Jaunā Gaita nr.

55, 1965

Šaipus leģendas
Linards Tauns, LAULĪBAS AR PILSĒTU, dzejoļi, sakārtojis Gunars Saliņš,
Upeskalns, 1964.g.

Linarda Tauna nāve ir mūsu dzejnieku paaudzes leģendas sākums.

Šodien, divi gadi pēc traģiskā notikuma, kas dzīvo, radošo latviešu trimdas dzejnieku saimei
atrāvis vienu no īpatnējākām personībām, grūti pasacīt, kas dziļāk iespiedies laika biedru,
dzejas cienītāju un sabiedrības atmiņā - leģenda par Linardu Taunu vai viņa dzeja. Par
pilsoni Linardu Taunu, vai pareizāk - par Arvīdu Bērzu, mēs zinām ļoti maz. Toties zinām
nostāstus, raksturojumus un atmiņu tēlojumus, kas saaudušies ap teiksmainā Elles ķēķa
dzejnieku. Un tādos apmēros, ka brīžiem šķiet - Linards Tauns ir dzejas tēls, dīvains
dziesminieks, kas dzīvojis Menhetenas akmens tuksnesī un dzīvojis vairāk vai mazāk tikai
savai dzejai un savā dzejas pasaulē. Tik pilnīgi Tauna dzeja un dzeja par Taunu, kas
dokumentējusies nekrologos un kollēgu piemiņas vārdos, saplūdusi kopā it kā
neatšķetināmā pavedienā.

Šī attīstība liekas drusku netaisna, jo leģenda apmierina mūsu prasības pēc leģendām, bet
nerunā par cilvēku Linardu Taunu; viņa mums nezināmās domas un jūtas, pieredze un
pārdzīvojumi taču ir atstātā mantojuma sakņu barotāji, impulsa devēji dzejai kā mākslai ar
cilvēka individuālajai būtei pāri stāvošām, neatkarīgām vērtībām. Mēs skatāmies mākslas
darbā un savā iztēlē izveidotajā leģendārā tēlā, bet netiekam tuvāk cilvēkam pašam. Varbūt
ir arī par vēlu. Ja atskaita cilvēkus, kas Linardu Taunu satikuši biežāk, pat diendienā, citiem
būs šodien grūti atlobīt nost no mītiskā dzejas koka, kas sazaļojis, dzejnieka cilvēcisko
portretu. Vienīgais ceļš, kā tuvoties Linardam Taunam, ir viņa dzeja.
Tur - vienīgi - varam meklēt atbildi uz jautājumu, kāda bija tā pasaule, ko redzējis Linards
Tauns, kā viņš pārdzīvojis šo pasauli, ko jutis, saskaŗoties ar to. Būtu pārspīlēts, ja
apgalvotu, ka izveidojies kaut kāds taunisma kults, bet - tagad, kad pirmais sāpju
skaudrums pierimis, kaut atstātā vieta tukša un zaudējums tādēļ nav mazāks, nāk laiks,
kad meklējams tiešāks ceļš pie Linarda Tauna, un šis ceļš ir viņa atstātais mantojums, viņa
dzeja.

Pērnruden publicētais Linarda Tauna dzejoļu krājums Laulības ar pilsētu, kuŗu sakārtojis
Gunars Saliņš, asistējot Ievai Prīmanei un Jānim Krēsliņam, novērtējams par
viengabalaināko, tīrāko un izcilāko dzejoļu krājumu mūsu pēdējo gadu grāmatniecībā. Ir
lieka nopūlēšanās mēģināt uzminēt, vai tāds pats krājums izskatītos autora paša
sakārtojumā, bet dzeja, kas atrodama šajā grāmatā, liecina, ka autors tik suverēni
pārvaldījis dzejas radīšanas māku kuŗas centrā ir paša personisko dzejas vaibstu
noskaidrošana un izveidošana - ka ar pārliecību sakāms: šeit sastopam latviešu moderno
dzeju tās kalngala pozicijā. Tā ir līdz pēdējai rindai ar īstas, vienreizējas dzejas savdabīgo
smaržu un personisko siltumu piesātināta dzeja, neatdalāma no mūsu priekšstata par
autoru, no viņa personības centrālajiem, mākslinieciskai radīšanai atdotiem vaibstiem. Katrā
pantā, katrā rindā vai rindkopā jūtam viņa pirkstus, kas ārējos iespaidus transponējuši,
dvēseles vibrāciju īpatnību apdvēseļotus, dzejas pasaules specifisko izteiksmes līdzekļu
veidotajā ainavā. Varam saukt šo krājumu par pasaules atklāsmi, par testamentu vai
mantojumu. Vienalga. Turpretī nevaram teikt, ka šeit būtu atrodama kaut rinda, kas tapusi
tikai tāpēc, ka rindas vajag - it kā amatnieka darbnīcā. Viss ir pārdzīvots, visam ir dvēsele
klāt. Lasot jūtam, ka šis pārdzīvojums tuvojas mums, tikai plāns šķidrauts šķiŗ mūs no
Linarda Tauna paša. Šķiet, dzirdam viņu pašu runājam kaut kur uz ielas Menhetenas
karstajā svelmē, izbraukumā uz Ņūdžerziju, rakstnieku vakarā vai tavernā draugu pulkā.

Kas bija Linards Tauns? - Krājumā Laulības ar

pilsētu viņš nostājas mūsu priekšā kā kaut
kāds pasaules lielpilsētas Klīstošais Holandietis,
kas ticis pāri nolādētības nastai un klīst, reizē
meklējoties un brīnoties par to pasauli, kuŗa
atveŗas viņa skatam ar savām īpatnībām un
dvēseli. Tauna dzejā nav statikas bet gan
nemitīga kustība. Vairāk kā puse no
publicētajiem 33 dzejoļiem jau pirmajās rindās
norāda uz kādu kustību: "Es piegāju pie
pilsētas..." 5. lp.). "Kā pilgrims ar kuģi / Es
atklāju tavu bruģi." (7. lp.). "Ar stipriem
kliedzieniem mēs ejam..." (12. lp.). "Mēs visi
gājām / Meklēt Viņas seju" (15. lp.). "Tu esi
radis sevī dzirdēt plūstam ūdeņus..." (34.lp.).
"Es eju uz sievieti kā uz Jeruzalemi..." (50. lp.)
utt.

Šī klaiņošana vai iešana nav bezjēdzīga

neredzīga maldīšanās. Tā ir it kā staigāšana ar
kādu burvju zizli rokās, kas, piesitoties bruģa
akmeņiem, veikalu izkārtnēm, tirgus galdiem
vai kafejnīcu sliekšņiem pārvērš visu šo
priekšmetīgo pasaules detaļu birumu
savdabīgos dzejas tēlos. Ikdienas lietas pēkšņi
iegūst mirdzumu, izceltas ārā no
neizteiksmīgas kņadas vai raibuma. Tauna
spēja redzēt, ko citi neierauga, ir vienreizēja,
bet ar vēl lielāku spēku saskaŗamies lasīdami
un vērodami, kā viņa radošā redzēšana spējusi
pārvērst pasīvās uztveres ainas organiskā,
dzīvā jaunā pasaulē. Tauna dzejoļu krājums nav tūrisma grāmata pilsētu izstaigātājiem bez
dzejnieka acīm un dvēseles, bet tā, gluži kā suns dzejolī Pie pilsētas vārtiem guļ suns, spēj
jutēju, sapratēju dvēseli izvadāt tūrista gaitās pa vēl nekur neredzētiem un citur
neatrodamiem labirintiem, palīdz ielās un pretstatu ņirboņās atrast kopējās līnijas,
teiksmainu pasauli virs izkārtņu lietišķās.

"Ā" - ieskanas vairākos dzejoļos it kā izbrīna sauciens, pēkšņi paveroties priekškaŗam, aiz
kuŗa atklājas lietu dziļākās nozīmes, vaibstu mirdzums. Šī gandrīz vai bērnišķīgā prieka zilbe
Tauna dzejā pastiprina tiešuma sajūtu. Mēs reizē ar dzejnieku redzam nokrītam putekļus,
esam klāt pašā vistiešākajā lietu jaunās būtības atvēršanās mirklī. Tiešumu panāk arī
dzejoļu uzbūve, kuŗā trūkst pakļaušanās poētikas formu valdonīgajām, izgludinātajām tērpu
krokām. Šīs agrāko gadsimtu formas skan kā bronzas vai sudraba trauki, nenoliedzami
skaisti, nenoliedzami skanīgi, bet tālu no cilvēka tiešā pārdzīvojuma, no acumirkļa, kad viņš
ierauga pasaules parādīšanos. Šīm formām trūkst individuālā cilvēka siltuma un tiešuma, ar
kādu tas ir kontaktā ar pasauli ap sevi. Tauna dzejā viss tas izstaro no katras vīles, mēs
esam tuvāk cilvēkam kā jebkad. Katra rinda vēl silta, glabā radošas rokas un gara dzīvo
siltumu.

Salīdzinot ar krājumu Mūžīgais mākonis, šķiet, šis pārdzīvojuma tiešums ir ievērojamākā

atšķirība, pirmajā krājumā bija vietas, kas skanēja "sausi", it kā būtu meklēta vienkāršība
vai simbolika. Turpretī grūti runāt par simboliem, lasot otru krājumu. Mēs lasām un
uztveram gājienā pa pilsētu, apkārtni ar dzejnieka paša acīm. Tā ir cilvēka atklāsme ar
rakstītā vārda palīdzību un pietuvošanās mūsdienu dzejas būtības dziļākajiem atvariem.

Trīs dzejoļi manuskriptos bijuši bez pieturas zīmēm, un tāpat arī publicēti. Atklājums
pārsteidz. Cik nevajadzīgas dzejā faktiski ir pieturas zīmes! Cik gan maza nozīme šim
gramatiskajam atribūtam var būt dzejolī! Arī tas tuvina mūs cilvēkam, noārda šķēršļus -
mēs taču uztveŗam pasauli bez kommatiem un punktiem, mēs runājam viens ar otru,
nelietojot pieturas zīmes !

Gunara Saliņa piezīmes grāmatas beigās ir lietišķīgas un ar augstu bibliografisku vērtību.

Tās liecina, cik rūpīgi un ar kādu pietāti mūžībā aizgājušā dzejnieka draugi lūkojuši novest
kādu mūža darbu līdz galam. Maza korrekcija tomēr nepieciešama. Ir nepareizi, ka dzejolis
Es dzirdu korzēnu dziedāšanu nav agrāk publicēts. To 1963. g. 16. februāri ievietojis
laikraksts Latvija, kas iznāk Vācijā, gan par autoru nepareizi uzdodot Ainu Zemdegu. Kļūda
izlabota laikraksta 6. marta numurā.

Pēc šī Linarda Tauna otra krājuma iznākšanas jādomā par viņa darbu kopojumu, neizlaižot
nevienu uzrakstītu rindu. "Malā atsijātie dzejoli", kas uzrakstīti Vācijā nometņu laikos un
agrākos Ņujorkas gados, būs vienreizēja dokumentācija par kāda latviešu dzejnieka
attīstību, vēl vairāk pasvītrājot dinamiku un noskaidrošanās straujumu, ar kādu Linards
Tauns bijis ceļā uz vietu mūsdienu latviešu literātūras visaugstākajās galotnēs.