1.

Izņemama parciāla protēze ar plastmasas bāzi – klīniskie un laboratorijas etapi

1.Klīniskais posms
Konsultācijas iemesls (sūdzības)
Med/dentālā anamnēze
dentālā:
- vai bijusi zobu protēze
- kāpēc zaudēti zobi, kad tas bijis
- cik sen pacients bijis pie zobārsta
Klīnisko datu ievākšana
- sejas simetrija
- TML (trokšņi)
- TML kustības
- vertikālās dimensijas oklūzija
- zobu rindu izvērtējums
Zobu, smaganu klīniskais stāvoklis (karies, saknes, plombes, pataloģiskās smaganu kabatas (to dziļums)
smaganas stāvoklis, zobu aplikumi, pataloģiskais zobu kustīgums). Zobu kronīšu daļu defektu novērtējums.
Zobu rindu defektu izvērtējums:
- defekta veids
- defekta lielums (trūkstošo zobu skaits)
- defekta izvietojums
- zobu novietojums (migrācija)
- alveolārais izaugums defekta vietā (atrofija, hipertrofija)
Sakodiena veids, tā izvērtējums:
- Rtg (ortopantomogramma, atsevišķas rtg no balsta un šaubīgiem zobiem)
Ārstēšanas plāns (kompleksa pieeja – terapeitiska, ķirurģiska, protētiska)
Ārsts noņem nospiedumu ar standarta karoti.
1.Labatoriskais posms
Tehniķis saņem un izvērtē nospiedumu, atlej diagnostisko veiduli, uz kura tiek gatavota individuāla nospiedumu
karote, ja ir nenorobežots zobu rindu defekts.

2.Klīniskais posms
Izmantojot individuālo nospieduma karoti tiek noņemts funkcionālais nospiedums. Nospiedumā jābūt
redzamai visai visai protezējama lauka, arī pārejas krokas topogrāfijai.
Nospiedums ar individuālo nospieduma karoti biežāk pie I un II klases defektiem Nospieduma materiāli:
algināts vai polivinilsiloksāns.
2.Labatoriskais posms
Tiek atlieti darba veiduļi, uz kuriem tiks veidots darbs. Vēlams izmantot 2. vai 3. klases ģipsi. Uz veiduļiem
atzīmē anatomiskos orientierus. Veic paralelometriju. Uz darba veiduļiem izgatavo protēzes bāzi. Tiek izgatavoti
sakodiena vaļņi, tie tiek gatavoti no bāzes vaska sakodiena noteikšanai.

3.Klīniskais posms
Sakodiena noteikšana. Ārsts nosaka oklūzijas plāksnes augstumu un virzienu, vertikālo dimensiju, vestibulāro
līniju. Viduslīniju, kanīnu līniju un smaida līniju. Fiksē sakodienu. Mākslīgo zobu krāsa, materiāla un formas izvēle.

● I; II; klasēm jānosaka CA (centrālo attiecību stāvolis), retāk CO (centrālās oklūzijas stāvoklis)
● III; IV; V; VI; klasēm jānosaka CO
● I; II; klases defektiem jālieto sakodiena valnīši (var lietot [parasti ir jālieto] arī pie citām klasēm)
● Ja stabili var nodrošināt oklūziju var lietot sakodiena materiālus (reģistrācijas silikons u. c. )
Nosakot sakodienu, jāvadās pēc sakodiena noteikšanas shēmas (TP):
· oklūzijas plāksnes augstums;
· oklūzijas plāksnes virziens;
· vertikālā dimensija;
· sakodiens;
· orientējošās līnijas (sejas viduslīnijas, kanīnu, smaida līnijas un vestibulārās malas izvietojums
Vadoties pēc zobu rindas defekta veida, plašuma un izvietojuma, kā arī pēc zaudēto dabīgo zobu skaita, izvērtē,
kuri no sakodiena noteikšanas posmiem jāizmanto !!!

3.Labatoriskais posms
Laboratorijā veiduli ieģipsē artikulatorā. Uzstāda mākslīgos zobus vaskā pēc klīniskajiem un anatomiskajiem
orientieriem.

4.Klīniskais posms
Zobu vaskā laikošana. Skatās vai zobi ir pareizā sakodienā, vetrikālajā dimensijā, garumā. Ja nepieciešams, tad
veic korekcijas un beigu modelēšanu, ja viss kārtībā, tad dod atpakaļ uz laboratoriju.

4.Labatoriskais posms
Gatavo fiksācijas elementus, veic platīšu beigu modelēšanu. Ieģipsē veiduli kivetē, polimerizē plastmasu.
Apstrādā sākumā ar rupjo frēzi, pēc tam ar mazajām frēzītēm. Nopulē ar birstēm. Spodrina, izmantojot dažādas pastas.

5.Klīniskais posms
Protēzes nodošana.

2. Izņemama parciāla protēze ar metāla bāzi - klīniskie un laboratorijas etapi

1. klīniskais posms

Konsultācijas iemesls – sūdzības.

Medicīnas/dentālā anamnēze

Dentālā:

- Vai bijusi zobu protēze

- Kāpēc un kad zaudēti zobi
- Cik sen pacients bijis pie zobārsta

Klīnisko datu ievākšana:

 Sejas simetrija
 TML – trokšņi, kustības
 Vertikālās dimensijas oklūzija
 Zobu rindu izvērtējums

Zobu, smaganu klīniskais stāvoklis – kariess, saknes, plombes, patoloģiskās smaganu kabatas (to dziļums), smaganas
stāvoklis, zobu aplikumi, patoloģiskais kustīgums.

Zobu kronīšu daļu defektu novērtējums

Zobu rindu defektu izvērtējums:

- Defekta veids
- Defekta lielums (trūkstošo zobu skaits)
- Defekta izvietojums
- Zobu novietojums (migrācija)
- Alveolārais izaugums defekta vietā (atrofija, hipertrofija)

Sakodiena veids, tā izvērtējums:

- Rtg (ortopantomogramma, atsevišķas rtg no balsta un šaubīgiem zobiem)

- Dg veiduļi (paralelometrija, artikulators)

Ārstēšanas plāns (kompleksa pieeja – terapeitiska, ķirurģiskā, protētiskā)

Anatomiskā nospieduma iegūšana ar alginātu.

1. laboratoriskais posms

Diagnostisko veiduļu atliešana (no 2. tipa ģipša), sakodiena valnīšu izgatavošana.

Diagnostiska veiduļa izpēte, izmantojot paralelometru: ar to nosaka kontūras augstumu un tas dos iespēju lokalizēt
vietu, kur likt tiešo retensiju. Var noteikt ievadīšanas un izvadīšanas virzienu (maksimālā veiduļa noliece 20 o), var
noteikt zem sevis ejošas vietas. Retentīvo momentu var noteikt tikai ar
paralelometru.

Izņemamas parciālās protēzes dizaina konstruktīva izvērtēšana diagnostiskā

veidulī, tā zīmēšana. Noteicošie faktori:

 Retensija – tiešā retensija: retentīvā skava, vadošā virsma, netieša

retensija, retentīvais moments
 Balsts – uzgultnis (skaits, lokalizācija); balsta skava; protēzes pamats
 Stabilitāte - savienotājloks – major and minor connectors, kas savieno
protēzes daļas; protēzes bāze (tās robežas), kas balstīs mākslīgos
zobus. Balsta skava, slodzes un spēka sadalījums, mākslīgo zobu izvēle
un izvietojums protēzē, netiešā retensija, vadošās virsmas,
 Estētika: būtiski iespaido zobu protēžu konstrukciju
 Nedrīkst mazināt zobu protēžu funkcionālo vērtību.

Individuālās nospieduma karotes izgatavošana, izmantojot diagnostisko

veiduli.

2. klīniskais posms: balsta zobu sagatavošana: pārveide (reshaping), okluzālas daļas sagatavošana uzgultņiem
saskaņā ar uzzīmēto dizainu uz diagnostiskā veiduļa, zobu restaurācija, ja nepieciešams

Tad ņem beigu nospiedumu (final impression), sejas loka reģistrācija (face bow) ar sejas loku un sakodiena
reģistrācija.

2. laboratorijas posms: Darba veiduļu atliešana (cietais ģipsis no 3.tipa gipša, jo tas ir cietāks ), kas būs pacienta
mutes tiešs atspoguļojums

Sakodiena vaļņu izgatavošana uz darba veiduļiem

Veiduļu ieģipsēšana artikulatorā, kas tā kā kopē TML un savienos divus veiduļus, jo pateicoties sakodienam ieguvām
mutes dobuma tiešo atspoguļojumu, bet ar sejas loku un sakodiena nospiedumu ieguvām attiecības starp abiem
žokliem un no šī brīža, kad viss sakrita, var taisīt protēzi ārpus pacienta mutes dobuma

Veiduļu sagatavošana dublēšanai

Darba veiduļu izolēšana (zem Md savienotājloka 0,5 līdz 1 mm, zem sedliem 0,8 mm; Md, Mx zobiem izolē zem sevis
ejošās vietas, veido vaska atzveltni skavām.

Veiduļu dublēšana ar silikona, piemēram, (protesil ) u.c.

 ģipša malas noslīpē paralēli, lai būtu viegli izņemamas no dublējamās masas
 Veiduli 10 - 20 min. iemērc H2O 45o temp
 Veiduli viegli nosusina
 Veiduli piestiprina dublējamās kivetes pamatnē un dublējamo masu iepilda kivetē
 15 min. cietina gaisā
 tad uz 20 min. dublējamo kiveti iegremdē 18 oC H2O vai 50 min. tur istabas temperatūrā
 ar saspiestu gaisu izņem veiduli no dublējamās masas

 Noformē veiduļu pamatnes malas paralēli

- Veiduli nemērcē H2O
 - Sajauc silikonu 1:1 pie 20oC
- Cietē 30 min.
- Veiduli atdala no formas ar saspiestu gaisu

Vai hidrokoloidālo masu (piemēram, Vidur, cruta-gel, gelīns u.c.) Darba temperatūra 45 oC)

Ugunsizturīgo veiduļu iegūšana. Biežāk lietojamās ugunsizturīgās masas (ieguldmasas)

Piemēram: X-20

· Darba t0 20-22o C

· Masas attiecības 130 gr. pulv. , 17 ml šķidr.

· Manuālās maisīšanas ilgums 30 s

· Maisīšana vakuumā 50 s.

· Cietēšana - 30 min,

· Veiduļa atdalīšana no dublējamās formas

· Veiduļa pamatnes apslīpēšana uz trimera

· Izžāvēšana: auksta mufeļa krāsni noregulēt uz 220 oC un tur tajā 35-50 min.

· Cietināšana - 5 sek. 1800C izkusušā vaskā, vai 1 sek. speciālā cietinātāja šķidrumā

MIPP karkasa modelēšana:

Lejamās sistēmas izveidošana

- Pievieno 1-4 kanālus (vadoties no loka konstrukcijas)

- Lejamo kanālu diametrs 3,5 mm
- Kanālus pievieno masīvākajai vietai
- Jābūt pietiekamam attālumam no piltuves līdz detaļai
- Izvietojot kanālus jādomā par metāla plūšanas virzienu
- Lejamai piltuvei jāatrodas, apm. 1 cm augstāk par zobiem

Lejamā riņķa (kivetes) noformējums (aizpildīšana ar ieguldmasu)

Lejamo kivešu izkarsēšana mufeļu krāsnī (līdz 8500oC )

Karkasu atliešanas tehnika (vakuuma vai centrbēdzes liešana)

Atlieto metāla karkasu atdalīšana no ieguldmasas

Karkasu lejamo tapu atdalīšana un apstrāde ar abrazīvajiem instrumentiem (slīpēšana, pulēšana)

Karkasu piestrāde uz darba veiduļiem, to pārbaude artikulācijā un oklūzijā

3. klīniskais posms: metāla karkasa pielaikošana, visu uzgultņu pārbaude, kā tas balstās, major, major connectors

Jānovērtē:
 ● precizitāte
● retensija
● oklūzija
● stabilitāte
● attiecības ar savienotājloku

Atkārtota sakodiena noteikšana (valnīši uz karkasa)

Ja viss labi, tad izvēlas zobu krāsu, materiālu, formu un nosūta tiem atpakaļ kopā ar metāla bāzi

3. labaratorijas posms: Mākslīgo zobu uzstādīšana uz metāla karkasa izmantojot vasku (veiduļi ieģipsēti artikulatorā).
Mākslīgās smaganas beigu modelēšana. Locīto skavu noformēšana (ja tās tiek izmantotas)

4. klīniskais posms: Karkass ar uzstādītajiem mākslīgajiem zobiem un vaska bāzi pielaikošana.

Novērtē:

 Sakodienu: Pārbauda vertikālas, horizontālas un rotācijas attiecības ar artikulācijas papīru

 Estētiku
 Fonētiku

Ja viss apmierina nodod labaratorijā

4. laboratorijas posms: Vaska bāzes aizstāšana ar bāzu plastmasu (kompresijas presēšanas, liešanas presēšanas
metodes vai arī, izmantojot silikona matricu, pašcietējošo plastmasu polimerizācijas spiediena polimerizatorā)

MIPP beigu apstrāde ar abrazīvajiem materiāliem (slīpēšana un pulēšana)

5. klīniskais posms: Protēzes nodošana

Oklūzijas pārbaude ar artikulācijas papīru, sakošanas

Pacienta instruktāža: protēzes ir jātīra katru dienu, naktī tos jāliek ūdenī vai ūdeni ar sāls

Pēc 7 dienām izteikta salivācija mazinās

Pēc 2 mēnešiem pieradīs un atgūs normālo funkciju un fonētiku, kas bija

To jāpasaka, jāpabrīdina, lai pacients neuztrauktos, ka ir kaut kādas abnormālas funkcijas, fonētika, izteikta salivācija
un sāpes, kas varētu būt, lietojot protēzes.

Pārbaudes vizītes: pēc 1, 3 dienām, pēc nedēļas, atkarība no tā, kad tā vizīte ir iespējama. No pacienta ir jāuzzina, vai
ir kaut kādas sāpes, diskomforts, brūces no protēzēm, un tad katrus 6.mēnešus, lai pārbaudītu kas notiek ar zobiem,
kaut kādi periodonta saslimšanas utt.

3. Kenedija-Aplgeita klasifikācija
 Kennedy-Applegate (K-A) klasifikācija
K-A I klase - abpusēji nenorobežoti zobu rindas defekti
K-A II klase - vienpusēji nenorobežots zobu rindas defekts
K-A III klase - lieli norobežoti zobu rindas defekti, kuri nevar nodrošināt fiksēto zobu protēžu balstu
K-A IV klase - priekšzobu, caur viduslīniju ejošs, zobu rindas defekts (nav modifikācijas vietu)
K-A V klase -norobežots zobu rindas defekts, bet defektu norobežojošie zobi nevar uzņemties fiksēto zobu protēžu
balstu
K-A VI klase - mazs norobežots zobu rindas defekts, pie kura balsta zobi var uzņemties fiksēto zobu protēžu balstu

Neviena no piedāvātajām klasifikācijām nevar aizstāt reālo klīnisko situāciju, tā var dot tikai priekšstatu par
izņemamo zobu protēžu dizainu, par protēzes konstrukcijas biomehāniskajiem pamatprincipiem

4. Funkcijas nospiedumu metodika totālām un parciālām protēzēm

Izmantojot individuālo nospieduma karoti tiek noņemts funkcionālais nospiedums. Nospiedumā

jābūt redzamai visai visai protezējama lauka, arī pārejas krokas topogrāfijai.
Nospiedums ar individuālo nospieduma karoti biežāk pie I un II klases defektiem Nospieduma
materiāli: polivinilsiloksāns vai A jeb vidējās viskozitātes silikons.

Kāds ir individuālā (funkcijas) nospieduma pielietojuma pamatojums TP izgatavošanai?

Individuālais funkcijas nospiedums ir precīzāks nekā anatomiskais nospiedums, ko veic ar alginātu, jo kā

nospieduma materiāls tiek izmantots vidējās viskozitātes A silikons, kas ir precīzāks par alginātu, līdz ar to
var iegūt precīzāku protēžu balstaudu reljefu, kas ir ļoti svarīgi TP gadījumā, kā arī tiek veiktas kustības ar
lūpām un vaigiem. Tas ir svarīgi, lai izgatavotām TP būtu pēc iespējas labāka retensija un stabilitāte – TP
gadījumā balstaudu relefs un saitīšu novietojums spēlē lielu lomu, lai protēzes labi turētos pacienta mutes
dobumā un pacientam šīs protēzes būtu ērtas un viņš tas varētu lietot.

Panākt maksimālu protēzes piekļaušanos protezējamam laukam

Iegūt nākāmās protēzes maksimālas robežas
Iegūt precīzu protēžu balstaudu nospiedumu, kurā atspoguļots audu mikroreljefs
Iegūt retentīvu un stabilu nospiedumu

Nospieduma materiāls:
- Poliēteris, vidējās vikozitātes A silikons (polivinisiloksāns)
- Individuālās karotes virsmu un robežas pārklāj ar adhezīvu, nosusina ar gaisa pūsteri
- Vienmērīgi uzklāj nospieduma materiālu uz karotes virsmas, lai tās biezums nepārsniedz 2 – 3 mm
Nospieduma ņemšanas taktika:
- Uz individuālās nospieduma karotes virsmas un kompaunda virsmas, kas atveido pārejas kroku,
uzklāj adhezīvu. 2 – 5 min. jāpagaida, kamēr tas nožūst.
- Lūdz pacientu noskalot muti un norīt siekalas, jācenšas panākt situācija, ka mutes dobums ir pēc
iespējas sausāks, lai izdotos labāks nospiedums. Liels siekalu daudzums traucēs iegūt precīzāku audu
atspoguļojumu.
- Poliēteri vai vidējās viskozitātes A-silikonu no katridža caur maisāmo galu uzklāj uz individuālās
karotes virsmas un ar maisāmo lāpstiņu vienmērīgi izlīdzina 2 – 3 mm biezumā pa visu protezējamā lauka
virsmu atbilstoši tā konfigurācijai. Ļoti uzmanīgi pārklāj arī kompaunda noformētās karotes malas.
- Stāvot pacientam priekšpusē un nedaudz pa labi, ar spogulīti atvelk pacienta vaigu un ievada karoti
ar nospieduma masu mutes dobumā.
- Pielietojot nelielu spiedienu, karoti fiskē mutes dobumā; veic robežaudu vieglas kustības, tādā veidā
noformējot pārejas kroku.
- Lūdz pacientu plaši atvērt muti, nedaudz izbīdīt mēli un pieskarties ar mēles galu pie augšlūpas no
viena mutes kaktiņa līdz otram. Tas noteiks lingvālās telpas dziļumu un platumu. Tad lūdz pacientu
atslābināt mēli, kamēr materiāls sacietēs.
- Pārbauda nospieduma kvalitāti.

5. IPP balsts, retensija, stabilitāte, vadošās virsmas un netiešā retensija

a. lielais savienotājloks - savieno IPP abas puses, nodrošina IPP vienotību un stingrību

b. mazais savienotājloks - savieno tiešas, netiešas retenzijas

elementus, protēzes bāzi ar major connector. Nodrošina
protēzes vienotību un stingrību.

c. Tieša retenzija - IPP daļa, kas nodrošina pretestību pret

spēkiem, kas protēzi destabilize. Sastāv no 4 elementiem:
uzgultnis, skavas retenzijas, balsta delms un minor
connector

d. Netieša retenzija - I un II klases IPP daļa, kas noverš vai aizsargā protēzes bāzi no kustībām un rotācijas prom no
reziduālā alveolārā izauguma (residual ridge) (alveolārā kaula daļa, kas palika ar laiku, pēc zobu ekstrakcijas un kad tajā
vietā kauls un mīkstie audi sadzīja)

e. Protēzes bāze - klāj alveolāra loka rezorbēto daļu un protēzes zobus

f. IPP zobi

Gan skavas, gan uzgultņi ir tiešās retenzijas elementi un tā sastāv no:

1. Uzgultnis - nodrošina balstu.

2. Viens vai vairāki minor connector - nodrošina stabilitāti

3. Skava - nodrošina stabilitāti. Vispopulārākā ir apļveida=aploces tipa (Akers) skava. Retenzijas moments visbiežāk ir
0,25 mm

3.1. Retentivais delms (RA) - retenzija

Skavas retensijas spēku vienmēr ir nepieciešams kompensēt ar pretdarbību (piemēram, balsta skava, protēzes bāze
u.c.)

3.2. Balsta delms (RBA) - stabilitāte

Un starp tiem ir jābūt uzgultnim, kas novērš skavu delmu novirzi gingivāli un nodrošina košanas slodzes pārnešanu uz
balsta zobiem

Skavas:

Skavu sistēma ir ekstrakoronāls, mehānisks tiešās retensijas elements :

• skavas nodrošina IPP pretestību jebkura veida spēkiem, kas virza protēzi prom no protezējamā lauka audiem

• skavu mehāniskās retensijas elementi tiek izvietoti uz viena vai vairākiem zobiem un ir ar tiem funkcionāli saistīti

Skavu konstruktīvo elementu izvietojums uz balsta zoba: apikāli no zoba ekvatora ir izvietoti skavu elementi ar
retensijas funkciju, koronāli – skavu sistēmas elementi ar balsta funkciju.

Skavas konstrukcijas (dizaina) pamatprincipi: retensija, balsts, stabilitāte un estētika

Retentīvais delms (A) - sākas no uzgultņa un minor connector (to savienojuma

vietā), šīs skavas gals un pēdēja 1/3 kontaktē ar zobu zem height of countour (HOC)
(kontūra augstākais punkts vai vēl to var saukt kā zem sevis ejošās vietas) un
pārējām 2/3 jābūt virs HOC un tas nodrošina pretošanos pret destabilizējošiem
spēkiem - retenziju. Atrodas zoba bukālajā virsmā. Jāapņem zobu vismaz par 180o

Starp tiem ir jābūt uzgultnim, kas novērš skavu delmu novirzi gingivāli un nodrošina
košanas slodzes pārnešanu uz balsta zobiem

Katra 1/3 (zīm) nodrošina kādu no 3 terminiem (balsts, stabilitāte un retenzija)

Balsta delms (B) (balsta, stabilitātes funkcija) - sākas no uzgultņa un minor

connector (to savienojuma vietā), kontaktē ar zobu pirms HOC, nodrošina
piestiprinājumu pie balsta zoba, stabilizē to, jo skavas retensijas spēku vienmēr ir
nepieciešams kompensēt ar pretdarbību. Atrodas lingvāli

Estētika: Skavas delma un citu tās konstruktīvo daļu izvietojums uz balsta zoba nedrīkst samazināt zobu protēzes
estētisko vērtību.

Uzgultni nodrošina balstu, rezistenci pret

vertikāliem spēkiem un kontaktē ar balsta zobu uz
okluzālās, lingvālās vai inciziālās virsmas. Ir 3 veidi:
okluzālie, lingvālie/cingulum, inciziālie.

Tie pārvada spēku lejup pa balsta zoba garenisko asi

= izlīdzina slodzi pa zobu vertikālā veidā
IPP konstrukcijām ar dentālo balstu uzgultnis novērš kustības virzienā uz protezējamo lauku

Darbojas pret košanas spēku

Uzgultnis kalpo kā vertikālais pieturpunkts, lai protēzes nekustētos apikāli

Uzgultņa izvietojums nosaka protēzes rotācijas virzienu. IPP rotē ap iedomatām asīm, kas savieno uzgultņus

Nodrošina retentīva delma atbilstošo pozīciju

Tam ir jāiekļaujas zoba formā, nedrīkst būt izvelvējumi, bez jebkādām pārkarēm un tādējādi būs harmonijā ar
oklūziju

Un balstā zobā preparē sēdekli uzgultnim (okluzalāja/lingvālajā/inciziālajā virsmā)

atkarībā no zoba un izvēlētas virsmas

Uzgultņu izvietojums nodrošina netiešo retenziju

Okluzālais uzgultnis - sānu zobiem (molāriem, premolāriem)

Forma un balsts:

Vietas kontūrām jābūt noapaļotām, trijstūrveida forma (ar virsotni uz okluzalās virsmas
centru).

Asas vietas kontūras veido periodonta pārslodzi un zoba kronīša lūzuma iespējas

Ja izvietots uz plombes, tad optimālakā plombe - amalgāma

Uzgultņi ir izvietoti tikai zoba emaljas līmenī. Ja veidojot uzgultņa vietu tiek skarts dentīna
slānis, jāveido mākslīgais apvalka kronis

Uzgultņa pamatnes marginālā mala vidēji ir 2,5 mm. Uzgultnim ir jābūt integrētam zoba formā

Leņķim starp vertikālo līniju/asi, kas ir paralēla zoba gareniskai asij, un uzgultņa grīdu ir jābūt
mazākam par 90 grādiem. Ja leņķis ir lielāks par 90 grādiem, tas var izraisīt inklinētas virsmas
efektu, balsta zoba horizontālu kustību-> periodonta audu trauma -> sāpes, kaula zudums

Nepietiekama marginālo valnīšu noņemšana ir visbiežākā kļūda. Tas rezultējas ar to, ka izveidojas
konstrukcija, kas ir plāna un var lūzt.

Papildus okluzālais uzgultnis tiek izmantots kā netiešas retenzijas elements. Uzgultņu

izvietojumam pret skavām jābūt mazākam par 90 grādiem, leņķim starp uzgultni un skavas
ķermeni jābūt mazākam par 90 grādiem

Okluzālo uzgultņu lielums:

semicirkulārā ārējā virsma (P.S. bilde - ar zobu un līnijām, karotes forma - šādā veidā ir iespējamas dažas uzgultņa
horizontālās kustības iekšā sēdekli). Jebkura uzgultņa sēdekļa pozīcija, kas ierobežo uzgultņa kustības, var izraisīt
bojājošo horizontālos spēku ietekmi uz zobu.

1/3 - 1/2 no M-D platuma

½ no starppauguru platuma

Optimālais uzgultņa biezums uz molāriem 1,5 mm, uz premolāriem un kanīniem 1,25

mm, lai tas būtu izturīgs. Dziļākai uzgultņa daļai ir jābūt novietotai tuvāk distālas un
meziālas fossas centram.

Okluzālajam uzgultnim ir jābūt veidotam ar vieglu slīpumu apikāli no marginālā

valnīša uz okluzālo virsmu - neiet taisni un uz augšu, bet iet apikāli un tad uz augšu
(bilde pa kreisi)

Uzgultnim ir jāatjauno okluzālā morgoloģija kāda tā bija pirms balsta vietas sagatavošanas.

Uzgultņa novietošana uz veselas emaljas neveicina kariesa intensitātes palielināšanos

Interproksimālām uzgultņa vietas tiek preparētas kā blakus okluzālo uzgultņu vietas

Sagatavojot uzgultnim vietu, jāizvairās no kontaktpunktu likvidēšanas balsta zobiem

Sēdekļa (rest seat) formai ir jāseko meziālas un distālas fossas kontūrai

Cingulum/lingvālais uzgultnis: uz priekšzobu lingvālajās virsmās, visbiežāk uz augšžokļa kanīniem.

Uzgultnis kontaktē ar cingulum rajonu anterior balsta zobiem, var būt uz incisīviem, bet nav tik bieži, jo priekšzobu
anatomiskā forma nodrošina horizontālo slodzi. Tiek traumēti zobu periodonta audi,
biežāk izmanto uz augšžokļa kanīniem, jo šī zoba anatomija atļauj preparēt uzgultņa
sēdekli ar minimālu zoba audu noņemšanu, arī dēļ liela kroņa un masīvas saknes

Izvieto virs cingulum (biezāka emalja), tādējādi nodrošina vertikālu slodzes

pārnešanu

Ir mazāk pakļauts lūzumam un kropļojumiem

Lai veidotu pretkustību M-D virzienā veido V veida izgriezumu

2,5 - 3 mm M-D platumā

2 mm Labio-lingvālajā platumā

1,5 mm dziļumā vertikālā dimensijā, lai nodrošinātu pietiekamu metāla biezumu

No lingvāla aspekta skatoties, uzgultņa ārējai formai ir jābūt pūsmēness formai. Uzgultņa ģeometrijai ir jāatļauj
nelielu mesiodistālo kustību brīvību

Kontrindicēts apakšžokļa incisīviem

Priekšrocības:

Laba okluzālas slodzes sadale

Estētika - pacients to neredz, ja tas ir uz lingvālas virsmas

Stiprums dēļ tuvības pie major connector – lielāka daļa gadījumu šis uzgultnis pa tiešo
kontaktē ar major connector un nav vispār nepieciešamības minor connector

Inciziālais uzgultnis: izmanto uz inciziālajām šķautnēm priekšzobiem, visbiežāk uz

apakšžokļa kanīniem, uz incizīviem izņēmuma gadījumos
Forma: apaļš ierobs inciziālajā leņķī, V-forma, jābūt mazā izmēra.

2,5 mm platumā

1,5 mm dziļumā, dziļākai daļai ir jābūt vērstai uz zoba centru

To var izmantot kā netiešo reteineri

Retāk pielieto nekā lingvālo uzgultni dēļ estētiskas, jo ja tas būtu lingvāli mēs no skata punkta kā attēlā to neredzētu,
bet izmantojot iniciziālo uzgultni vajag to ierobu un tas ir redzams

Uzgultņiem jāatrodas uz balsta zobu iniciziālakiem leņķiem, tiem jābūt novietotiem tur, kur tas radīs minimālu
ietekmi uz estētiku. Lielākoties tos ir jānovieto zoba distoiniciziālajā virsmā

Ja tiek plānota veiduļa restaurācijas (cast restoration - inlejas, onlejas, kroņi utt, restaurācijas, kas ir izveidotas ārpus
pacienta mutes dobuma) priekšzobiem inciziālo uzgultni nekad neindicē

Ja netiek indicēta “cast restoration” tad var tikt indicēta.

Jebkura dizaina parciālās zobu protēzes konstrukcija ir cieši saistīta ar racionālu protēzes ievadīšanas virziena izvēli,
zobu protētiskā ekvatora lokalizāciju, protēzes vadošajām virsmām, balsta un retentīvo skavu un uzgultņu
izvietojumu, bāzes konstrukciju, tās attiecībām ar balsta zobiem, netiešās retensijas piesaisti un ar ļoti daudziem
citiem klīniskajiem aspektiem.

Svarīgs elements IPP fiksācijas un stabilitātes nodrošināšanai ir vadošās virsmas. Divas vai vairākas
savstarpēji paralēlas virsmas uz balsta zobu kroņiem un tās ir paralēlas IPP konstruktīvajam elementam un VV ir
kontakts ar IPP elementu. VV nosaka vienu protēzes ievadīšanas un izvadīšanas virzienu un tādējādi samazina
„redzamo” skavu pielietošanas iespējas. VV ir paralēlas IPP ievadīšanas un izvadīšanas virzienam, bet pārējās plaknēs
var būt savstarpēji neparalēlas. Vadošās virsmas kontaktē ar sekojošiem MIPP elementiem: balsta delmu, skavas
ķermeni, metāla karkasa atzarojumu. Bieži metāla karkasa atzarojumi veidoti speciāli kontaktam ar zoba vadošo
virsmu. Vadošo virsmu retensija pie vertikāli vērstiem spēkiem darbojas pēc berzes spēka, bet pie horizontāliem
spēkiem - pēc ķīļa principa. Vadošām virsmām jābūt veidotām paralēli protēzes ievadīšanas virzienam, bet tās
nedrīkst veidot paralēli zoba garenasij. Vadošās virsmas var būt dabīgas vai mākslīgi veidotas, bez diagnostiskā
veiduļa analīzes paralelometrā tās iegūt nav iespējams. VV nodrošina retensiju, neizmantojot skavas uz priekšzobiem.

Vadošu virsmu funkcijas:

 Samazina spriedzi uz balsta zobu un IPP komponentiem pie protēzes ievadīšanas un izvadīšanas.
 Pastiprina retentīvo un balsta elementu darbību.
 Iedarbojoties spēkiem, kas nav vērsti paralēli IPP izvadīšanai, nodrošina retensiju pret protēzes rotāciju.
 Nodrošina kontaktu un nemainīgu protēzes ievadīšanas un izvadīšanas virzienu.
 Samazina barības iestrēgšanas iespējas starp balsta zobu un protēzes konstrukciju.
 Pastiprina protēzes stbilitāti pret horizontālajām kustībām.
 Proksimālai VV jābūt ⅔ no bukālo un lingālo zobu pauguru platuma. Vertikāli ⅔ (2-4 mm) no balsta kroņa
augstuma. VV pēc formas jābūt kā izliektam laukumam uz cilindriska objekta. VV nedrīkst būt asi līnijleņķi.
  IPP ar dentālo balstu izmanto augstāk izvietotas vadošās virsmas. IPP ar distāli nebalstītu bāzi okluzāli
gingivālajā virzienā - īsākas.

 VV jābūt paralēlam protēzes ievadīšanas virzienam, bet VV nedrīkst veidot paralēli zoba garenasij.

 VV nedrīkst veidot izolēti izvietotam zobam.

 Vadošo virsmu efektivitāte pieaug ar to skaitu pieaugumu un jo tālāk tās atrodas viena no otrās.

Plānojot IPP dizainu pie nenorobežotiem zobu rindas defektiem, nepieciešams rēķināties ar netiešās
retensijas piesaisti. Netiešās retensijas elementi ir sekundārie retensijas elementi, kuri uzsāk darbību, kad tiešās
retensijas funkcija ir nepietiekama. NR elementu darbība pamatojas uz sviras pleca darbības principu. Celošais
spēks tiek apturēts ar NR elementu. Kā NR elements tiek izmantots okluzālais uzgultnis. IPP kustības no protezējamā
lauka novērš netieša retensija.

Pie I un II klases zobu rindas defektiem IPP rotē ap distāli izvietotajiem uzgultņiem (protēzes stabilitāte).
Rotācijas novēršanai jāizmanto sekundāro balsta zobu. IPP kustības uz protezējamo lauku novērš tiešās retensijas
elementi, virzienā no protezējamā lauka - netiešās retensijas elementi.
 Netiešā retensija samazina sviras efektu uz balsta zobiem, kā arī novērš apakšžokļa protezējamā
lauka audu traumatisma iespējas ar savienotājloku. Kalpo kā papildus stabilizējoši elementi. Kalpo kā šina
periodontoloģiski vājākiem zobiem.

IPP stabilitāte – spēks, kas darbojas pret protēzes rotāciju

Faktori, kas nodrošina IPP stabilitāti

• Balsta skava

• IPP bāze

• Savienotājloks

• Vadošās virsmas

• Netieša retensija

• Makslīgo zobu izvietojums

IPP stabilitāte

• Slodzi veido košanas spēka ietekme uz distāli nebalstītu bāzi

• Slodzei pretējas darbības spēku veido skavu retentīvās īpašības

MIPP stabilitāti ietekmē:

• Savienotājloka garums, biezums

• Šķērsgriezuma forma

• Izvietojuma veids mutes dobumā

MD savienotājloks

• Savieno visas karkasa daļas vienā veselā. Stabilizē IPP. Nepieskarās (izņemot dentālais un sedzošais)
protezējamam laukam.

MIPP savienotājloku veidi

● a. Lingvālais – šķērsgriezumā piliena forma (augst. 4 - 4.5 mm, platums 2-3 mm). Pretestības spēja pret
deformāciju. 3.0 - 4.0 mm no apikālas malas. Alv.izaugumas jābūt ne mazāk kā 7.0 mm. Izvietots līdz mutes
dobuma gļotādai 0.5 - 1.0 mm. Lingvālam savienotājlokam jabūt izvietotam paralēli alv.izauguma sedzošajai
malai.
● b. Sublingvālais – protezējamā lauka alv.izaugums mazāk par 7.0 mm. Grūta adaptācija. Vienmēr jāizmanto
funkcijas nospiedumu
● c. Dentālais – Izvietots koronāli no ekvatora. Neattistīts alv.izaugums. Parāk padēvīgi mutes dobuma
pamatnes audi. Alveolāra izauguma lingvāls izvietojums. Priekšzobi inklinēti orāli.
● Vestibulārais – Izvieto vestibulārajā telpā. Izm. pie pārāk inklinētiem priekšzobiem. NEizteikts alv.izaugums.
Pārāk padevīgiem mutes dobuma audiem. Vomitus refleksa. Rada estētiska rakstūra problēmas.
● Sedzošais – papillu traumatisms. Mutes higiēnas pasliktināšanas iespējas. Veicina protēzes horizontālu
rotāciju. Izmantojams nelielu priekšzobu defektu gadījumos. Izteikta svešķermeņa sajūta.

MIPP balsts

● IPP balsts ir spēks, kas darbojas pret košanas slodzi. To nodrošina sekojoši protēzes elementi: uzgultņi,
balsta skavas, IPP bāze.

Uzgultnis – ir skavas konstruktīvais elements, kurš izvietots uz zoba okluzālās, lingvālās vai incizālās virsmas.

MIPP konstrukcijām ar dentālo balstu uzgultnis novērš kustības virzienā uz protezējamo lauku. Darbojas pret košanas
spēku. Izlīdzina slodzi pa zobu vertikālā veida. Novērš MIPP kustības apikāla virzienā. Uzgultņa novietojums
protezējamā laukā nosaka protēzes rotācijas virzienu. IPP rotē ap iedomātām asīm, kas savieno uzgultņus. Papildus
okluzālais uzgultnis tiek izmantots kā netiešās retensijas elements. Uzgultņu izvietojums nodrošina netiešo retensiju.

Uzgultņa konstrukcijas plānojumam jānodrošina pārnestā spēka virzienu maksimāli tuvu zoba gareniskajai asij.
Nedrīkst uzgultņa izvietojumu veidot lielāku par 90 grādiem. Uzgultņu novietojuma virziena leņķim pret zoba
vertikālo asi ir jābūt mazākam par 90 grādiem. Uzgultņa izvietojumam pret skavām jābūt mazākam par 90 grādiem.
Leņķim starp uzgultni un skavas ķermeni jābūt mazākam arī par 90 grādiem. Ja uzgultņa virziens lielāks par 90
grādiem, tad balsta zobs tiek pārvietots horizontāli (periodonta audu trauma).

Okluzālā uzgultņa forma un balsts

- Atrodas uz premolāru, molāru virsmas

- Vietas kontūrām jābūt noapaļotām

- Trijstūra formas veidā ar virsotni uz okluzālās virsmas centru

- Asas vietas kontūras veido periodonta pārslodzi un zoba kronīša lūzuma iespējas

- Uzgultnim ir jābūt izvietotam uz zoba vai uz plombas (optimālākā plomba - amalgāma)

- Uzgultņi izvietoti tikai zoba emaljas līmenī

- Uzgultņa pamatnes marginālā mala vidēji ir 2.5 mm

 - Ja, veidojot uzgultņa vietu, tiek skarts dentīna slānis, tad ir jāveido mākslīgais apvalka kronis

- Uzgultnim jābūt integrētam zoba formā

- Optimāli uzgultņa platumam jāatbilst tā garumam

Okluzālo uzgultņu lielums

- meziodistālajam garumam jābūt 1/3 daļai no zoba meziodistālā platuma

- buko- lingvālajam platumam jābūt 1/2 no starppauguru attāluma

- optimālais uzgultņa biezums uz molāriem 1.5 mm

- optimālais uzgultņa biezums uz premolāriem un kanīniem 1.25 mm

- okluzālajam uzgultnim jābūt veidotam karotītes formā

- okluzālajam uzgultnim ir jābūt veidotam ar vieglu slīpumu apikāli no marginālā valnīša uz okluzālo
virsmu

- uzgultnim ir jāatjauno okluzālā morfoloģija, kāda tā bija pirms balsta vietas sagatavošanas

- uzgultņa novietošana uz veselas emaljas neveicina kariesa intensitātes palielināšanos

Uzgultņu izvietojums uz augšžokļa priekšzobiem

- Izvieto virs cingulum (biezāka emalja), tādējādi nodrošina vertikālu slodzes pārnešanu

- Lai veidotu pretkustību, izvieto M-D virzienā, veidojot V-veida izgriezumu

- Jāiekļaujas zoba formā, nedrīkst būt izvelvējumi

Uzgultnis uz apakšžokļa priekšzobiem parasti ir izvietots uz kanīniem

• Apakšžokļa priekšzobu uzgultņi izvietoti tiek uz incizālās šķautnes

• Šos uzgultņus parasti izvieto meziāli vai distāli

Balsta delms – kompensē retentīvo delma spēku.

Izvietots zoba kroņa vidējā horizontālajā 1/3 un zoba virsma šajā rajonā ir paralēla IPP ievadīšanas virzienam. Kad
skavas retentīvais delms šķērso ekvatoru pretējas darbības elementam (balsta delmam, bāzei) ir jābūt kontaktā ar
zobu. Tādējādi tiek samazināts skavas retentīvā delma veidotais spēks.

Izvietojas virs vai zobu protētiskā ekvatora līmenī (vienmēr koronāli). Atbalsta zoba virsma ir paralēla MIPP
ievadīšanas un izvadīšanas virzienam. Kad retentīvais delms šķēro zoba ekvatoru, balsta delmam jābūt kontaktā ar
zobu. Samazina retentīvā delma radīto spēku un torgu (spēks, kas rada rotāciju).

Skavas balsta delma funkcijas - nosaka retentīvā delma atrašanās vietu attiecībā pret zobu un to stabilizē.

Balsta delms stabilizē MIPP pret horizontalām kustībām. Veic netiešā reteinera funkcijas (kad izvietots uz priekšu no
rotācijas ass).
Balsta skava (no 4. jaut)

- nav elastīga, ir lielāka un masīvāka par retentīvo skavu, ir stabila, nav lieces, vienmēr novietota koronāli
no ekvatora, veido balstu vertikālā veidā, veido IPP stabilitāti, nekad nemaina savu stāvokli pie protēzes
ievadīšanas un izvadīšanas, nekad nedrīkst būt izvietota apikāli.

Protēzes bāzes ietekme uz stabilitāti

• Maksimālas bāzes robežas palielina stabilitāti

• Stabilitāti nodrošina precīza bāzes piekļaušanās protezējamam laukumam

• Precīzs protēzes bāzu malu noformējums

• IPP stabilitāti paaugstina – maksimālais kontakts starp zobiem antagonistiem.

• Protēzes bāze mazina IPP virzību gingivāli, kompensē fiksējošas skavas delma radīto spēku uz balsta zobu.
Bāze darbojas pret protēzes rotāciju un uzlabo IPP retensiju.

Muskuļu un saitīšu ietekme uz IPP stabilitāti

M.buccinator, M.orbicularis oris un modiolus no vienas puses un mēles longitudinālie, vertikālie un transversālie
muskuļi no otras puses – stabilizē IPP

6. Kenedija-Aplgeita 1. & 2. Klases dizaina specifika

K-A I klase - abpusēji nenorobežoti zobu rindas defekti

K-A II klase - vienpusēji nenorobežots zobu rindas defekts

Distāli nebalstīto IPP dizainu noteicošie faktori:

 Retensija, balsts, stabilitāte, higiēniskie aspekti, protēzes izmaksas
 Pacienta vēlmes
 Protezējamā lauka īpatnības:
- Zobu rindas defekta lielums
- Balsta zobu kroņu forma, izvietojums zobu rindā, konverģences pakāpe
- Bezzobu alveolārā izauguma forma
- I, II kl. defektu modifikācijas vietas, to izvietojums un aizvietošanas iespējas
- Zobu antagonistu stāvoklis u.c.

IPP bāze

Metāliskā bāze augšžoklī un savienotājloks apakšžoklī ļauj reducēt IPP bāzes lielumu.
Protēzes bāzei jāpārklāj maksimāli
lielāks laukums, tādējādi košanas
slodze tiek novadīta ar mazāku
spiedienu uz protezējama lauka
vienību, balsta zobiem un rotācijas tendenci ap
tiem.

Maksimālās bāzes robežas augšžoklī ietver tuber maxillae, bet apakšžoklī -

tuberculum mucosum.

Maksimālās bāzes robežas uzlabo recenziju, balstu un stabilitāti, palielinot retentīvas skavas efektivitāti

Trūkumi:
 Maksimālas bāzes robežas palielina svešķermeņa sajūtu
 Maksimālas bāzes robežas pasliktina higiēniskās iespējas

Palatinālā savienotājloka dizains

 Reljefaina virsma
 Pie nenorobežotiem zobu rindas defektiem vienāds ar zobu rindas defekta lielumu
 Plānu bāzi pastiprina ar “cietības ribu” (sānu bāzes malas veido 0.4 mm biezumā, vidusdaļa- 1.0 mm
biezumā)
 Palatinālais savienotājloks jāizvieto simetriski! attālumā līdz balsta zobiem 6.0 mm

U-veida palatinālais savienotājloks

 Izvietots uz slīpas virsmas, tāpēc labīls

 Indikācijas - izteikts torus palatinus
 Fonācijas problēmas

IPP balsta zonu izvietojums augšžoklī/apakšžoklī

Augšžoklī
1. Bezzobu alveolārā izauguma virsotne
2. Bukālais un lingvālais slīpums
3. Cieto aukslēju virsšūves rajons

Apakšžoklī
1. Alveolārā izauguma virsotne
2. Retromolārais paugurs
 3. Bukālais plaukta rajons
4. Lingvālais slīpums

IPP konstrukcijas pie 1. un 2. klases defektiem

1. Nenorobežota defekta gadījumā jāveido maksimālā IPP bāze
2. Distāli nenorobežota rajona robežās zoba meziāls uzgultņa novietojums
3. Nekad neaizvietot trešo molāru
4. Neaizvietot otro molāru
5. Savienotājloka un metāliskās bāzes slodzes pretestība
stabilizē IPP
6. Ja pie 1. vai 2. klases defektiem ir modifikācijas vietas
priekšzobus rajonā, tad netiešā reteinera slodzi pildīs priekšējais sedls

Slodzes pārnešanas mehānisms ar IPP uz protezējamā lauka audiem

Zobu protezēšanas iespējas ar IPP pie I klases defektiem

Distāla, uz mīkstajiem audiem balstīta protēzes bāze iegrimst vairāk kā balsta zobs. Protēzes bāze rotē ap
distālo balstu

Zobu protezēšanas iespējas ar IPP pie II klases defektiem

 Nenorobežots zobu rindas defekts nosaka IPP konstrukciju pēc I kl.

 Norobežots zobu rindas defekts nosaka IPPkonstrukciju pēc III kl. (Okluzālā slodze tiek novadīta
paralēli balsta zobu gareniskajai asij uz periodonta saitēm. Protezējamā lauka gļotāda netiek
pārslogota)

IPP stabilāte - spēks, kas darbojas pret protēzes rotāciju

Abpusēji nenorobežots zobu rindas defekts

Pie okluzālās slodzes IPP rotē ap asi, kas savieno distālo uzgultni darba pusē un brīvā sedla galu pretējā
pusē

IPP rotāciju caur distāli izvietotiem uzgultņiem var samazināt

 Maksimāli pagarinot brīvo sedlu distāli

 Neļaujot vertikālai slodzei darboties uz sedla distālo trešdaļu
 Izmantojot samazinātu mākslīgo zobu skaitu

Vienpusēji nenorobežots zobu rindu defekts - II klase

 Pie slodzes uz norobežoto sedlu IPP ir stabila

 Pie slodzes uz distāli nebalstītu sedlu, tā kļūst par sviru un tiek pakļauta rotācijas kustībai
 Rotācija notiek ap asi, kas savieno okluzālos uzgultņus uz distālajiem balsta zobiem
 Virzienā uz nenorobežoto zobu rindas defektu rodas vilkšanas spēki, kas cenšas nocelt protēzi

Mākslīgo zobu izvēle pie nenorobežotiem zobu rindas defektiem

 Bez asiem zobu pauguriem
 Bez lielām okluzālām virsmām (vidēji 2/3 no dabīgo zobu platuma)

5. Totālās protēzes – klīniskie un laboratorijas etapi

1. klīniskais posms – pacienta vizīte; anatomiskais nospiedums ar alginātu un standarta bezzobu žokļu karoti

1. Anamnēzes ievākšana, pacienta sūdzības vēlmes.

 2. Pacienta vispārējās veselības stāvoklis
- Dentālā informācijas
- Ekstraorāla izmeklēšana
- Intraorāla izmeklēšana
- Rtg izmeklēšna
- Ārstēšanas plāns
1. lab. posms – diagnostisko veiduļu iegūšana; individuālo nospieduma karošu izgatavošana

2. klīn. posms – funkcijas nospiedums ar monofāzi jeb vidējās viskozitātes silikonu

1. Individuālās nospieduma karotes pielaikošana

2. Funkcionālās proves

3. Individuālās nospieduma karotes malu formēšana ar kompaundu

4. Funkcijas nospiedums

2. lab. posms – darba veiduļu iegūšana, sakodiena vaļņu izgatavošana

3. klīn. posms – sakodiena noteikšana

1. Oklūzijas plāksnes veidošana

2. Sakodiena augstuma (oklūzijas vertikālās dimensijas) noteikšana

3. Vaska vaļņu alveolārā loka veidošana

4. Žokļu centrālo attiecību noteikšana

3. lab. posms – veiduļu fiksācijas artikulatorā; mākslīgo zobu uzstādīšana vaskā

4. klīn. posms – mākslīgo zobu pielaikošana vaskā

← - Novērtē estētiku, fonētiku

← - Pārbauda centrālās attiecības, protruzīvās kustības
← - Pārliecinās par sabalansētu oklūziju
←
4. lab. posms – vaska aizvietošana ar plastmasu, protēžu pabeigšana, pulēšana

5. klīn. posms – protēzes nodošana

1. Protēžu ievietošana mutes dobumā

2. Sakodiena pārbaude un spiedienu nosakošās pastas pielietošana

 3. Pacienta izglītošana

4. Pacienta kontroles vizīte 24 h pēc nodošanas

6. klīn. posms – protēzes kontrole un korekcija

8. Uzzīmēt šķērsgriezumā metālkeramikas kroni – augšžokļa incisīvam un premolāram

9. Uzzīmēt šķērsgriezumā metālkeramikas kroni – augšžokļa kanīnam un molāram

 10. Metālkeramikas kroņa izgatavošana - klīniskie un laboratorijas etapi

MK restaurācija ar karkasu

1. vizīte KLĪNIKA- pirmais pacienta apmeklējums

• Noskaidro, kāds iemesls konsultācijai un ievāc medicīnas un dentālo anamnēze

• Veic ekstraorālo un intraorālo izmeklēšanu, lai noteiktu dentālo statusu.

• Veic rentgenoloģiskos izmeklējumus – periapikālās rtg bildes, ortopantomogrammu

• Dentālo foto uzņēmumi - gan ekstra-, gan intraorāli.

• Ņem algināta nospiedumu diagnostiskam veidulim – nosūta diagnostisko veiduli uz ZTL – metāla standarta
perforēta karote

1. Lab. posms. ZTF – izgatavo Dg modeli

 diagnostiskie veiduļi tiek atlieti

 Ja ir nepieciešams, tad tiek arī izvaskoti zobi.

2. vizīte KLĪNIKA – slīpē zobus un izveido pagaidu restaurāciju

KLĪNIKĀ – analizē Dg veiduli

Ar šiem veiduļiem pārbauda:

 Zobu inklināciju un pozīciju zobu lokā, proti, pārbauda, vai zobam nav pārāk liela noliece, piemēram, meziāli.
 Zobu paralelitāti un zem sevis ejošas vietas – tas ir īpaši svarīgi pie NPP tilta.
 Oklūziju
 Var izvērtēt pašu vaskojumu.

 Mock up - pirms sāk slīpēt zobus ir svarīgi pēc vaskojuma pārnest šo situāciju mutē:
o No veiduļiem tiek paņemta matrice
o Jānoizolē zobi ar vazelīnu, lai vieglāk varētu nokasīt nost pagaidu kroņa materiālu.
o Matricā tiek iepildīts pagaidu kroņa materiāls
o Liek šo matricu mutē
o Gaida, kamēr pagaidu kroņa materiāls sacietē
o Ņem matricu laukā
o Šie pagaidu kroņa materiāli – jaunizveidotie zobi, paliek mutē un pārbauda estētiku un funkciju.

 Izgatavo silikona matricu – no diagnostikas veiduļa, kur ir lūgts šo formu atjaunot vai vispār zobu aizvietot un
tad paņem matricu no diagnostiskā veiduļa netiešā veidā.
o Sajauc vienādās attiecībā un viendabīgā konsistencē bāzes un katalizatora materiālus no putty
o Aplicē uz veiduļa un gaida 4 min., kamēr sacietē.
o Pēc tam šo matricu modificē, lai ir vieglāka ievadīšana – ar skalpeli var izgriezt anatomisko
orientierus.
 Veic anestēziju – anestēzija ne vienmēr ir nepieciešama, ja tas ir piemēram devitāls zobs, bet pie vitāliem
zobiem obligāti!
  Zobu slīpēšana
- Zobus slīpē atbilstoši biomehānikas un estētikas prasībām, kā arī ir svarīgi izvēlēties atbilstošus urbuļus
 Ņem sakodiena reģistru, izmantojot silikonu, un ņem arī pretkodienu.
 Izvēlas atbilstošo karoti un adhezīvu – zelta standarts – neperforēta metāla karote, bet obligāti ar adhezīvu.
 Ņem nospiedumu no slīpētiem zobiem – PVS
- Izvēlas atbilstošu retrakcijas diegu un ievieto to smaganu rievā ap slīpēto zobu - lieto vai nu 2 diegu tehniku
vai 1 diega tehniku. 2 diegu tehnikā – tievākais diegs iet apikāli, resnākais – koronāli; un, ņemot nospiedumu,
mazāko, proti, dziļāko diedziņu atstāj ap zobu. (Alternatīva ir ķīmiska retrakcijas pasta, ko iepilda ap slīpēto zobu
smaganas rievā, gaida, kamēr tā iedarbojas un tad kārtīgi noskalo.)
- Gaida apm. 5 minūtes un uzmanīgi izņem diegu no smaganu rievas, to samitrinot
- Izskalo smaganu rievu un izsusina to ar gaisu
- Sajauc nospieduma materiālu (putty) un ievieto to karotē, uztaisa vietu light body, kā arī aplicē light body ap
zobiem
- Ņem nospiedumu – pārliecinās, ka nospiedums ir kvalitatīvs – skaidri redz pakāpi, visiem zobiem redz
okluzālās virsmas. Sūta nospiedumu, sakodiena reģistru un pretkodienu uz laboratoriju.
 Pagaidu restaurācijas izgatavošana, izmantojot jau izgatavoto matricu, un cementēšana ar pagaidu cementu,
piemēram, cinka oksīda eigenola cementu

2. Lab. posms ZTL – darba veiduļu izgatavošana un metāla karkasa izgatavošana

Tad, kad ir paņemts nospiedums, sakodiena reģistrs, pretkodiens, tad nospiedumu sūta uz laboratoriju ar visu
informāciju, kādu konstrukciju izgatavot.

 Darba veiduļu atliešana – līdzīga kā bija diagnostiskiem veiduļiem, tikai šeit tiek izmantots cits ģipša materiāls
 Dalīto veiduļu izgatavošana un veiduļu artikulēšana, savādāk konstrukcija nebūs precīza.
 Tad, kad veiduļi ir atlieti, sadalīti, ieartikulēti, tad seko nākamais etaps laboratorijā, kas ir karkasa
izgatavošana.

3. vizīte KLĪNIKA - karkasa laikošana

 Noņem pagaidu restaurāciju un notīra pagaidu cementu

 Pārbauda karkasa precizitāti, dizainu – ar zondi, bet ja nepieciešams, var veikt arī RTG. Proti, pārbauda
pieslēgšanos pakāpei un biezums – vai karkass nav pārāk biezs, pārāk masīvs vai pārāk plāns.

 Ņem sakodiena reģistru - pārbauda, vai ir pietiekama vieta sakodienā. Sakodiena reģistru vēlāk nosūta uz
laboratoriju. Ja karkass traucē sakodienā, tad pārbauda ar biezuma mērītāju, vai viņš ir izgatavots pārāk
biezs, un tad var lūgt ZTL, lai viņi reducē karkasa biezumu, lai ir adekvāta vieta porcelānam

 Izvēlas krāsu, ja pirms tam tas vēl netika izvēlēts.

3. Lab posms ZTL - karkasa apstrāde un porcelāna klāšana uz karkasa

4. vizīte KLĪNIKA - keramikas laikošana jeb biskvīta – fāzes laikošana – jo keramika vēl nav līdz galam apdedzināta
  Noņem pagaidu restaurāciju un notīra pagaidu cementu
 Izvērtē proksimālos kontaktpunkti ar artikulācijas papīru un zobu diegs
 Novērtē malu pieslēgšanos precizitāti - ar zondi, ja nepieciešams, tad rtg
 Pārbauda oklūziju un funkciju ar artikulācijas papīru
 Pārbauda krāsu. Apgaismojumam ir jābūt dabīgam, zobiem – mitriem; var izmantot foto
 Pārbauda formu/estētiku
 Jautā pacientam, vai patīk un vai piekrīt
 Uzcementē pagaidu restaurāciju atpakaļ

4. Lab. posms. ZTL - ja tādas nepieciešamas, tad veic keramikas korekciju, un veic keramikas gala apstrādi

- Glazēšana
o Glazūras uzklāšana (pulvera vai pastas veidā) – atkārota cepšana krāsnī
o Autoglazēšana – bez glazūras uzklāšanas – cepšana krāsnī ļoti augstā temperatūrā uz ļoti īsu
laiku, ļaujot izveidoties vitrificētam slānim, ka radīs stiklainu spīdumu (iespējams tikai stikla
matrices keramikām – LiSi2 vai porcelānam, ko pārklāj pāri metāla karkasam vai cirkonija oksīda
karkasam, piemēram, ZrO2 keramikām tas nav iespējams, jo tur nav stikla matrices)
- Pulēšana – abrazivitāte lielāka nekā glazētai virsmai, kas var būt slikti pretējiem zobiem.
5. vizīte KLĪNIKA – NPP restaurācijas cementēšana

 Noņem pagaidu restaurāciju un notīra zobus no pagaidu cementa.

Novērtē to pašu, ko pie keramikas laikošanas

 Izvērtē proksimālos kontaktpunkti ar artikulācijas papīru un zobu diegs

 Novērtē malu pieslēgšanos precizitāti ar zondi, ja nepieciešams, tad var arī rtg
 Pārbauda oklūziju un funkciju ar artikulācijas papīru
 Pārbauda krāsu. Apgaismojumam ir jābūt dabīgam, zobiem – mitriem; var izmantot foto
 Pārbauda formu/estētiku
 Jautā pacientam, vai patīk un piekrīt
 Cementē ar Zn fosfātcementu

Manipulācijas:

 Apstrādā restaurāciju – ar spirtu un ūdeni vai ar speciālu tīrītāju

 Apstrādā zobu – lai nav nekādas pagaidu cementa atliekas. Var zobu nopulēt.
 Darba laukam ir jābūt sausam – lai nav siekalu, mitruma.
 Sagatavo cementu
 Cementē atbilstoši vadlīnijām – Zn fosfātcements– 8 – 10 min.
 Notīra cementa atliekas
- Pārbauda kontaktpunktus, pakāpes rajonu
 Pārbauda oklūziju
 Sniedz pacientam rekomendācijas par ēšanas ierobežojumiem tuvāko 2 h laikā.

11. Pagaidu kroņi- materiāli un izgatavošanas metodes

Pagaidu restaurācijas var būt
 1. gatavas(materiāli vai restaurācijas) – plastmasas,celulozes acetāta vai metāla zobu formas apvalki=šēli.
Dažādi izmēri un formas, bet pēc cementēčanas var cieši nepieslēgties. No iekšpuses pārklāti ar akrila
sveķiem.
2. materiāli, no kuriem izgatavot restaurācijas

Lielākoties no sveķubāzes

 Autopolimērizējušie un duāli polimerizējušie sveķi: PMMA, PEMA,PVEMA, bis-GMA, bis Acryl

 Gaismā polimērizējušie- UDMA

Pagaidu materiālam jāpiemīt- stiprībai(Tos pastiprina ar stikla šķ., neilona šķ., oglekļa grafīta šķ, metālu), izturībai
un labošanas iespējām, bet tiem piemīt eksotermiskā reakcija( PMMA->PVEMA->PEMA->bis acryl kompozīts) un
tie saraujas polimerizējoties

Tonim jāatbilst blakus esošajam vai pretēji esošam zobam. Krāsu izmaiņas var izraisīt nepilnīga materiāla
polimerizācija, mutes dobumā esošo šķīdumu absorbcija, virsmas reaktivitāte, ēšanas parādumi. Visstabilākais
pret izmaiņam PMMA->PEMA->PVEMA

Igatavošanas metodes:

1. Tiešā metode- matrica tiek izgatavota pirms zobu slīpēšanas mutē vai uz Dg veiduļa. Atsevišķo kroņu un
īso iltu izgatavošanai.

Materiāli- PVS, algināts, vasks.

Matricu pielaiko mutē, zobus noskalo, nosusina, pārklāj ar vazelīnu arī blakusesošos zobus, izvēlēto pagaidu kroņu
materiālu ievieto matricā, un novieto virs sagatavotajiem zobiem.

Pagaidu rest var izņemt no mutes kad ir sasniegta materiāla “gumijas”fāze. Ieteicams izmantot on off paņiemenu
cilājot matricu ar pagaidu rest.uz augšu un uz leju, lai restaurācija nenobloķētos.

Tad veic korekcijas ar diskiem ja nepieciešams.

2. Netiešā metode-var pieaugt ražošanas izmaksas, ir nepieciešams aprīkojums, un laiks. Vairāku kroņu vai
garam tiltveida protēzem.

Matrica->zobu slīpēšana->nospiedums->ģipša modeļa atliešana->matrica sakotnēji tiek piemērīta uz veiduļa->

pagaidu materls tiek ievietots matricā->uz ģipša modeļa->apstrāde

3. Netieši-tiešā metode- var pieaugt ražošanas izmaksas, ir nepieciešams aprīkojums, un laiks.

Plānas netiešas restaurācijas izgatavošana uz minimāli saslīpēta zobaģipša modeļa zoba->zoba slīpēšana mutē->
plānas netiešas restaurācijas pārbazēšana uz slīpēta zoba mutē.

12. Nospiedumu tehnikas metālkeramikas kroņu izgatavošanai

1 etapa

 Ar standartkaroti- puty wash tehnika - light body viskozitātes materiāls ap zobu un putty(+light body)
viskozitates materiāls standartakarotē. Karotes izņemšana ir apgrūtināta, un putty materiāls izspiež light
body materiālu=> smalku detaļu daļēja vai pilnīga atspoguļošana putty materiālā
 Ar individuālo karoti- ir iespējams veikt ar 2 viskozitātēm vai ar vienu.
Ar 2 viskozitātēm- light body ap zobu->heavy/medium body karotē
Ar 1 viskozitāti- medium body gan ap zobu gan karotē. Pirms tam karotē vēl adhezīvu karotē uzklāj.
Precizitāte mazāka, bet nav klīniski nozimīga.
2 etapu

 Ar standartkaroti – 2 viskozitātes.
- spaced(ar atstarpi starp materiāliem
Vispirms (pirms zobu slīpēšanas) nospiedums tiek veikts ar putty viskozitātes materiālu (kas tiek izolēts ar
polietilēna materiālu)
■ polietilēna plēve virs zobiem pirms putty materiāla nospieduma veikšanas (tiešā metode)
■ polietilēna plēve virs Dg veiduļa pirms putty materiāla nospieduma veikšanas (netiešā metode)
○ Pēc putty materiāla sacietēšanas ir radīta vieta light body materāla slānim
○ Modificētais putty materiāla nospiedums tiek pārklāts ar plānu light body materiāla slāni, un tiek veikts
atkārtots nospiedums
-unspaced
Vispirms (pirms zobu slīpēšanas) nospiedums tiek veikts ar putty viskozitātes materiālu
○ Pēc putty materiāla sacietēšanas tiek sagatavota vieta light body materiālam (ar skalpeli)
○ Modificētais putty materiāla nospiedums tiek pārklāts ar plānu light body materiāla slāni, un tiek veikts
atkārtots nospiedums

13. Izņēmamas un neizņēmamas restaurācijas uz implantiem

Izņēmamas restaurācijas uz implantiem:

Min implantu skaits Md- 2(bet optimālāk 4, lai nekustīga būtu protēze, un diskomforts būs mazāks))/ Mx-4.

Implantu skaits nodrošina stabilitāti, retensiju.

Pozīcija apakšžoklī- implanti d32 un d42 vietā/ d33 un d43 vietā/ d41, d43,d33 vietā/ d44,d42,d34,d32 vietā.

 Stienīšveida sistēma- slodze sadalīta vienmērīgi, uz mīkstajiem audiem slodze samāzināta, ir vajadzīgi 4
implanti!!. Nenotiek kaula atrofija. Konstrukcija ir rigida, novērš protēzes kustību
Bet
Stienis ir diezgan smags, higiēnas iespējas apgrūtinātas, metāls nodilst, un var norikt kaula rezorbcija
posterior rajonā
 Bumbiņveida sistēma- Mx-4 implanti, Md – 3/2 impl.
Viegli kopjami, viegli noņemama, zema cena, var aizvietot komponentes, retensija lielākanekā magnētiskajai
sistēmai
Bet
Bumbiņas nodilst=> jāmaina, bumbiņu sistēmai jābūt paralēlai(ievādīšanas virziens paralēls)
 Magnētu sistēma- viens magnets implantā, otrs uz protēzes. Aizņem mazāk vietas mutē, viegli kopjamas,
minimāls lūzuma risks
Bet
Ne tik stabila, koroziju veidošanas risks

Neizņēmamas restaurācijas uz implantiem

Implantu skaits ir atkarīgs no trūkstošo zobu skaita.

Ja trūkst 1 zobs- visoptimālāk 1 implants un tad kronis. Kontsrukcija kā atsevišķs zobs=>labākas higiēnas iespējas,
estētiskāk

Ja trūkst 2 zobi-> vai nu 2 implanti/ veidot piekartiltu ar piekari meziāli(bet tur kur okluzālā slodze nav ļoti
liela)/nerekomendē veidot tiltu implants-starpdaļa-zobs, jo zobi ir kustīgāki, ir iespēja zaudēt implantu un zobu

Ja trūkst no 2-14 zobiem-> tilti, bet starpdaļa ne garāka par 2 vienībam

Totālas nezņemāmas konstrukcijas uz implantiem

Mx min implantu skaits 6 implanti

Md minimālais- 4implanti. Implantus cenšās ievietot pēc iespējas distālāk.’

Md implantu izvietojums:

 Visi 4 implanti līdz f.mentale(ja nav distāli kaula balsta)-> abpusējs kantilēvers veidojas
 Visi 4 implanti līdz un virs f.mentale( ja nav distāla kaula balsta)-> distālais kantilēveris veidojas
 Implanti priekšzobu rajonā un vienpusēji distāli-> vienpusējs kantilevers
 Implanti priekšzobu un distālo zobu rajonā-> nav kantilēvera. Visoptimālakais variants, jo košanas spēki
sadalīti vienmērīgi, nav sviras principa

14. Implantu slogošanas protokoli-tūlītējā, agrīna, standarta. Cementējamas vai

skrūvējamās restaurācijas uz implantiem- priekšrocības un trūkumi.
Tulītējā slogošana- laiks līdz 48h no implanta ievietošanas brīža- tūlīt noslogo ar pagaidu vai pastāvīģo kroni.

+tulītēja restaurācija

+estētika

+neizmainīta fonētika

+smagana labāk dzīst

- liels risks zaudēt implantu

Agrīnā slogošana – 2-6 nēdeļu laikā- pastāv risks zaudēt implantu

Vēlīnā= standarta- 3-6 mēnešu laikā(Mx 5-6 mēneši, Md 3-4 mēneši). Jau osseointegrēta implanta noslogošana un
var likt jau sakodienā, jo nerādīs kustību pēc slogošanas. Drošākais veids!!!

Cementējamās konstrukcijas uz implantiem: restaurācija cieši pieguļ, viegli izdarāma procedūra, ja abatments no
cirkonija- > estētiskaks, bet konstrukciju nevar noņemt ja nepieciešams(lūzums, plaisa) un cements var iekļūt
subgingivāli, izraisīt perimukozītu->periimplantītu

Skruvējamās konstrukcijas uz implantiem- caurumiņš, ko jāplombē, kā arī ja caurums vestibulāri-> neestētiski.

Košanas slodze-> skrūve kustās->lūzums, estētiskās problēmas, BET iespējams noņemt un mainīt kroni, skrūvi,
abatmentu; samāzināts periimplantīta attīstības risks, un dod iespēju labot implantologijā pieļautas kļūdas.

15. Implantu nospiedumi- atvērtā un slēgtā metode

Atvērtā metode- atskrūvē smaganu formētāju, pielaiko individuālo karoti(iepriekš izgatavota no polimerizējošas
plastmasas, paņemot nospiedumu ar alginātu, atlejot Dg veiduli un aplicējot plastmasu), izveido caurumu
individuālajā karotē, tur, kur ir ievietots implants. Implantā pieskrūvē transferi ar speciālo skrūvīti, un skrūvi atstāj
transferī. Pielaiko individuālo karoti, lai transferis izietu no karotes brīvi, ja vajag, atveri paplašina. Tad šo atveri
aiztaisa ar vaska plāksnīti un karoti pārklāj ar adhezīvu. Samaisa monofāzi un ievieto karotē, tad light body materiālu
aplicē ap transferi un karotē virs monofāzes. Ņem nospiedumu, gaida 4 min kāmēr materiāls sacietē un ar skrūvgrizi
izskrūvē skrūvi no transfera, tad izņem karoti, ievieto analogus. Virs implanta pieskrūvē smaganu formētāju, ņem
pretkodienu ar alginātu un sakodiena reģistru. Sūta uz laboratoriju, aprakstot restaurāčijas krāsu, formu, abatmenta
veidu.

Slēgtā metode-- atskrūvē smaganu formētāju,pieskrūvē transferus un uzliec speciālo plastmasas korķīti virs
transfera, pielaiko individuālo karoti(iepriekš izgatavota no polimerizējošas plastmasas, paņemot nospiedumu ar
alginātu, atlejot Dg veiduli un aplicējot polimerizējošo plastmasu, uztaisot nelielus iespiedumu vietā, kur būs
ieskrūvēts transferis, lai tam būtu vieta). Pielaiko karoti pacientam mutē, ja viss der,tad individuālajā karotē ievieto
monofāzi, light body materiālu aplicē ap transferi, un individuālj=ajā karote uz monofāzi, ņem nspiedumu, gaida 4
min kāmēr sacietē. Izņem nospieduma karoti, no paša nospieduma izņem plastmasas korķīti, kas bija virs transfera.
Paņem pretkodienu ar alginātu/monofāzi+lihgt body. Sakodiena reģistrs.

16. Endodontisko ārstēto zobu atjaunošana-materiāli un metodes

Endo ārstēto zobu atjauno ar sakņu inleju. Tos iedala:

 Standarta=cilindriski- tiem piemīt labākā retence visas inlejas garumā, salīdzinot ar lietām; forma nesakrīt ar
saknes formu=>palielinās perforāciju risks; tos labāk izmantot taisnām, masīvām saknēm. Standarta inlejas
vēl iedalās ieskrūvējamās(aktīvas) un bez vītnēm( резьба).
 Lieta- jo mazāk palikušo zoba audu, jo labāk izmantot lieto saknes inleju; ir vajadzīgs papild laboratoriskais
posms=>ilgāks process; samāzinātā retence, jo palielināts konicitātes leņķis, tomēr inleja labāk adaptēta
saknes formai un samāzinās perforāciju risks

Materiāli sakņu inlejam: titāns(biosaderīgs, nekorodē,bet dārgs un RTG ne tik kontrastains); Cr-Co, maksimāli
antikorozijas īpašības ir tēraudi ar Cr, Ni,Mo pievienošanu. + bezmetālu inlejas(stiklašķiedras, keramika,oglekļa
šķiedras). Svarīgi izmantot tādus materiālus, kuru elasticitātes modulis ir tuvs zoba audu modulim.

Сюда еще 17 вопрос годиться(metodes)

17. Lietu saknes inleju izgatavošana pēc tiešas un netiešas metodes
Tiešā metode:

1. kanāla sagatavošana- ar Pjezo rīmeri(1,2,3, neass gals), atstājot 5mm guttaperčas apikāli izņēmam
guttaperču no saknes. Tad slīpē zobu atbilstoši biomehānikas pamatprincipiem.Saknes inlejas diametram nav
jāpārsniedz 1/3 no saknes diametra. Var veidot antirotācijas atslēgu. Sagatavotajā kanālā jāiet brīvi
plastmasas tapiņai. Tad ja viss der, ar vazelīnu smerējam kanālu iekšā, kā arī zobu(to veic ar papīra torundam
vai ar aplikatoru. Lieko nopūšam. Tad sāk maisīt akrila sveķus līdz vajadzīgajai konsistencei, ar lentule paņem
sveķus un ar lēno ātrumu ienes iekšā kanālā, tad plastmasas tapu iemerc akrila sveķos un ienes kanālā. Ar
lāpstiņu modelē koronālo daļu. Gaida kāmēr sacietē, izņem, pārbauda.
2. saknes inlejas modelēšana – laboratorijā( Cr-Co sakausējums)
3. cementēšana

Netiešā metode: izmanto kad nepieicešams izgatavot vairākas saknes inlejas vienāžoklī

Ar pjezo rīmeri izņem no saknes kanāla gutaperchu, atstājot apikāli 4-5mm, . Paplašina saknes kanālu ar 2,3 Pjezo
rīmeri. Slīpē zobus atbilstoši biomehānikas parametriem. Tad pielaiko plastmasas tapiņukanālā un reducē garumu, ja
nepieciešams un jārada retences vieta-ieslīpēt rieviņas tapā. Jāpielaiko kanālā tapa, lai iestrēgtu. Tad ar zemas
viskozitātes light body materiālu aplicēto apkārt slīpētām zobam, nedaudz kanālā un tad ap plastmasas tapu un
ievieto kanāla. Ātri samaisa monofāzi, ievieto standartperforētā karotē.

Tad ņem pretkodienu ar alginātu un sakodiena reģistru.

18. Aprakstīt zobu ar labu un vidējo- prognozi

19. Uzzīmēt škērsgriezumā d11 un d16-atjaunotu ar lieto saknes inleju un kroni

20. Kombinētie darbi- klīniskie un laboratoriskie etapi
No sākuma taisam neizņemamo daļu, pēc tam izņemamo.

Izmanto gadījumos, kad pacients nevēlās implantus, tomēr var kombinēt arī ar implantiem(teleskopu sistēma var būt
uz implantiem, IP uz implantiem)

Tā kā neizņemama daļa ir nekustīga, tā palielina izņēmamas protēzes daļas stabilitāti

1. Kroņu veidošana( ar atačemtiem un frezējumiem, bumbiņveida atačmeti saknēs)

Atačmentu tipi- ekstrakoronāli, intrakoronāli, bumbiņveida, stienis

Pēc kroņu cementēšanas paņem algināta(Nikitina teica, bet teorijā ir silikons) nospiedumu-> uz laboratoriju-
>individuālās karotes veidošana-> talāk posmi kā pie IPP.

2. Izņēmama parciālā protēze

1. Rtg, diagnostika, algināta nospiedumi vaska vaļņiem (1&2 klase) & individuālajām karotēm

2. Balsta zobu slīpēšana, silikona nospiedums ar individuālajām karotēm, pagaidu kroņu izgatavošana

3. Metāla karkasa laikošana kroņiem, krāsas izvēle

4. ‘Biskvīta fāze’. Silikona nospiedums ar kroņiem izņemamajai daļai

5. Kroņu un MIPP metāla bāzes laikošana

6. Kroņi un MIPP zobi vaskā

7. Kroņu cementēsana kopā ar MIPP