimšļa līmenī (augseja);
2. 3. un 4. gredzenskrimšļa līmenī, vairogdziedzera isthmus līmenī (videja);
3. 5. un 6. gredzenskrimšļa līmenī (apakseja).
Tehnika. Taisa vietējo anestēziju (0,5% novokaīns ar adrenalīnu). Izdara griezienu ādā
virzienā uz leju no vairogskrimšļa malas, neaizejot līdz jūga
ierobam. Tad slāni pa slānim pārdala kakla priekšējos muskuļus tieši pa viduslīniju.
Vairogdziedzeris 1. un 3. gadījumā tiek nobīdīts, 2. – šķelts
isthmus daļā. Šķērsām tiek šķelta viena no s/p gredzenskrimšļu saitēm un ar spogulīša
palīdzību tiek ievadīta traheotomiska caurulīte. Brūce netiek
pilnīgi aizšūta, lai nerastos saistaudu emfizēma. Caurulīti fiksē un drenē pēc vajadzības.
Ir arī citas tehnikas, ko pielieto reti.
Bērniem traheostomiju veic vispārējā narkozē, ar endotraheālu intubāciju.
Komplikacijas.
• Asiņošana; asins aspirācija
• Pneimotorakss;
• Pēcoperācijas emfizēma
• Infekcijas;
• Šoks
• Granulācijas audu veidošanās (vēlīni) - iekšpusē vai uz ādas;
• Traheomalācija (vēlīni)
Stomas kopšana. Regulāri jāmaina kaniles, regulāri jāveic skalošana un atsūkšana. Ir
termoplastiskās (sintētiskās) caurulītes īslaicīgai lietošanai.
Tās ir biezas un bez iekšējas caurulītes. Labāk pielāgojas anatomiski => mazāks čūlu un
granulāciju rašanās risks. Vienreizējās, maina 1x 1-2 ned.
Un ir termostabilās kaniles, kas parasti ir no metāla, ilgstošai lietošanai (vairākkārtējai),
bet dārgas. Tām ir maksimāls iekšējais diametrs attiecībā
pret ārējo. Izturīgas, ir iekšēja caurulīte, ko kaniles nosprostojuma gadījumā viegli
izņemt. Dekanulācija. Pirms tās obligāti mikrolaringoskopiju un
bronhoskopiju. Stacionārā. Bieži mainot caurulītes, pakāpeniski samazina to diametru,
tad uz 24h bloķē kanili un izņem.
42. Balsenes klīniskās un radioloģiskās izmeklēšanas metodes.
Ārējā apskate – apskata kakla virsmu, balsenes konfigurāciju un tās kustības rīšanas
laikā.
Palpācija:
• Balsenes skeleta (gredzenskrimšļa un vairogskrimšļa) palpācija – normā balsene ir
nesāpīga, pasīvi pārvietojama pa labi un pa kreisi.
• Nosaka balsenes skrimšļu krepitāciju, kas rodas, to pārvietojot uz sāniem.
• Palpē reģionālos balsenes l/m: zemžokļa, dziļos kakla (zem m.sternocleidomastoideus
priekšējās malas), mugurējos kakla (aiz
m.sternocleidomastoideus mugurējās malas), prelaringeālos (balsenes sānu daļu apvidū),
pretraheālos (trahejas priekšpusē un sānos bedrītē virs
sternum), paratraheālos virsatslēgkaula un zematslēgkaula bedrītēs. Palpējot
limfmezglus kreisajā pusē, uz izmeklējamā galvas vidus liek kreiso
roku, bet palpāciju izdara ar labo roku; labajā pusē pretēji. Pacienta galva noliekta uz
palpējamo l/m pusi. Normāli limfmezglus nepalpē.
Netiešā laringoskopija.
1. Ar spoguli. Ņem balsenes spoguli, nostiprina to rokturī, sasilda uz liesmas vai karstā
ūdenī.
Spoguļa siltuma pakāpi nosaka, pieliekot to pie plaukstas virspuses ādas. Ārsts palūdz
slimnieku atvērt muti, izbāzt mēli un elpot caur muti. Apklāj mēles galiņu no augšas un
apakšas ar marles salveti un paņem mēli ar kreisās rokas īkšķi un III pirkstu (II pirksts uz
augšējiem zobiem – lai atvirzītu augšlūpu), mazliet pavelk mēli uz savu pusi un uz leju.
Paņem balsenes spoguli aiz roktura gala labajā rokā kā pildspalvu, ievada to mutes
dobumā tā,
lai spoguļa virsma būtu vērsta uz leju, vienā līmenī ar mēles plakni, nepieskaroties mēles
saknei un rīkles mugurējai sienai. Nonākot līdz mīkstajām aukslējām, novieto spoguļa
plakni
45° leņķī pret rīkles vidējo asi; nepieciešamības gadījumā mazliet paceļ mīkstās
aukslējas uz
augšu un atpakaļ, bet reflektora gaismu virza tieši uz spoguli.
Apskatot balseni, jānovērtē tā kopumā un jānosaka atsevišķo tās daļu stāvoklis:
• mēles sakne ar mēles mandeli tajā;
• uzbalsenis – tā gļotāda parasti ir gaiši sārtā vai mazliet iedzeltenā krāsā;
• Starp uzbalseni un mēles sakni redzamas divas nelielas iedobītes – valleculae, ko
norobežo plica
glossoepiglottica mediana et laterales.
• Fonācijas un dziļas ieelpas laikā parasti labi redzamas balss krokas (īstās balss saites);
normāli tās ir baltā
perlamutra krāsā. Kroku priekšējie gali to atiešanas vietā no vairogskrimšļa veido smailu
leņķi - priekšējo
komisūru.
• Virs balss krokām redzamas vestibulārās krokas (neīstās balss saites), kas ir gaiši
sarkanā krāsā.
• Starp balss un vestibulārajām krokām abās pusēs ir padziļinājumi — balsenes
iedobumi.
• Kausiņskrimšļi redzami kā divi pauguri balsenes mugurējā daļā, kas klāti ar gludu,
gaiši sarkanas krāsas
gļotādu; pie šo skrimšļu balss izaugumiem piestiprināti balss kroku mugurējie gali, starp
skrimšļu
ķermeņiem ir starpkausiņskrimšļu telpa.
• Plicae aryepiglotticae – gaiši sarkanā krāsā un gludu virsmu. Laterāli no šīm krokām ir
bumbierveida sinusi,
kuru gļotāda ir gaiši sarkanā krāsā un gluda.
Tiešā laringoskopija. Nodrošina tiešu skatu balsenē; to veic bērna vecumā, ja grūti
izdarāma netiešā laringoskopija. Izmanto cieto laringoskopu
Diagnostiskā radioloģija.
• Rtg – rentgenogrammā var redzēt aizdomīgas masas, svešķermeņus, laringotraheālu
stenozi, skrimšļu lūzumus, citas traumas.
• CT – mūsdienu CT aparātiem ir visaugstā izšķirtspēja no radioloģiskajiem
izmeklējumiem, vislabāk var novērtēt patoloģiskā procesa izplatības
apjomu
43. Balsenes traumas. Simptomi, diagnostika, ārstēšana.
Svešķermeņi balsenē.
Sastop samera reti. Izšķir:
SLEGTAS
1) Iekšējas - rodas
a) Apdegumi – no uguns, no karsta ēdiena vai šķidruma, vai ķirurgiska lāzera.
b) Ķīmisko vielu apdegumi – bieži ietekme aizdeguni un priekštelpu, jo klepošanas
reflekss nedod vielai nokļust dziļak. Majās rodas
bērniem no ķimiskam tīritājiem. Peaugušiem no neīpaši veiksmīga suicīda meģinajuma.
Šie agenti primari apdedzina gļotādu un var novest
pie virspusējas koagulacijas nekrozes (skabēm), vai kolikvācijas nekrozem( sārmiem.) –
sliktaka prognoze. Bez ķimiska apdeguma var
vaidoties obstrukcija tūskas dēļ.
Arstēšana – nodrošināt brīvus elpceļus. Pie ķimiskam apdegumiem nav atļauts taisīt
endoskopiju pirmas 24h, jo var perforēt. Arstē ar kortikosteroīdiem, antibakteriālo
terapiju (sekundara inf), un otro endoskopiju taisa tikai pēc 10-14 dienam (meklē
komplikācijas – saaugumus, epiglottis defektus u.c.)
2) Arējas – sasitumi, balsenes saspiedumi, balsenes skrimšļu, os hyoideum lūzumi,
balsenes atrāvumi no trahejas. Raksturīgi sadzīves un
ražošanas traumām. Bērnus ir grūtāk traumēt, jo viniem skrimsli un saites ir mobillaki
neka pieauguešiem.(bet nav iemeslu kaut ko megināt…)
Pēc traumas, kad galva tiek hiperekstenseta, ir bīstami pacientus elpināt, jo var nejausī
atraut traheju no balsenes.
Simptomi: samaņas zudums, šoks, asinsizplūdums, zemādas emfizēma, kas var būt
virspusēja vai izplātās zemādā, apgrūtināta elpošana, var rasties asfiksija, ierobežotas
kustības, meles aizkrišana un uzbalseņa nekustīgums (os hyoideum lūzuma gadījumā)
var but palpejams parravums vai krepitacija pa elpceļu gaitu, haemoptysis. Ka
komplikacija var būt elpceļu obstrukcija tuskas, hemoragijas dēl, var traumēt n.
laringeus reccurens un balss sprauga aizslegsies. Pie smagam trauma var veidoties
pneimomediastinums, pneimotorakss, pat traheoesofageala fistula.
Diagnoze: arējā apskate, palpācija, netiešā laringoskopija, rtg, CT, MRI.
Prognoze: nopietna (īpaši, ja ir skrimšļu lūzumi). Asiņošanas dēļ var attīstīties balsenes
stenoze, trahejas un bronhu tamponāde, kas var novest pie
asfiksijas vai mediastinīta (ja iekļūst infek.).
Ārstēšana: traheotomija elpošanas atjaunošanai un asins atsūkšana no bronhiem,
laringofissura bojātu skrimšļu fragmentu izņemšanai, hemostāzes
likvidācijai, pretšoka terapija. Barošana caur zondi. Uzreiz pēc traumas, ja elpošana ir
pietiekama pat bez samaņās nerekomende intebēt pacientu un
darīt to tikai stacionārā.
VAĻĒJAS (bieži kombinējas ar citu struktūru bojājumiem):
1) Grieztas brūces – traucēts vispārējais stāvoklis, šoks; balsenes stenoze, TA ↓, pulss ↑
a) Atrodas zemāk par os hyoideum, tiek bojāta membrana thyreohyoidea – brūce plaši
atvērta, caur to var apskatīt balseni un daļu rīkles,
elpošana un balss saglabājas, bet zūd valoda, jo balsene tiek atdalīta no artikulācijas
aparāta
b) Bojāts conus elasticus – apgrūtināta elpošana, jo ietek asinis.
Prognoze: ja nav maģistrālo asinsvadu un asfiksijas, tad atkarīga no balsenes un
apkārtējo audu iekaisuma smaguma; iespējama aspirācijas
pneimonija, sepse, brūces inficēšanās u.c. komplikācijas.
2) Durtas brūces – to ārējais izmērs ir neliels un tām ir dziļa, šaura eja vai kanāls, kurš
tiek aizsegts ar kakla fascijām pie duroša priekšmeta
izvilkšanas (kūlīšu sindroms) => var attīstīties emfizēma, mediastinīts; asiņošana, šoks.
3) Šautas brūces: bieži bezsamaņa, dažreiz šoks, apgrūtināta elpošana

44. Balsenes stenoze: etioloģija, pakāpes, ārstēšana.

Balsenes stenozes var būt:
• iedzimtas un iegūtas,
• akūtas un hroniskas – patoģenēze un klīnika ir atšķirīg

IEDZIMTA INFRAGLOTISKĀ STENOZE ir otrā biežāka iedzimta anomālija pēc laringomalācijas.

Etiologija. Tagad ir uzskatāma par nepilno infraglotisko atrēziju
• mikstā stenoze – rodas blīvo fibrozo audu proliferācijas dēļ
• cita stenoze – rodas gredzenskrimšļa malformācijas dēļ
Simptomi – ieelpas stridors ir patstavīgs un nav atkarīgs no pozas. Papildus infekcija un tūska
var pastiprināt simptomus.
Diagnostika – laringoskopija
Ārstēšana – pēc laringoskopijas ir divas pieejas
1) Gaidīšana un monitorēšana – balsene augs un paplašināsies => stridors pāries.
2) Operācija, kas paplašina balseni.

IEGŪTA STENOZE
Etioloģija.
• Akūtas stenozes visbiežāk rodas balsenes priekštelpas, Morgaņji sinusa un zem balss
spraugas esošas (visbiežāk bērniem) tūskas rezultātā; retāk svešķermeņa dēļ.
• Balsenes angīnas gadījumā ļoti ātri rodas balsenes priekštelpas tūska (te atrodas
Vojačeka mandele). Tā var rasties pat 2 -3 h laika un novest līdz asfiksijai. Ļoti bīstama
ir tūska jaundzimušam un zīdainim, jo 1mm tuska samazina lumenu līdz 60%.
• Tūsku rada arī pseidokrups (peidodifterija), kas ir tikai bērniem, jo viņiem starp
gredzenveida skrimsli un vairogskrimsli ir daudz irdeno saistaudu. Tūska te attīstās 15-
30 min laikā, parasti miegā, kad bērns ieņēmis horizontālu stāvokli.
• Īstais krups (balsenes difterija) būtībā pieskaitāms svešķermeņiem, jo plēves mehāniski
nosprosto balsenes lūmenu.
• Iekšējie bojājumi: karsta gaisa vai ķīmisku vielu ieelpošana, endotraheāla intubācija.
• Ārējie bojājumi: dažādas traumas vai pārāk augstu izdarīta traheostomija.
 • Balsenes un trahejas audzēji;
• Infekciozas granulomas (sifiliss, skleroma, balsenes tbc);
• Balsenes kroku paralīze (n.laryngeus recurrens bojājums strumektomijas un citos gad.)
Klīnika. Atkarīga galvenokārt no stenozes smaguma. Var izpausties gan kā periodisks stridors
(svilpojoša skaņa) ar augšējo elpceļu infekciju, gan kā persistējošs stridors un aizdusa.
Pirmā stenozes pazīme endotraheālās intubācijas gadījumā var būt apgrūtināta endotraheālās
caurulītes izņemšana. Stenozes rašanos intubējot ietekmē daudzi faktori:
1. iekšējie:
• balsenes forma un lielums;
• GERS;
• sepse;
• fiziskā aktivitāte;
• vispārējs vājums;
• dehidratācija.
2. ārējie:
• traumatiska intubācija;
• vairākkārteja intubācija;
• endotraheālās caurulītes forma;
• endotraheālās caurulītes nobīde;
• endotraheālās caurulītes materiāls;
Terāpija.
Konservatīva: pamatsaslimšanas un stenozes ārstēšana, parenterāli ievadot antihistamīna
prep., diurētiķus, hormonus.
Operatīva:
• Iedzimtu vieglu stenožu terāpiju var atlikt, jo augot zembalsenes apvidus paplašinās.
• Smagākos gadījumos elpceļu caurlaidības nodrošināšanai var būt vajadzīga
traheostomija, kas gan biezi komplicējas ar bakterialam infekcijām, iekaisuma
pastiprināšanos un nepatīkamu rētu veidošanos.
• Piemērotākā operatīva metode pacientiem ar laringospazmu ir laringotraheāla
rekonstrukcija. Skrimšļu karkass tiek no priekšpuses un / vai mugurpuses pāršķelts pa
incisura thyreoidea. Karkasu paplašina ar transplantāta palīdzību, visbiežāk kā
materiālu izmanto ribas skrimsli. Lai stabilizētu konstrukciju un veiktu stenozes
profilaksi, uzliek stentu.

45. Balsenes audzēji. Klasifikācija, simptomi, diagnostika,

ārstēšana, prognoze.
Galvenais balsenes vēža simptoms ir aizsmakusi blass, kas ilgst vairāk par 2 nedeļam.
Īpaši smekētājiem, labāk aiziet pie ārsta. Balsenes vēzis ir biežākais galvas un kakla
vezis.
Etiologija – karcinogēni – smeķešana, alkohols, karstums, azbests, hronisks laringīts.
Lokalizācija: atkarībā no augšanas vietas: balsenes augšējā stāva vēzis (40%), balsenes
vidējā stāva vēzis (60%), ja bojā balss saites; balsenes
apakšējā stāva vēzis (1%). Videja stava audzējiem ir labāka prognoze nekā pārējiem, jo
augot atrāk izsauc simptomus un viņiem ir ierobežota limfas
drenāža.
Klasifikācija audzēju: Klasificējot ņem vērā audu piederību un diferenciācijas pakāpi:
• 1. tips – augsti diferencēti audzēji, kas ir praktiski nejutīgi pret apstarošanu.
o 1. grupa – labdabīgi (fibroma, osteoma, angioma, hondroma)
o 2. grupa – robežaudzēji, jo tiem piemīt dažas ļaundabīgas īpašības: infiltratīva, bet lēna
augšana, labdabīga metastāžu gaita
(galvaskausa pamata fibroma, cilindroma, epitelioma)
• 2. tips – diferencētie audzēji. Ļaundabīgie audzēji, raksturīga infiltratīva augšana un
metastāzes, bet diferenciācijas pakāpe ļauj arī noteikt audu
piederību:
o 1. grupa – epiteliālie ļaundabīgie audzēji (adenokarcinoma, pārragots un nepārragots
plakanšūnu vēzis, zemdiferencēts vēzis). Šī
grupa jo mazāk diferencēta, jo jutīgāka pret apstarošanu.
o 2. grupa – ļaundabīgie saistaudu audzēji. Raksturīgs lielāks ļaundabīgums, ātra
augšana, metastāzes. Ļoti zema jutība pret
apstarošanu. Pieder: sarkomas (osteosarkoma, fibrosarkoma, hondrosarkoma. Lielšūnu
sarkoma).
o 3. grupa – neirogēnie audzēji (melanoblastoma). Raksturīgi daudzi recidīvi un
disseminācija. Nav jutīgi pret apstarošanu.
• 3. tips – zemu diferencētie radiojutīgie audzēji. Vislielākā ļaundabīguma pakāpe, ātra
augšana, metastāzes, procesa ģeneralizācija (ātrāka nekā
metastāžu augšana, salīdzinot ar pamataudzēju). Pieder limfoepitelioma (Šminke
audzējs), citoblastoma.
Balsenes vēzis pēc histoloģiskās uzbūves visbiežāk ir pārragots vai nepārragots
plakanšūnu vēzis (95%) kas var būt keratinizēts vai
nekeratinizēts, retāk adenokarcinoma, sarkoma.
Metastāzes reti. 2-10% plaušās, videnē, pleirā, aknās, smadzenēs.
Diagnoze: sūdzības, slimības anamnēze, netiešā laringoskopija, kakla ārējā apskate,
sāpes pie palpācijas, var izzust normāls balsenes skrimšļu
krikšķies pārbīdot balseni, limfmezglu palpācija, balsenes datortomogrāfija (īpaši
frontālā), biopsija tiešās laringoskopijas laikā. Agrīnai diagnostikai
labus rezultātus dod mikrolaringoskopija, elektrolaringostroboskopija, radioizotopā
skenētšana, ultraskaņu biolokācija, eholokācija, fluoriscence,
specifiskās bioķīmiskās reakcijas, krēpu citoloģiskā analīze, punkcijas materiāla analīze,
termogrāfija, sistēmiska profilakse.
Ārstēšana:
1) Staru terapija
2) Ķirurģiskā:
a) endolaringeālā audzēja izņemšana (balsenes vidējā stāva vēža sākumstadijā)
b) audzēja izņemšana caur tireotomiju vai laringofisūru – hordektomija ( vidējā stāva
vēža 2. stadijā). Pie zemmēles faringotomijas – epiglottis ekstirpācija (ja skarta tā
nefiksētā daļa)
3) Kombinētā metode:
a) operācija, tad staru terapija;
4) Ķīmijterapija (fluorbenzotēfs, metotreksāts, bleomicīns, prospidīns, hormonāla
terapija) – tomēr darbojas slikti
Diferencija: laringoskopijā sīkgraudains gaiši sarkans vai pelēcīgs audzējs, nereti ar
čūlām, klāts ar aplikumu, infiltrāts. Pie endofītās augšanas
formas dažreiz to grūti pamanīt. Sākumstadijā, kad skarta tikai viena puse, tad iekaisuma
aina un jātaisa difdg, lai atšķirtu no sifilisa un tuberkulozes.
Frontāla tomogrāfija, biopsija.
 Auss
46. Svešķermeņi un sēra korķi ārējā auss ejā. Simptomi,
diagnostika, Taktika.
SĒRA KORĶI
Etioloģija: cerumen rodas no sēra dziedzeru funkcijas traucējumiem, kas lokalizējās
ārējaš auss ejas plēvaini skrimšļainajā daļā. Korķi veido dziederu sekrēts+ nolobījies
epitēlijs. Normā sērs sakalst krevelēs un izdalās ārvidē. Sēra uzkrāšanās galvenokārt
saistīta ar dziedzeru hiperfunkciju, iedarbojoties dažādiem kairinātājiem, organisma
vielmaiņas traucējumu gadījumā.
• Anatomiskas īpatnības, kas veicina sēra uzkrāšanos – auss ejās līkumainība un
šaurums.
• Fizioloģiskas īpatnības – pastiprināta sekrēta viskozitāte.
Reti, bet korķis var izveidoties no nolobījušās epidermas kārtām – epidermoīdais
karoķis.
Simptomi: dzirdes pasliktināšanās, troksnis, autofonija, var pievienoties galvas reiboņi,
slikta dūša un galvas sāpes.
Diagnoze: pamatojas uz anamnēzi un otoskopiju.
Ārstēšana:
• Ārējās auss ejas izskalošana (kategoriski aizliegts bunglplēvītes esošai vai bijušai
perforācijai, tādā gadījumā lieto āķīša zondi).
• Mīkstos korķus skalo tūlīt, bet cietos ieteicams atmiekšķēt pilinot ausīs 3x dienā
pilnienus.
ĀRĒJĀS AUSS SVEŠĶERMEŅI
Visbiežāk bērniem; arī pieaugušajiem. Tie ir dažādi sadzīves priekšmeti + arī kukaiņi.
Klīnika:
Atkarīga no svešķermeņa veida un lieluma. Gludi svešķermeņi netraumē ādu; visi citi
priekšmeti var radīt ārējās auss ejas ādas reaktīvu iekaisumu ar brūču un čūlu
veidošanos. Raksturīga dzirdes pasliktināšanās skaņas pārvadīšanas traucējumu dēļ.
Diagnostika: lieli svešķermeņi redzami skrimšļainajā daļā; mazāki iekļūst kaulainajā
daļā, labi redzami otoskopijā
Ārstēšana:
Nosaka svešķermeņu lielumu, veidu, raksturu un izvēlas ārstēšanas veidu.
Lielus svešķermeņus vai arī, ja ir aizdomas, bet nevar apskatīt normālā otoskopijā ievada
īslaicīgu narkozi – auss ejas apskatīšanai un svešķermeņa
izvilkšanai. Ja svešķermenis ir iestrēdzis kaulainajā daļā un radījis stipru auss ejas
iekaisumu, ievainojis bungplēvīti- jāizdara operācija narkozē.
Visvieglāk ir izskalot ar siltu ūdeni. Lai izvilktu svešķermeni, var lietot speciālu zondi,
kuras galā ir āķis.
Uzbriedušus svešķermeņus vispirms jāatūdeņo.
47. Ārējās auss ejas un auss gliemežnīcas iekaisumi. Ļaundabīgais
ārējās auss iekaisums. Etioloģija, diagnostika, ārstēšana.
Auss gliemežnīcas (hondro-) perihondrīts:
Auss gliemežnīcas ādas un skrimšļa plēves un/vai skrimšļa iekaisums.
Etioloģija:
• S.aureus
• Ps.aeruginosa
• Proteus mirabilis
Visbiežāk infekcija iekļūst skrimšļa plēvē pēc jebkuras etioloģijas auss gliemežnīcas traumas.
Retāk tas attīstās kā sarežģījums auss ejas furunkula, gripas vai tbc gadījumā.
Izšķir 2 iekaisuma formas:
1) Serozs,
 2) Strutains (biežāk).
Klīnika:
• Sāpes auss gliemežnīcā vai auss ejā (parādās jau pirms infiltrāta);
• Ārējās auss ejas ādas reaktīva iniiltrācija;
• Piepampums – parādās samērā ātri, kas izplatās pa visu gliemežnīcu, izņemot auss ļipiņu.
Sākumā ādas pārmaiņas ir nelielas. Piepampums nav vienmērīgs, bet paugurains. Vēlāk šajā
vietā rodas fluktuācija, jo starp perihondriju un skrimsli veidojas strutains eksudāts, palpatori
auss ir sāpīga.
Diferenciāldiagnostika: 1. Roze. 2. Otohematoma.
Ārstēšana:
Izvēle: Oxacillinum - l -2 g i/v, i/m ik 4 st. + Gentamicinum 1.0-1.7 mg/kg ik 8 st.
Alternat.:
1. Ceftazidinum — 1-2 g i/v ik 12 st. (3.paa.cefalosporīns – p-laktarnāzes rezistentais);
2. Hinoloni. Lokāli var lietot:
• auss gliemežnīcas apstrāde ar dezinfekcijas līdzekļiem;
• antibakteriālas + kortikosteroīdu ziedes
; • fizioprocedūras.
Ja slimniekam laikā nav sniegta palīdzība, process var novest pie skrimšļa struktūras izšķīšanas
un nekrotisko audu sadalīšanās. Rezultātā attīstās ārējās auss deformācija.

Maligns jeb nekrotizējošs ārējās auss iekaisums.

Agresīvs ārējās auss ejas iekaisums ar kaula destrukciju. Izsaucējs Ps.aeruginosa (100%). Riska
faktors ir cukura diabēts.
Diagnoze: apskatē: iekļauti apkārtējie audi, nekrotiski, čūlaini
Otoskopiski: uz ārējās auss ejas apakšējās sienas čūlas, bojāts kauls un smakojoši izdalījumi
Rtg, CT: uzrāda kaula destrukciju.
Ārstēšana:
1) Aminoglikozīdi 60 mg 3 reizes dienā (audiogrammas kontrole katru ned.).
2) Antipseidomonu cefalosporīni (Ceftazidimum, Cefepimum).
3) 2.paa. hinoloni.

48. Akūts vidusauss iekaisums, etioloģija, klīniskā aina, ārstēšana

Def. Bakteriāla vai virāla vidusauss infekcija, bieži pavodoša pie augšējo elpceļu infekcijām vai
gripas, bērniem pie skarlatīnas, masalām un difterijas. Var norisināties sākot no viegla
iekaisuma līdz pat bungplēvītes perforācijai un strutošanai.
Var norisināties jebkurā vecumā visbiežāk starp 3 mēnešu un 3 gadu vecumu.
Etioloģija. Virālai infekcijai bieži pievienojas sekundāra bakteriāla infekcija.
Jaundzimušajiem OMA visbiežāk izraisa
1. E. coli
2. Staph. aureus.
Patoģenēze.
Akūts vidusauss iekausms var būt radies kā sekas akūtiem un hroniskiem rīkles un deguna
iekaisumiem, būtiska nozīme ir hipertrofiskiem procesiem – piem. dzirdes kanāla rīkles atveres
mehānisks saspīlējums un kanāla ventilācijas un drenāžas funkcijas traucējumi,piem. pie:
• hipertrofiska rinīta
• , • adenoīdiem
• hoānu polipiem
• hipertofiska faringīta
• audzēju procesiem rīklē
 Svarīgi apzināties, ka iekaisuma trigeris var būt samazināta organisma imūnā funkcija,
vispārējam veselības stāvoklim (CD, AH, rahīts, tbc, gripa, pneimonija, nieru slimības, citas
infekciju slimības), atdzišana, saaukstēšanās, avitaminoze, alerģijas. Infekcijas visbiežāk iekļūst
ausī
1) tubogēnā ceļā – pa dzirdes kanālu, aizsargbarjera pret patogēniem ir dzirdes kanāla
skropstiņepitēlijs.
2) caur bungplēvīti – trauma avi brūce aizauss paugurā
3) hematogēni – tbc, skarlatīna, masalas
Simptomātika. Sākuma simptomi ir sāpes ausīs (pulsējošas, neciešamas, plēsošas, durošas, var
izstarpt uz deniņiem, pakausi, visu galvu, palielinās klepojot, šņaucot degunu, rijot), un ar
dzirdes pasliktināšanos (skaņas vadīšanas traucējuma raksturs, var pievienoties kurlums, kas
saitīts ar skānu uztverošā aparāta bojājumu). Subjektīvi trokšņi un auss aizkrišanās sajūta var
būt mokoša. Bērniem ir grūtības gulēt, bieži raud. Bērnu vecumā pazīmes ir drudzis, slikta dūša,
vemšana un caureja. Ja infekcija izplātās intrakraniāla virzienā – meningiālie simptomi un sepse.
Ārstēšana
Jāievēro gultas režīms!
1. analgētiķi – acetamaminofēns, ibuprofēns,
2. pieaugušajiem lokāli vazokonstriktori, piem. fenilefrīns (0,25 % nazāli- merck)
3. sistēmiski dekongestanti – pseidoepinefrīns
4. antihistamīni – samazina tūsku
5. antibiotikas –
6. o Penicilīni – amoksicilīns (80-100mg/kg 7 līdz 10 dienas)
7. o amoksiklāvs
8. o cefalosporīni

49. Akūta vidusauss iekaisuma īpatnības bērniem.

Bērniem <14 gv.
1. Strepp. pneumonia,
2. Moraxella (Branhamella) catarrhalis,
3. H. influenzae
4. A grupas beta-hemolītiskais strepp. un S.aureus.

Jaundzimušajiem OMA visbiežāk izraisa

1. E. coli
2. Staph. aureus.

Patoģenēze. Akūts vidusauss iekausms var būt radies kā sekas akūtiem un hroniskiem
rīkles un deguna iekaisumiem, būtiska nozīme ir
hipertrofiskiem procesiem – piem. dzirdes kanāla rīkles atveres mehānisks saspīlējums
un kanāla ventilācijas un drenāžas funkcijas traucējumi,piem.
pie:
hipertrofiska rinīta,
adenoīdiem
hoānu polipiem

50. Hronisks vidusauss iekaisums.

ADHEZĪVAIS OTĪTS attīstās no akūta otīta, tomēr dažreiz tas jau sākotnēji var būt ar
hronisku gaitu.
Salipšanas procesā galvenā nozīme ir vidusauss iekaisuma slimībām, saaugumi rada
dzirdes kauliņu kustības traucējumus un dzirdes pasliktināšanos.
Simptomātika. Galvenie simptomi ir dzirdes pasliktināšanās un troksnis ausīs.
Otoskopija – bungplēvīte izskatās duļķaina, stipri ievilkta uz iekšu. Stipri izceļas
āmuriņa īsais izaugums. Gaismas konuss izzūd vai arī tā robežas ir izplūdušas.
Rētaudi, nosedzot dzirdes kanāla atveri, var pilnībā pārtraukt tās caurejamību – šādā
gadījumā iestājas dzirdes kauliņu locītavu ankiloze. Cita otoskopiskā aina – bungplēvītes
krāsa normāla, bet tā ir plānāka un redzami blati plankumi – petrifikāti.
Diagnoze. Anamnēze (bieži iekaisuma procesi, ausu aizkrišana, dzirdes pasliktinšānās),
otoskopija, dzirdes kanāla un dzirdes analizatora funkcionāli izmeklējumi.
Ārstēšana.
• Augšējo elpceļu sanācija bērniem.
• Szirdes kanāla izpūšana ar Pulicera balonu vai katetrizācija
• Ja straujšs rētošanās process – timpanotomija un rētu ekscizīcija
• Dzirdes protezēšana vecākiem cilvēkiem

Hronisks strutojošs mezotimpanīts

Visbiežāk, iekaisuma procesā iesaistās bungdobuma vidējās un apakšējās daļas gļotāda,
dzirdes kanāla apvidi (notiek pastāvīga bungdobuma inficēšanās caur dzirdes kanālu)
Etioloģija: paasinājumiem – saaukstēšanās, ūdens iekļūšana ausīs, augšējo elpošanas
cēlu iekaisumi, deguna, aizdegunes, blakusdobumu slimības.
Simptomātika. Perforācija ir pastāvīga centrāla un in pars tensa. Perforācijas atvere var
būtr apaļa, ovāla, nierveidīga.
Sūdzības
• periodiska vai pastāvīga strutu atdalīšanās (strutaini gļotains rakturs; ja ir granulācijas
unnpolipi var būt asiņu piejaukums)
• dzirdes pasliktināšanās (skaņas vadošā aparāta bojājuma dēļ)
• trokšņa sajūta un galvas reiboņi
• paasinājumos: temperatūra, trulas sāpes
Diagnoze. Anamnēzes dati, klīnika, otoskopiskā aina. Mezotimpanīta atšķirīgās pazīmes:
1) Stabila centrāla perforācija
2) Gļotaini, gļotaini strutaini izdalījumi bez smakas
3) Rtg ( šillera un maijera projekcijās) – kaula audi nav bojāti, redzama to skleroze
 rstēšana.
1) Strutu aiztures novēršana: timpanostomija ( vismaz 3 x 6 mēnēšos, vairāk/ vismaz kā
4x 12 mēnešos)
2) A/b terapija:
a. amoksicilīns
b. amoksiklāvs 7) Fizikāla terapija
Hronisks strutojošs epitimpanīts – iekaisums lokalizējās virsbungu telpā atikā –
perforācijas atvere parasti ir neiestieptajā daļā –malas perforācija
ir specifiska epitimpanīta pazīme. Raksturīgi bungdobuma un aizauss paugura gļotādas
bojājumi, kā arī kaula sienas perforācijas.
51. Sekretors otīts bērniem un pieaugušajiem. Etioloģija,
diagnostika, ārstēšana.
Definīcija.
Izsvīdums vidējā ausī, kas rodas no
1. līdz galam neizārstētā akūta vidusauss iekaisuma
2. pārejot iekaisumam no deguna dobuma, aizdegunes uz dzirdes kanāla un
bungdobuma gļotādu- strepp, staph, bērniem- pneimokoki.
3. Aseptiska dzirdes kanāla nosprostojuma (reti, bet var saturēt patogēnos
mikroorganismus),
• tīrs mehānsisks nosprostojums ar polipiem, deguna gliemežnīcu
hipertrofiju, adenoīdiem.
• kanāla aizsprostojums sakarā ar gļotādas piepampumu, iekaisušo sienu
salipšanu
Simptomi:
1. Dzirdes zudums, dzirdes pasliktināšanas visvairāk notiek tajā gadījumā, ja šķidrums
bungdobumā vienā laikā aizsedz abus lodziņus un skar bungplēvīti.
2. Pilnuma un spiediena sajūta ausī
3. Popping pie rīšanas
4. Autofonija
5. Sāpes parasti NAV
Diagnostika: balstīta uz:
1) bungplēvītes izskatu otoskopijā – BP ir dzintara vai pelēkā krāsā, violeta vai zila,
samazināts gaismas reflekss, viegla vai nopietna plēvītes ievilkšanās, āmuriņa īsais
izaugums asi izspiežas uz auss ejas pusi; var būt nekustīga, cauri var redzēt gaisa-
šķidruma līmeni pacientam mainot galvas stāvokli.
2) klīnisko ainu + augšējo elpceļu apskate + anamnēze
3) dzirdes funkcijas pārbaude.
Patoģenēze: normā vidusauss tiek ventilēta 3 līdz 4 reizes minūtē, Eistahija kanālam atveroties
rīšana/košanas laikā, O2 tiek adsorbēts kapilāros, kas atrodas vidusauss mukozajā membrānā,
bungplēvīte tiek ievilkta uz iekšu, kas daļēji kompensē spiediena pārmaiņas. Ja tiek traucēts
Eistahija kanāla caurlaidība, vidusausī rodas negatīvs spiediens, kas var novest pie šķidruma
uzkrāšanās (gaisa pievada tiek pārtraukta, bet turpinās tā uzsūkšanās, kas rada gaisa retinājumu
jeb venozo stāzi => transudātu -> eksudātu), tālāk pie dzirdes traucējumiem.
Sekretorais otīts ir biežs sekas bērniem pēc akūta vidus auss iekaisuma, tas var ilgt vairākas
nedēlās vai pat mēnešus. Eistahija kanāla nosprostojums var būt sekundārs pie tādiem
stāvokļiem kā nasophrynx iekaisumi, alerģijas, hipertrofiski adenoīdi, citi limfoīdo veidojumu
agregāti pie torus tubarius un in Rosenmuller fossa, kā arī ļaundabīgi un labdabīgi audzēji.
Ārstēšana
1. Novērošana (normā būtu jāizārstējas dažu dienu laikā)
2. Atveseļošanās normā notiek 2 līdz 3 nedēļu laikā, ja līdz tam laikam nav uzlabojumi
ieteicama miringotomija, ievietojot caur blunglplēvīti drenu, evakuējot transudātu, ja
tas ir viskozs var ievadīt hidrokortizonu vai proteolītiskos fermentus
3. Ja recidivējošs bērnībā – adenoidektomija
4. Ķirurģiska ārstēšana – polipi, deguna starpsienas izliekums, gļotādas hipertrofija,
5. a/b un dekongestantu terapija nav pierādīta, ja pacientam ir alerģiskas pārmaiņas, var
lietot antihistamīnus un Lokāli GKS.
6. Ja nav uzlabojumu 1 līdz 3 mēnešus, var tik veikta šķidruma aspirācija, ievietojot caur
bungplēvīti katetru, kas ļautu vidusausij tik ventilētai, īslaicīgi uzlabotu Eistahija kanāla
caurlaidību.
Īslaicīgi vidusausi var izventilēt ar Valsava manevru vai veicot pacientam Policera manevru
(politzerization)

52. Vidusauss iekaisuma intratemporālas komplikācijas:

mastoidīts, sejas nerva parēze, labirintīts.
Mastoidīts
Patoģenēze. Mastoidīts attīstās strutaina vidusauss iekaisuma gadījumā (biežāk), kad bakteriālā iekaisuma ietekmē
vide kļūst skāba, strutainā satura
lielā spiediena un enzīmu dēļ notiek aizauss paugura šūnu kaulu sieniņu līze, izveidojas ar strutām pildīts dobums.
Lai gan mastoidīts visbiežāk ir akūta vidusauss iekaisuma komplikācija, uzsējumā atrastā flora nereti atšķiras no
tipiska akūta vidusauss iekaisuma
izraisītāja – tiek atrasts A grupas R hemolītiskais streptokoks, reizēm Staph. Aureus, Streptococcus pyogenes. Reti, bet
iespējams atrast
Mycobacterium spedes. Bieži ir mikrobu asociācijas, nereti ar gramnegatīviem mikroorganismiem, piemēram, E.coli.
Riska faktori:
 recidivējoši akūti vidusauss iekaisumi;
 holesteatoma;
 imūnkompromitēti pacienti.
Klasiskā mastoidīta klīnika ir šāda – atkārtota vidusauss iekaisuma aptuveni ceturtajā dienā sāpes ausī pastiprinās, ir
 sāpes aizauss rajonā,
 pazemināta dzirde,
 izdalās biezas strutas ar nepatīkamu smaku,
 atkārtoti paaugstinās ķermeņa temperatūra,
 pasliktinās slimnieka vispārējais stāvoklis.
 Veidojas viena no mastoidīta klīniskajām izpausmēm –
subperiostāls abscess.

Sejas nerva parēze.

Klīnika ir līdzīga gan akūta, gan hroniska vidusauss iekaisuma gadījumā:
 sejas muskuļu inervācijas perifēra tipa traucējumi – tas nozīmē, ka slimās auss pusē ir mīmikas muskuļu vājums
(izlīdzināta nazolabīālā kroka,
acs sprauga paplašināta, acs pilnībā neslēdzas, pieres krokas izlīdzinātas). Šīs pazīmes ir labi vērojamas, liekot
slimniekam veikt mērķtiecīgas
kustības – saraukt pieri, aizspiest acis, savilkt lūpas;
 tā kā chorda tympani satur garšas šķiedras, varētu būt garšas traucējumi, pārsvarā mēles priekšējā daļā, taču
slimniekam tā parasti nav
prevalējošā sūdzība.
65
Šajā gadījumā svarīga ir anamnēze, jo akūta un hroniska vidusauss iekaisuma gadījumā ir dažāds nerva bojājuma
mehānisms.
- Akūta vidusauss iekaisuma gadījumā parasti nav tie šā nerva bojājuma. Pārsvarā to ietekmē eksudāts un tūska, kas
veidojas akūta iekaisuma
gadījumā, kā arī iekaisuma mediatori, baktēriju toksīni.
- Hroniska vidusauss iekaisuma gadījumā – parasti hroniska epitimpanīta gadījumā, kad veidojas holesteatoma, tās
masām spiežot uz kaulu,
notiek sejas nerva kanāla kaula destrukcija un tiešs nerva bojājums.

Labirinīts.
Akūts vai hronisks vidusauss iekaisums norobežota vai difūza rakstura. Tas vienmēr ir kāda cita pataloģiska procesa
(parasti iekaisuma)
komplikācija. Izsaucēji stafilokoki, streptokoki,meningokoki, tbc mikobaktērijas, vīrusi. Patoģenēzē loma ir
endogēnajiem traucējumiem (cukura
diabets, asins slimības, aknu slimības), eksogēnai iedarbībai (mikrotraumas, apsaldējumi, pārkaršana) un ilgstošai
ārstēšanai ar kortikosteroīdiem un
citostātiķiem.
Iedala atkarībā no:
1. izcelšanās:
Timpanogēnais – visbiežāk hroniska vidusauss iekaisuma (OMC) un akūta vidusauss iekaisuma (OMA – retāk)
komplikācija. Biežāk bērniem.
Meningogēnais (jeb likvorogēnais) – attīstās meningīta gadījumā. .
Hematogēnais – reti, vispārējās infekcijas gadīumā (sifiliss, epidēmiskais parotīts, masalas, HIV, CMV, borēlijas).
Traumatiskais – tieši ievainojot iekšējo ausi caur membrana tympani un vidusausi, kā arī netieši – pēc sitieniem pa
deniņu-paura apvidu

53. Vidusauss iekaisuma intrakraniālas komplikācijas:

meningīts, intrakraniāls abscess.
2) Smadzeņu abscesi
Klasifikācija
• Var būt kā komplikācija gan akūta, gan hroniska vidusauss iekaisuma gadījumā.
• Ņemot vērā anatomiju, abscesi var lokalizēties
o mugurējā smadzeņu bedrē
o smadzenēs un smadzenītē – strutas uzkrājas smadzeņu vielā, parasti mugurējā vai
vidējā smadzeņu bedrē smadzenēs un smadzenītēs
o vidējā smadzeņu bedrē, deniņu daivā.
• Tos klasificē arī pēc tā, starp kuriem apvalkiem tie lokalizējas.
o Ekstradurāls abscess – strutu uzkrāšanās starp cieto smadzeņu apvalku un kaulu.
o Subdurāls abscess:
§ vidējās smadzeņu bedres subdurāls abscess – kā komplikācija hroniskam strutainam
vidusauss iekaisumam;
§ mugurējās smadzeņu bedres subdurāls abscess – kā komplikācija strutaina labirintīta
vai sigmoīdā sinusa trombozes
gadījumā.
Par otogēnu intrakraniālu abscesu iespējamību jādomā vienmēr, ja:
• slimniekam ir stipras galvassāpes;
• personības izmaiņas;
• miegainībā vai pretēji - uzbudināmība;
• krampji.
Klīnika. Ne vienmēr var būt izteikta:
• temperatūra varbūt subfebrila, retifebrila;
• asinsainā – nespecifiskas izmaiņas: leikocitoze, nebūtiski palielināts neitrofilo leikocītu
skaits;
• meningeālie simptomi – vāji pozitīvi, taču var būt arī negatīvi;
• likvors – reizēm nedaudz paaugstināts spiediens, taču citoze bieži ir normāla;
• pozitīvi perēkļu simptomi. Diagnostika:
• DT;
• neirologa konsultācija;
Terapija – noteikti ķirurģiska, kombinējot ar atbilstošu antibakteriālu terapiju
3) Meningīti.
Meningīti ir samērā bieža gan akūtu, gan hronisku vidusauss iekaisumu komplikācija.
Tas skaidrojams ar anatomiskām īpatnībām, vidusauss
atrašanās vietu, savienojumiem ar galvaskausa apvalkiem, biežajām kaulu dehiscencēm,
īpaši bērnu vecumā.
Klīnika:
• stipras, plēšošas galvassāpes;
• slikta dūša, vemšana, fotofobija;
• meningeālie simptomi – sprandas stīvums, Kerniga, augšējais, apakšējais Brudzīnska
simptoms;
• smadzeņu perēkļu simptomi.
Diagnostika
Lumbalpunkcija:
• paaugstināts likvora spiediens;
• likvors zaudējis dzidrumu, duļķains;
• palielināts Šūnu skaits;
• palielināts olbaltumvielu daudzums;
• samazināts glikozes daudzums (salīdzinot ar asinīs esošo);
• lumbālpunktāta uzsējums.
Papildus indicēta arī DT perēkļa – vidusauss iekaisuma – vizualizēšanai. Precīzāk tieši
apvalku stāvokli parāda MR. Tomēr parastas gaitas, zināmas
etioloģijas meningītam tā nav rutīnas izmeklēšana.
Terapija:
• Ķirurģiska – vidusauss iekaisuma sanācija, paplašināta radikāla auss operācija ar
meningeālo apvalku un sinus sigmoideus atsegšanu.
• Plaša spektra antibakteriālā terapija, ņemot vērā preparātu spēju šķērsot
hematoencefalo barjeru. Simptomātiska terapija paaugstināta
intrakraniālā spiediena normalizēšanai.
54. Akūta sensorineirāla vājdzirdība : etioloģija, klīniskā aina,
ārstēšana.
Sensoneirālā vājdzirdība ir tāda, kuru izraisījis bojājums vai funkcionāls traucējums
iekšējās auss gliemezī (kohleārā jeb sensoriālā vājdzirdība),
dzirdes nervā (neirālā jeb retrokohleārā vājdzirdība) vai centrālajos dzirdes ceļos
(centrālā vājdzirdība). Bieži vien ir grūti izšķirt, kura daļa (vai
daļas) ir skartas.
Sensoneirālai vājdzirdībai raksturīga (acīmredzot) dzirdes traucējumi (izmainīta dzirde-
disacusis vai pavājināta dzirde- hipoacusis, kas var būt
pēkšņa, lēni progresējoša, pastāvīga), skaņa ausīs, vestibulāri simptomi (reiboņi,
līdzsvara traucējumi- iekšējās auss bojājumu gadījumā).
Etioloģiskie faktori ir ļoti dažādi:
• Pastāvīga skaņas iedarbība darbā vai mājās, vai arī akūta
akustiska trauma
• Galvas trauma vai barotrauma
• OMC (piem izraisot labirintītu)
• Ģimenes locekļiem ir bijuši dzirdes traucējumi
• Ototoksisku medikamentu (aminoglikozīdi, diurētiķi, salicilāti,
citostatiķi), vielu (smagie metāli, organiskie fosfāti, alkohols)
lietošana vai ekspozīcija tām
• Vīrusi
• Meningīts
Klīniskā izmeklēšana:
Apskatē un otoskopijā bieži vien izmaiņu nav. Ja ir mērens simetrisks bojājums, tad arī
izmeklēšana ar kamertoņiem uzrādīs normālus rezultātus.
Vienpusēja vai asimetriska bojājuma gadījumā Vēbera tests ir latralizēts uz veselāko
pusi, Rinnes tests ir normāls. Čukstu testā parasti ir grūtības
atkārtot čukstētos ciparus, it sevišķi tādus, kuri satur šņācošos līdzskaņus (piem – 66, jo
satur daudz augstas frekvences skaņas).
Profilakse un ārstēšana atkarīga no etioloģijas.
Akūta sensoneirāla vājdzirdība – attīstās pēkšņi minūšu vai stundu laikā (maksimāli 3h).
Idiopātiskas akūtas vājdzirdības iemesli neskaidri,
iespējams, vīrusu, vaskulāra vai autoimūna etioloģija, ticami arī homeostāzes
traucējumi.
Terapija:
• Ilgstoša antioksidatīva terapija (A, C, E vitamīni)
• Acetil L-karnitīns – nodrošina šūnu enerģētiku
• Karoverins
• Akūtos gadījumos mannitols
• Rekomendē dzirdes aparātus.
55. Barotrauma.
Barotrauma – rodas cilvēkiem sastopoties ar straujām gaisa spiediena mainām abās
pusēs bungplēvītei. Visvairāk tiek bojātas vidusauss un iekšējā
auss struktūras.
Ir 2 traumu veidi:
• Izmainās spiediens apkārtējā vidē (lidotājiem, kesonu strādniekiem, ūdenslīdējiem.)
• Izmainās spiediens tikai bungu dobumā vai auss ejā (palielinot spiedienu dzirdes
kanāla forsētas izpūšanas laikā, lietojot Zīgla pneimatisko
piltuvi)
Rodas spiediena starpība starp apkārtējo vidi un bungu dobumu, kas var izraisīt
bungplēvītes hiperēmiju, asinsizplūdumus, plīsumus. Sprādzieni rada
vienlaicīgi barotraumu un akutraumu.
Klīnika:
• troksnis, zvanīšana ausīs
• pavājināta dzirde
• galvas reiboņi, slikta dūša
• samaņas zudums.
Diagnostika: Otoskopiski – bungplēvīte var būt hiperēmēta, tajā var veidoties
asinsizpludumi, plīsumi, pilnīga destrukcija
Profilakse:
1) lēna atmosfēras spiediena maina
2) uzmanīgi atlasīt personas darbam kesonos, ūdenslīdējus un lidotājus.
 rstēšana: Ja barotraumas gadījumā ir bungplēvītes plīsums ar asiņošanu no auss, vai arī
asinsizpludumi bungplēvīte, ir jāveic auss ejas tīrīšana. To
dara ar sterilu uz zondes uztītu vati Pēc tīrīšanas auss eju apstrādā ar spirtā samērcētu
vatīti un auss ārējā ejā ievieto sausas, sterilas turundas.
Pārsiešanu veic katru dienu. Pacientam jāievēro gultas režīms.
56. Ārējās auss gliemežnīcas un auss ejas trauma.
I Auss gliemežnīcas bojājumi – visbiežākā trauma, rodas no sasituma, trieciena, kodiena
utt. Svarīga savlaicīga brūces apdare, lai novērstu iekaisuma infekcijas pievienošanos.
Sašuj brūci, ja nepieciešams. Jāievada pretstingumkrampju serums.
III Ārējās auss ejas bojājumi
1) tieši – rodas ievietojot/izņemot svešķermeni, sēra korķi vai tīrot ausis,
2) netieši (auss apakšējās priekšējās sienas bojājumi pie sitieniem pa zodu vai kritieniem
uz apakšžokļa). Biežāki ir netiešie bojājumi. Netiešie
bojājumi rada asiņošanu no auss, likvoreju, sāpes košļājot un atverot muti.
Dg. Apskate, otoskopija, apakšžokļa locītavas rtg. Dzirdes un vestibulārā izmeklēšana.
 rstēšana – primāra apdare, asiņošanas apturēšana, stingumkrampju seruma ievade. Lai
novērstu auss ejas sašaurināšanos rētošanās procesa laikā
auss ārējā ejā ievieto turundas. Vēlāk var ievietot gumijas vai plastmasas dilatatorus. Lai
novērstu apakšžokļa kustības to fiksē. Šajā periodā
slimnieks var ēst tikai šķidru barību.

57. Bungplēvītes traumatiska perforācija

IV Bungplēvītes bojājumi
1) tieši – rodas tīrot ausis, izvelkot svešķermeņus
2) netieši – rodas pie galvaskausa pamatnes lūzumiem, pie straujām spiediena izmaiņām ārējā
auss ejā (krītot uz auss, lecot no augstuma ūdeni;
sitiena pa ausīm).
Klīnika: pēkšņas skaudras sāpes un trokšņi ausī.
Diagnostika: Otoskopiski redz perforāciju.
Ārstēšana: Jāizvairās no infekcijas iekļūšanas vidusausī. Nav ieteicama asins recekļu
aizvākšana un susināšana. Arējā dzirdes ejā ievada sausu
sterilu turundu vai vates bumbiņu. Medikamentus ausī ievada tikai pie strutu parādīšanās.
Pirmās izvēles preparāts ir amooksicilīns

58. Deniņu kaula lūzumi.

Etioloģija: sitiens pa pieri vai pakausi, krītot uz zoda. Parasti kombinējas ar citu galvaskausa
pamatnes kaulu lūzumiem. Raksturīgi, ka lūzumi ir bez
dislokācijas.
Lūzumus iedala:
1) Gareniski – vairumā gadījumu rada bungplēvītes plīsumu, caur kuru izdalās asinis un likvors.
Bojātas bungu dobuma un dzirdes ejas augšējās
sienas. Dzirdes un vestibulārā funkcija cieš mazāk.
2) Šķērslūzuma līnija iet šķērsām visam piramīdas masīvam. Raksturīga pilnīga iekšējās auss
funkcijas izzušana un sejas nerva paralīze. Ārējā auss
un vidusauss necieš, tāpēc nav asiņošanas no auss un nav arī likvora izdalīšanās.
Klīnika: Slimnieks parasti bezsamaņā.
 Pie šķērsiem lūzumiem var iestāties sejas nerva paralīze.
 Pie gareniskiem lūzumiem vairumā gadījumu bungplēvītes plīsums, caur kuru izdalās asinis un
likvors.
 Par galvaskausa pamatnes kaulu lūzumu liecina asinsizplūdumi zem acsābola konjuktīvas un
ap plakstiņiem.
Diagnostika: apskate un anamnēze, rtg, lumbāla punkcija, neirologa konsultācija, acs dibena
apskate, dzirdes funkciju izmeklēšana, ja iespējams.
Ārstēšana: Slimnieku vedot uz slimnīcu, nedrīkst griezt no vieniem sāniem uz otriem, nav
ieteicams tricināt. Ja ir asiņošana no auss, to aptur ievadot
ārējā auss ejā sterilu turundu vai vates bumbiņu. Ja paaugstināts intrakraniālais spiediens izdara
lumbālpunkciju.
 59. Hroniska sensorineirāla vājdzirdība: etioloģija, diagnostika.
Sensoneirālā vājdzirdība ir tāda, kuru izraisījis bojājums vai funkcionāls traucējums iekšējās
auss gliemezī (kohleārā jeb sensoriālā vājdzirdība),
dzirdes nervā (neirālā jeb retrokohleārā vājdzirdība) vai centrālajos dzirdes ceļos (centrālā
vājdzirdība). Bieži vien ir grūti izšķirt, kura daļa (vai
daļas) ir skartas.
Sensoneirālai vājdzirdībai raksturīga (acīmredzot) dzirdes traucējumi (izmainīta dzirde-
disacusis vai pavājināta dzirde- hipoacusis, kas var būt
pēkšņa, lēni progresējoša, pastāvīga), skaņa ausīs, vestibulāri simptomi (reiboņi, līdzsvara
traucējumi- iekšējās auss bojājumu gadījumā).
Audiometriskā izmeklēšana uzrāda gaisa un kaula vadāmības sliekšņa paaugstināšanos (bieži)
sākumā un/vai visizteiktāk augstas frekvences toņos.
Otoakustiskā emisija iztrūkst (normā matiņšūnas Korti orgānā saņemot skaņas vibrāciju pašas
vibrē, tādējādi pašas radot skaņu, ko var uztvert ar ļoti
jūtīgiem mikrofoniem). Runas atpazīšana ir traucēta, it sevišķi liela fona trokšņa klātbūtnē (auss
vairs nespēj selektīvi klausīties runā), šis simptoms
ir izteiktāks neirālu traucējumu gadījumā.
Šie izmeklējumi neļauj diferencēt sensoriālu no neironāla traucējuma. Lai to izdarītu var
izmantot dzirdes smadzeņu reakciju (auditory brainstem
response – neirālā bojājuma gadījumā būs lēnākas atbildes) vai MRI, kas tomēr neuzrādīs
funkcionālas izmaiņas nervā vai smadzenēs. CT var
uzrādīt strukturālas pārmaiņas iekšējā ausī (trauma, malformācija, kaula saslimšanas –
osteogenesis imperfecta, dziļa otoskleroze).

60. Dzirdes aparāti, kohleārie implanti.

Auss gliemeža implanti – tās ir protēzes, kas pārvērš skaņas enerģiju elektriskajā
enerģijā. Šie implanti satur mikrofonu, kas uztver skaņu, peocesoru, kas pārvērš skaņu
elektriskos impulsos un elektrodus, kurus ievada gliemežnīcā caur apaļo lodziņu,
aparātiņš fiksēts pie deniņkaula aiz auss. Dziļu dzirdes bojājumu gadījumā matiņšūnas
nefunkcionē, bet ganglijšunas veic savu funkciju. Ar elektrodu palīdzību stimulē VIII
nervu. Lai pielietotu kohleāro implantu jābūt saglabātai pietiekami labai dzirdes nerva
impulsu vadīšanas spējai, kā arī jābūt veselām centrālajiem dzirdes ceļiem. Kohleāros
implantus pielieto tikai tad, ja ir nopietni kohleāri bojājumi, kas izraisa smagu
vājdzirdību vai kurlumu un cita terapija nav bijusi
efektīva (bieži vien pirms tam pāris mēnešus jāmēģina dzirdes aparātiņš), kā arī jābūt
labai pacienta līdzestībai. Kohleārais implants efektīvs līdz pat 90% gadījumu un 50%
gadījumu iespējams uztvert runu nepaļaujoties uz kādu papildstimulu (piemēram,
lasīšanu no lūpām). Kohleārā implanta pacientiem jāiziet arī apmācība un regulāras
pārbaudes, lai nodrošinātu maksimālu rezultātu.
Dzirdes aparāti – vajadzīgi cilvēkiem ar skaņas vadīšanas traucējumiem. Tos pielāgo
katram pacientam individuāli. Visbiežāk aparātiņš atrodas aiz auss ar skaņu emitējošo
galu ārējā auss ejā (forma speciāli atlieta, lai saderētu ar ausi), tomēr dažos gadījumos
(dažādu auss ejas sašaurinājumu gadījumā) izmanto kaula vadīšanu – aparātiņš cieši
pieguļ pie kaula – šāds variants ir neefektīvāks, kā arī neērtāks. Lai novērstu neērtības
reizēm aparātiņu ievieto deniņkaulā.
Dzirdes aparātiņu parasti lieto vidēju un vieglu dzirdes traucējumu gadījumā. Dzirdes
aparātiņš jālieto abās ausīs, ja bojājums ir abpusējs. Ja bojāta viena auss, tad aparātiņu
lieto bojātai ausij, tomēr gadījumos, kad bojātā auss ir kurla iespējams skaņu, kura
uztverta ar mikrofoniņu bojātās auss pusē novadīt uz skaņas emitoru veselajā pusē,
tādējādi var pat rasties daļēja skaņas noteikšana telpā.
Jāpiemin, ka gan kohleārā implanta, gan dzirdes aparātiņa radītā skaņa var tikai daļēji
aizstāt dzirdes zudumu un bieži vien nepieciešami palīglīdzekļi
pilnīgai skaņas (it sevišķi runas) uztveršanai. Jebkurā gadījumā jācenšas maksimāli
izmantot vēl saglabātās dzirdes potenciāls.
 61. Dzirdes izmeklēšana.
Anamnēzē noteikti jāizjautā par trīs būtiskākajiem simptomiem:
1. pasliktināta dzirde
2. trokšņi ausīs
3. galvas reibšana
Klīniskās dzirdes izmeklēšanas metodes – mērķis ir atšķirt vai ir konduktīvi vai sensoneitāli dzirdes traucējumi.
1) Kamertoņa tests – izmanto kamertoni, kura vibrēšanas frekvence ir no 250 līdz 800 Hz
3) Rinnes tests – skaņas vadāmības salīdzinājums gaisā un kaulā. Skanošu kamertoni pieliek ar pamatni pie aizauss
paugura, pēc tam, kad izmeklējamais beidzos dzirdēt, to neierosinot, pieliek pie ārējās auss ejas.
4) Vēbera tests – skanošu kamertoni pieliek pie izmeklējamā galvvidus (spailēm jāsvārstās frontālā plaknē. N= dzird
vai nu galvas vidū, vaivienādi abās galvas pusēs.
5) Švābaha raudze – mēra skaņas uztveršana ilgumu pa kaulu – skanošu kamertoni pieliek pacientam pie galvas
vidus un tur to tik ilgi, kamēr tas vairs nedzird kamertoni.
raudze ir saīsināta -> skaņas uztverošā aparāta bojājuma gadījumā, nav dzirdams – N vai pagarināta.
6) Želē raudze – pieliek skanošu kamertoni galvas vidum un vienlaikus ar pneimatisko spoguli iepūš gaisu ārējā auss
ejā.
7) Binga tests – nosaka skānas relatīvo un absolūto vadīšanu .
8) Federiči tests – izdara ar kamertoņiem
Runas tests – mēŗķis ir noteikt dzirdes pasliktināšanās pakāpi un noteikt atšķirību starp labās un kreisās auss
funkcijām.

Tonālā audiometrija – 128 līdz 8192 Hz frekvences, tīru toņu lietošanai.

Nosaka patoloģiju kādā analizatora daļā, bez tā konkrētas detalizācijas.
1) Tonālā sliekšņa audiometrija: vadāmības sliekšņa noteikšana kaulā un gaisā,
nosaka dzirdes asumu. Šajā nolūkā nosaka dzirdes orgānu sliekšņa jutīgumu un
dažādas frekvences sakņu uztveršanu. Rezultātā iegūst audiogrammu (dzirdes
sliekšņa grafisks atspoguļojums) – nosaka pacienta dzirdes kvalitatīvu
raksturojumu, var noskaidrot vai ir traucējumi dzirdes vadīšanā, dzirdes
uztveršanā vai ir jaukts bojājums.

2) Tonālā virssliekšņa audiometrija: kohleāra neirīta ar dzirdes pavājināšanos u.c. slimību gadījumā attīstās
pastiprināts jutīgums pret stiprās,
spēcīgām skaņām, skaņas uztveres pieaugums notiek tik strauji, ka izlīdzinās ar veselo vai labāk dzirdošo pusi
(rekrutēšanās fenomens jeb skaļuma
paātrināta pieauguma fenomens (SPPF); simptomi – stipru skaņu nepanesība, it īpaši ar slimo ausi, disociācija starp
čukstus un sarunu balsi) –
virssliekšņa audiometrija atklāj šo fenomenu, kam ir būtiska nozīme kohleārā aparāta bojājuma līmeņa noteikšanā.

Trokšņa audiometrija (Langenbeka metode) – dod iespēju diferencēt dzirdes pasliktināšanās timpanālo un kohleāro
formu, noteikt retrokohleāros
bojājumus. Skaņas maskēšana ar troksni.

Runas audiometrija – palīdz precīzi noteikt dzirdes analizatora funkcionālo stāvokli. Nosaka runas saprotamības
slieksni.
Vārdi testam tiek izvēlēti ņemot vērā runas fizikālos rādītāju: skaņas akustiskais stiprums, akustiskais spektrs, skaņas
ilgums un runas ritmiski
dinamiskais saturs.

Obejktīvā audiometrija: svarīgi novērtējot centrālo daļu bojājumus dzirdes analizatorā, kā ari veicot darba un tiesu
medicīnas ekspertīzi.
 Beznosacījuma refleksi (acu zīlīšu refleksi, ādās galvaniskās un asinsvadu reakcijas – kairinājums ar skaņu)
 Potenciālu reģistrēšana (EKA) – izmeklējuma laikā jābūt pusmiega stāvoklī