NORAKSTS

Lieta Nr.C69145719
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Liepājā 2020.gada 16.septembrī
Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:
tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Linda Vēbere
tiesneses Astra Klaiše un Zaiga Zaiceva
ar sekretāri Elīnu Ansuli
izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu apelācijas kārtībā pēc Alda Pinkena apelācijas sūdzības
par Kurzemes rajona tiesas 2019.gada 29.aprīļa spriedumu Alda Pinkena prasībā pret
Dundagas novada pašvaldību par disciplinārsoda atcelšanu un morālā kaitējuma
atlīdzināšanu.
Aprakstošā daļa
[1] Aldis Pinkens 2019.gada 10.janvārī cēlis tiesā prasību pret Dundagas novada
pašvaldību, lūdzot atcelt Dundagas novada pašvaldības izpilddirektores 2018.gada
19.decembra rīkojumu „Par disciplinārsoda piemērošanu” un piedzīt morālā kaitējuma
atlīdzību 1000 EUR.
Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi.
[1.1] Prasītājs ir Dundagas novada pašvaldības iestādes „Kolkas pagasta pārvalde”
vadītājs un pašvaldības darbinieks, ar kuru 2017.gada 1.februārī noslēgts darba līgums.
[1.2] Ar Dundagas novada pašvaldības izpilddirektores 2018.gada 13.decembra
rīkojumu „Par disciplinārsoda piemērošanu” prasītājam piemērots disciplinārsods – rājiens.
2018.gada 19.decembrī izdots jauns rīkojums, jo iepriekš pieļauta pārrakstīšanās kļūda.
Apstrīdētais rīkojums pamatots ar to, ka prasītājs pārkāpis darba līguma 2.5.punktu, ar kuru
darbiniekiem aizliegts sniegt publiskus komentārus savā interpretācijā, tajā skaitā masu
medijiem, par darba devēja problēmām, situācijām, to risinājumiem, kas ir ārpus darbinieka
kompetences, un darba līguma 2.8.punktu, kurā noteikts darbinieka pienākums ar savu rīcību
un darbību nekaitēt darba devēja reputācijai sabiedrībā.
Rīkojumā norādīts, ka darba līguma pārkāpums izpaudies prasītājam 2018.gada
4.decembrī televīzijas raidījuma „Panorāma” sižetā „Dundagā nespēj izveidot ētikas
komisiju” sniedzot informāciju: „Ja ir institūcija, kam ir jābūt, viņai ir jābūt. Viss. Punkts.
Un, kamēr mēs to nesapratīsim, mēs būsim spiesti apmainīties ar oficiālām vēstulēm, tāpēc,
ka savādākā veidā šeit pagaidām nav izdevies, nu iegūt tādu, kaut kādu atsaucību savu
problēmu risināšanai.”
1 lapa no 9
 [1.3] Prasītājs 2018.gada 25.septembrī iesniedza Dundagas novada domei sūdzību
par pašvaldības izpilddirektores iespējamu Ētikas kodeksa noteikumu pārkāpumu, bet
jautājums netika izskatīts, jo nebija izveidota Ētikas komisija.
[1.4] Talsu televīzija par šo situāciju lūgusi sniegt ziņas vairākām atbildētāja
amatpersonām, tai skaitā, arī prasītājam. Prasītājs godprātīgi to izdarījis, tostarp, izsakot
rīkojumā minēto frāzi. Sagatavotais videomateriāls parādīts Latvijas televīzijas Pirmā kanāla
2018.gada 4.decembra raidījumā „Dienas ziņas”, sižetā „Dundagā nespēj izveidot Ētikas
komisiju”.
[1.5] Prasītājs par izveidojušos situāciju informēja pašvaldību darbības likumību
uzraugošo institūciju – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.
[1.6] Prasītājs uzskata, ka darba līguma 2.5. un 2.8.punktu nav pārkāpis, jo saskaņā
ar Ētikas kodeksu darbiniekiem ir tiesības iesniegt sūdzību par citu darbinieku Ētikas
kodeksa pārkāpumiem, kas jāizskata Ētikas komisijai.
[1.7] 2018.gada 21.decembrī prasītājs iesniedzis atbildētājam sūdzību, lūdzot atcelt
viņam piemēroto rājienu. 2019.gada 3.janvārī prasītājs informēts, ka iesniegums par
rīkojuma atcelšanu nodots izskatīšanai pašvaldības izpilddirektorei, kura rīkojumu izdevusi.
Prasītājam liegtas Darba likuma 94.panta pirmajā daļā noteiktās tiesības uz to, ka sūdzību
izskata neitrāla persona, nevis tā pati, kura izdevusi apstrīdēto rīkojumu.
[1.8] Prasītājs uzskata, ka darba devējs nevis atzīst kļūdu, bet atbildību par notikušo
pārnes uz darbinieku un rada viņam nelabvēlīgas sekas, sodot to. Rājiens ir sods par darba
tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmantotajām tiesībām, līdz ar ko strīdam
piemērojama Darba likuma 9.panta pirmā daļa un 94.panta trešā daļa.
Turklāt Dundagas novada pašvaldības Ētikas komisijas nolikuma 19.punktā noteikts
aizliegums radīt darbiniekam nelabvēlīgas sekas sakarā ar iesniegumu par Ētikas kodeksa
pārkāpumu.
[1.9] Atbildētājam ir būtiski saprast savas rīcības nepareizību un jānovērš iespēja, ka
pienācīga atlīdzinājuma neesamības gadījumā arī turpmāk prasītājam un citiem pašvaldības
iestādēs strādājošajiem darbiniekiem varētu tikt radītas nelabvēlīgas sekas. Prasītājs uzskata,
ka samērīgs atlīdzinājums par viņam nodarīto morālo kaitējumu ir 1000 EUR.
[2] Ar Kurzemes rajona tiesas 2019.gada 29.aprīļa spriedumu prasība noraidīta, jo tā
celta pret neīsto atbildētāju.
[2.1] Tā kā prasītājam noslēgts darba līgums ar Dundagas novada pašvaldību, tieši
pašvaldība ir prasītāja darba devējs, bet prasītājs cēlis prasību pret Dundagas novada domi.
[2.2] Dome kā pašvaldības politiskā vara var iecelt vai atbrīvot no amata pašvaldības
iestāžu vadītājus, taču darba līgumu ar personu slēdz pašvaldības izpilddirektors un darba
tiesiskās attiecības ir ar pašvaldību.
[2.3] Par tiesā celto prasību var atbildēt tikai Dundagas novada pašvaldība kā
prasītāja darba devējs, bet ne Dundagas novada dome.
[3] Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis prasītājs,
norādot, ka spriedumu pārsūdz pilnā apjomā.
Prasītājs norāda, ka tiesa kļūdaini atzinusi, ka prasība celta pret neīsto atbildētāju.

2 lapa no 9
 [3.1] Atbilstoši Darba likuma 4.panta pirmajai daļai, Valsts pārvaldes iekārtas likuma
1.panta 1. un 2.punktam un likuma „Par pašvaldībām” 4.pantam par darba devēju uzskatāma
pašvaldība. Jebkura pašvaldības institūcija uzskatāma tikai par darba devēja pārstāvi.
[3.2] Prasība tika celta pret Dundagas novada pašvaldību kā publisko tiesību
juridisko personu, kuru tiesā pārstāv tās institūcija, proti, dome.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītāja apelācijas sūdzību, Kurzemes apgabaltiesa

2019.gada 9.augustā prasību apmierinājusi daļēji – rīkojums par disciplinārsoda
piemērošanu atcelts, bet prasība daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu noraidīta.
Ar Augstākās tiesas 2020.gada 21.maija spriedumu Kurzemes apgabaltiesas
spriedums atcelts daļā, ar kuru noraidīts prasījums par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu,
un lieta šajā daļā nodota jaunai izskatīšanai Kurzemes apgabaltiesā.

[5] Apelācijas instances tiesas sēdē pušu pārstāvji sniedza savus paskaidrojumus.
[5.1] Prasītājs uzturēja spēkā apelācijas sūdzību un prasību, lūdza piedzīt morālā
kaitējuma kompensāciju 1000 EUR.
[5.2] Atbildētāja pārstāvis A.Korulis prasību neatzina, lūdza to noraidīt, paskaidrojot,
ka ar apstrīdēto rīkojumu prasītājam nav nodarīts kaitējums finansiālā izteiksmē. Lietā nav
pierādījumu, ka ar rīkojumu tika radītas kaitīgas sekas, kaitējums, ciešanas.
Motīvu daļa
[6] Tiesas kolēģija, izvērtējusi pušu paskaidrojumus un pārbaudījusi lietā iesniegtos
pierādījumus, atzīst, ka prasība par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu ir apmierināma
daļēji.
[7] Civilprocesa likuma 426.pants nosaka lietas izskatīšanas robežas apelācijas
instancē.
Ņemot vērā šī sprieduma 4.punktā minēto, apelācijas instances tiesai atkārtoti
jāizskata lieta apelācijas kārtībā tikai par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.
Kurzemes apgabaltiesas 2019.gada 9.augusta spriedums ir stājies likumīgā spēkā
daļā par 2018.gada 19.decembra rīkojuma Nr.DD-4-2.3/18/139 „Par disciplinārsoda
piemērošanu” atcelšanu.
[8] Ar spēkā esošu Kurzemes apgabaltiesas 2019.gada 9.augusta spriedumu šajā lietā
ir nodibināts, ka ar 2018.gada 19.decembra rīkojumu atbildētājs ir pieļāvis Darba likuma
9.panta pirmās daļas pārkāpumu. Minētais apstāklis atkārtoti netiek pārbaudīts.
Lietā nodibinātie fakti acīmredzami norāda, ka atbildētājs, piemērojot prasītājam
disciplinārsodu, ir pieļāvis aizliedzošo imperatīvo normu pārkāpumu.
[9] Atbilstoši Darba likuma 90.panta jēgumam rājiens ir viens no disciplinārsodu
veidiem darba tiesiskajās attiecībās.
Disciplinārsodu darba devējs tiesīgs piemērot tikai tad, ja darbinieks ir pārkāpis
darba līguma vai darba kārtības noteikumus.
Izskatāmajā lietā nodibināts, ka prasītājs nav pieļāvis darba līguma vai darba kārtības
noteikumu pārkāpumu, līdz ar ko sodīts nepamatoti.
Personas sodīšana bez vainas ir neattaisnojama, tas attiecas arī uz disciplinārsodiem.

3 lapa no 9
 [10] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesas kolēģija konstatē, ka ir noticis prasītāja
tiesību aizskārums.
[10.1] Prasība pamatota ar Darba likuma 9.panta pirmo daļu, 29.panta astoto daļu un
nelabvēlīgu seku radīšanas aizlieguma pārkāpumu, piemērojot disciplinārsodu. Darba
likuma 9.panta pirmajā daļā ietverts vispārīgs aizliegums radīt darbiniekam nelabvēlīgas
sekas par savu likumā vai līgumā paredzēto tiesību izmantošanu darba tiesisko attiecību
ietvaros.
[10.2] Vispārīgais nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegums pamatots tiesību sistēmu
caurvijošā domā, ka atļauta darbība bauda likuma aizsardzību, turpretim neatļauta darbība
netiek tiesiski aizsargāta (Senāta 2020.gada 24.marta sprieduma lietā Nr.SKC-156/2020
9.1.punktu).
Senāts ir skaidrojis, ka jēdziens „nelabvēlīgas sekas” aptver darbinieka tiesiskā vai
faktiskā stāvokļa jebkāda veida pasliktināšanu, ko radījis darba devējs. Darbiniekam radīto
nelabvēlīgo seku novēršana saskaņā ar Darba likuma 9.panta mērķi nozīmē darbinieka
iepriekšējā faktiskā vai tiesiskā stāvokļa atjaunošana, kā arī netiešo nelabvēlīgo seku
novēršanu (Senāta 2017.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-762/2017
(Nr.C31407814; ECLI:LV:AT:2017:1114.C31407814.1.S) 9.3.8.punktu).
[10.3] Darbiniekam radīto nelabvēlīgo seku novēršana saskaņā ar Darba likuma
9.panta mērķi nozīmē darbinieka iepriekšējā faktiskā un tiesiskā stāvokļa atjaunošanu, kā arī
netiešo nelabvēlīgo seku novēršanu.
Nelikumīgais rīkojums ir jau atcelts ar tiesas spriedumu, taču ar to vien nevar pilnībā
novērst prasītājam kā darbiniekam radītās nelabvēlīgās sekas.
[10.4] Darba likuma 9.pants saistīts ar šī likuma 29.panta astoto daļu, kas papildus
citām šajā likumā noteiktajām tiesībām noteic darbinieka tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību
un atlīdzību par morālo kaitējumu, ja darba devējs pārkāpj aizliegumu radīt nelabvēlīgas
sekas. No minētajām tiesību normām izriet, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais
pamats ir aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpums (sk. Senāta 2020.gada 24.marta
sprieduma lietā Nr.SKC-156/2020 (C30513918) 9.1.punktu).
Līdz ar ko tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājam, kuram atbildētājs radījis nelabvēlīgas
sekas (disciplinārsoda piemērošana), izmantojot tiesības informēt sabiedrību un kompetento
ministriju par pieļautiem pārkāpumiem pašvaldībā, ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību.
[10.5] Ja par pieprasītās atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru pastāv strīds, tiesa
to nosaka pēc sava ieskata.
Darba likuma 29.panta astotā daļa noteic, ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes
aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā
noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo
kaitējumu; strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava
ieskata.
Turklāt šīs tiesību normas piemērošanas gadījumā darbiniekam nav pienākuma
pierādīt morālā kaitējuma esību atbilstoši Civillikuma 1635.pantam (Senāta 2013.gada
29.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-1702/2013 (C32276312) 9.punktu, 2014.gada
23.decembra sprieduma lietā Nr.SKC-1755/2014 (C27129113) 8.6.punktu, 2017.gada
17.oktobra sprieduma lietā Nr.SKC-1267/2017 (C33308515) 16.punktu).

4 lapa no 9
 Tādēļ apelācijas instancē izteiktie atbildētāja iebildumi ir nepamatoti (sk. sprieduma
5.2.punktu).
[11] Tiesas kolēģija atzīst, ka prasība par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu
apmierināma un atlīdzības summa nosakāma 700 EUR.
[11.1] Civillikuma 5.pantā noteikts, ka gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc tiesas
ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un
vispārīgiem tiesību principiem, līdz ar ko tiesu šajā gadījumā nesaista prasītāja subjektīvi
noteiktā atlīdzības summa (1000 EUR).
[11.2] Judikatūrā atzīta Darba likuma 9.panta divējādā funkcija. No vienas puses, tas
aizsargā darbinieku kā sociāli vājāko darba tiesisko attiecību dalībnieku, kurš īsteno savas
tiesības darba attiecību ietvaros tādā veidā, kas nonāk pretrunā ar darba devēja interesēm vai
subjektīvajiem uzskatiem. No otras puses, minētā likuma norma, it īpaši Darba likuma
9.panta pirmajā daļā ietvertais speciālais nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegums, kalpo
likumu ievērošanas sekmēšanai, proti, publisko interešu aizsardzībai (Senāta 2017.gada
14.novembra spriedums lietā Nr.SKC-762/2017 (C31407814)).
Minētajam ir nozīme kaitējuma kompensācijas summas noteikšanā, jo summai jābūt
samērojamai ar prevencijas ideju, kas ir viens no publisko interešu aizsardzības
pamatelementiem, jo atbildētājam ir jādod signāls, ka tiesiskā valstī nedrīkst pārkāpt
likumus.
[11.3] Tiesības uz vārda brīvību raksturo demokrātisku valsts iekārtu un šo tiesību
apjoms – demokrātisku sabiedrību (Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra sprieduma lietā
Nr.2003-05-01 31.3.punkts).
Minētais acīmredzami norāda uz to, ka nav būtiskas nozīmes tam, kurā jomā tiesību
subjekts, vēloties izteikt savu attieksmi un viedokli par kādu sabiedrisku norisi, ceļ trauksmi
par sabiedrībai kopumā svarīgām interesēm.
Persona, kura darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas
tiesības un ziņo par iespējamiem pārkāpumiem, nevar tikt sodīta. Tas, ka tikai nesen
normatīvajos aktos likumdevējs izlēmis regulēt trauksmes cēlēju tiesisko aizsardzību,
nenozīmē, ka līdz 2019.gada 1.maijam šādas personas nebaudīja tiesisko aizsardzību
(Trauksmes celšanas likums).
Augstākās tiesas ieskatā, trauksmes cēlāja būtībai atbilst persona, kura pēc savas
iniciatīvas, balstoties uz savu iekšējo tiesisko apziņu un taisnīguma izjūtu, neraugoties uz
iestādes pilnvarojuma vai doto uzdevumu apjomu, nolemj ziņot par novērotajiem
likumpārkāpumiem (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2015.gada
28.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-380/2015 6.punktu).
Konkrētajā lietā nodibinātie apstākļi acīmredzami norāda uz to, ka prasītāja rīcība
atbilst šiem kritērijiem (sk. sprieduma 1.2., 1.3., 1.4.punktu).
[11.4] Morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanā tiesai jāņem vērā tādi kritēriji kā,
aizskarto tiesību un interešu nozīmīgums, kaitējuma raksturs un smagums (tostarp tā
ilgums), kaitējuma nodarīšanas apstākļi, pārkāpēja attieksme, cietušā rīcība savu tiesību
aizsardzībai, kaitējuma sekas (Senāta 2015.gada 28.oktobra spriedumu lietā Nr.SKC–
151/2015 (Nr.C29719410), 2016.gada 30.decembra spriedumu lietā Nr.SKC-2064/2016
(Nr.C33411914)).

5 lapa no 9
 [11.4.1] Tiesas kolēģija atzīst, ka no atbildētāja kā publisko tiesību juridiskas
personas, kas rīkojas ar publiskiem līdzekļiem pašvaldības budžeta ietvaros, bija sagaidāms,
ka pēc kasācijas instances tiesas nolēmuma izskatāmajā lietā tiks pārskatīts spēkā uzturamo
iebildumu raksturs uz tiesā celto prasību, un atbildētājs, par kura pārkāpumu strīds vairs
nepastāv, izrādīs iniciatīvu un piedāvās prasītājam risinājumus, kā minimums vēlēsies
atvainoties par pieļauto pārkāpumu (nelikumīga rājiena izteikšanu).
Pretēji tam atbildētājs joprojām uztur spēkā iepriekš izvirzītos iebildumus, nemaz
negrasoties atvainoties prasītājam.
Minētais norāda uz to, ka atbildētājs neapzinās izdarītā likuma pārkāpuma
nozīmīgumu un tā sekas.
[11.4.2] Tiek ņemts vērā arī tas, ka prasītāja sūdzība par rīkojumu, kuru viņš adresēja
pašvaldības domei, tika nodota izlemšanai tai pašai pašvaldības amatpersonai, par kuras
rīkojumu iesniegta sūdzība. Minētais acīmredzami norāda uz pašvaldības atbildīgo
amatpersonu attieksmi pret prasītāju kā mazas pagasta pārvaldes vadītāju.
[11.4.3] Tiesas kolēģija ņem vērā, ka prasītājs ir pašvaldības iestādes vadītājs,
pagasta un novada iedzīvotāji vēro un vērtē viņa darbību šajā amatā un pausto viedokli par
pašvaldības darbu. Kolkas pagasts ir neliels, iedzīvotāji lielākoties ir savstarpēji pazīstami,
līdz ar to prasītāja publiski sniegtā informācija televīzijā visticamāk kļuva zināma vietējiem
iedzīvotājiem. Tādēļ arī iedzīvotājiem būtu jāgūst pārliecība, ka cilvēku, kurš atļāvies ziņot
publiski par pašvaldības amatpersonu neizdarību, par to sodīt nedrīkst.
Šo mērķi var sasniegt, nosakot pārkāpumam atbilstošu morālā kaitējuma atlīdzības
summu.
[11.5] Spriedumam ir jābūt taisnīgam, kas civillietās panākams tikai līdzsvarojot
intereses.
Taisnīgums izprotams vispirms kā atbilstība, sabalansētība starp indivīdu un
sabiedrību un, ja šāda sabalansētība netiek radīta, tā atzīstama par netaisnību.
Konkrētajā civillietā tiesa izskata juridisku strīdu, un tiesas spriedumam jābūt tādam,
ar kuru cietušajam ir iespējas saņemt pēc iespējas taisnīgāku apmierinājumu, jo cietušā
iepriekšējā stāvokļa atjaunošana (restitutio in integrum) vairs nav iespējama.
Tiesas noteiktajai summai jābūt tādai, ka atbildētājs jūtas atbildīgs par pieļauto
pārkāpumu, savukārt prasītājs pieņem atlīdzību kā patiesu kompensāciju par viņam nodarīto
aizskārumu. Pretējā gadījumā trauksmes cēlēju aizsardzība būtu tikai iluzora un netiktu
nodrošināta pēc būtības, un tas būtiski kaitētu ne tikai prasītāja tiesībām uz tiesību
aizsardzību, bet arī sabiedrības interesei, lai tiktu veicināta ziņošana par tādiem
pārkāpumiem, kas apdraud būtiskas sabiedrības intereses.
[11.6] Senāta judikatūrā arī nostiprināta atziņa, ka nosakot atlīdzinājuma apmēru,
(..) salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Kā kritēriji atlīdzības apmēra
noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu praksi
(Augstākas tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013.gada 31.oktobra spriedums lietā
Nr.SKC-452).
No juridiskās metodes viedokļa taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu sekmē tā dēvētā
gadījumu salīdzināšanas un tipizēšanas metode, kas balstās uz vienlīdzības principu, proti,
salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam, bet atšķirīgos – atšķirīgam. Šajā
ziņā tiesu prakse veido plašu uzziņas un salīdzināšanas materiālu. (..) Tāpēc, kad lieta ir

6 lapa no 9
jāizspriež pēc tiesas ieskata, tiesai atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas
noteikumiem ir nepieciešams analizēt citās līdzīgās lietās norādītos apsvērumus par
atlīdzinājuma apmēru (sk. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā.
Rakstu krājums profesora E.Meļķiša zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003,
195.-197.lpp.).
[11.7] Jautājumā par kompensācijas apmēru, tiesas kolēģija ir izvērtējusi
apgabaltiesu pēdējo gadu praksi lietās, kur tiesas noteikušas morālā kaitējuma atlīdzību, kad
darba devēja rīcība novērtēta kā nelabvēlīgu seku radīšanas aizlieguma pārkāpums Darba
likuma 9.panta pirmās daļas izpratnē.
Salīdzināšanai izmantoti tikai spēkā stājušies spriedumi, kuros morālā kaitējuma
atlīdzība noteikta par līdzīgiem jeb faktoloģiski salīdzināmiem pārkāpumiem.
Ar Rīgas apgabaltiesas 2020.gada 9.jūnija spriedumu lietā Nr.C30513918
darbiniekam noteikta morālā kaitējuma atlīdzība 500 EUR, atceļot piemēroto
disciplinārsodu – rājienu. Šajā lietā tika nodibināts, ka nelabvēlīgas sekas radītas, darba
devējam ierosinot netaisnīgu disciplinārlietu pret darbinieku tāpēc, ka tas sūdzējies par
diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu.
Ar Rīgas apgabaltiesas 2017.gada 4.augusta spriedumu lietā Nr.C32387111 noteikta
morālā kaitējuma kompensācija 700 EUR, konstatējot, ka darba devējs darbiniekam radījis
nelabvēlīgas sekas, piemērojot disciplinārsodu piezīmi, jo prasītāja pieļaujamā veidā
izmantoja savas tiesības disciplinārsodu apstrīdēt.
Ar Rīgas apgabaltiesas 2017.gada 3.jūlija spriedumu civillietā Nr.C30458016 tiesa
piedzinusi no darba devēja par labu darbiniekam kompensāciju par ilgstošu atšķirīgas
attieksmes aizlieguma pārkāpumu 800 EUR.
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2016.gada 30.maija spriedumu
civillietā Nr.C27167014 piedzinusi no darba devēja par labu darbiniekam kompensāciju 700
EUR par aizlieguma pārkāpumu radīt nelabvēlīgas sekas, kas izpaudās nepamatoti
disciplināri sodot prasītāju ar pazeminājumu amatā.
Ar Rīgas apgabaltiesas 2016.gada 18.februāra spriedumu lietā Nr.C33344714
darbiniekam noteikta morālā kaitējuma atlīdzība 700 EUR par atšķirīgas attieksmes
pieļaušanu pret darbinieku pēc viņa atjaunošanas darbā ar tiesas spriedumu.
[11.8] Neapšaubāmi, ka iepriekš 11.7.punktā analizētie tiesu prakses piemēri nav
tieši piemērojami izskatāmajā lietā, taču Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka tie pietiekami
skaidri pauž tiesu praksi jautājumā par aizskarto nemantisko labumu nozīmīgumu un palīdz
rast izpratni par kritērijiem, kas izmantojami, nosakot atbilstīgu (taisnīgu) atlīdzinājumu, ja
darba devējs pārkāpis Darba likuma 9.pantā noteikto nelabvēlīgu seku radīšanas aizliegumu.
[11.9] Pie nodibinātajiem apstākļiem, izvērtējot prasītāja aizskarto tiesību
nozīmīgumu un aizskāruma smagumu, tiesas kolēģija atzīst, ka morālā kaitējuma
kompensācija nosakāma 700 EUR apmērā, bet pārējā daļā prasība par morālā kaitējuma
piedziņu ir noraidāma.
Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā, šāds morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmērs ir
taisnīgs un atbilstošs morālā kaitējuma smagumam, kā arī vienlaikus izpildīs preventīvo
funkciju, tas ir, atturēs atbildētāju no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē.

7 lapa no 9
 [12] Pirmās instances tiesas sprieduma argumentācija norāda uz to, ka tiesa faktiski
strīdu nav atrisinājusi, jo atzinusi, ka prasība noraidāma uz tiem pamatiem, ka tā celta pret
neīsto atbildētāju.
Tiesa kolēģija šajā sakarā konstatē pretējo, proti, prasība celta pret īsto atbildētāju,
jo prasītāja darba devējs ir Dundagas novada pašvaldība, kas arī ir atbildētājs izskatāmajā
lietā, jo ir tiesību subjekts, kas pieļāvis prasītāja tiesību aizskārumu.
Pirmās instances tiesa nav pareizi interpretējusi likuma „Par pašvaldībām” 4.pantu –
realizējot vietējo pārvaldi, pašvaldības likumā noteiktajos ietvaros ir publisko tiesību
subjekts, bet privāttiesību jomā pašvaldībām ir juridiskās personas tiesības.
Turklāt tiesa nav ņēmusi vērā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 4.panta otrajā daļā
noteikto, ka atvasināta publiska persona (tajā skaitā pašvaldība) valsts pārvaldes jomā
darbojas ar pastarpinātās pārvaldes iestāžu starpniecību.
[13] Ar spriedumu jāizlemj tiesas izdevumu atlīdzināšanas jautājumi.
[13.1] Prasītājs atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos saskaņā ar
Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 1.punktu.
[13.2] Ņemot vērā to, ka lietā ir apmierināta prasība daļā par disciplinārsoda
atcelšanu, no atbildētāja valsts labā ir piedzenama valsts nodeva, kas būtu maksājama
saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 4. punktu par šo prasījumu, kam nav
mantiska rakstura, tas ir, 70 EUR.
Turklāt, ņemot vērā to, ka apmierināma prasība par morālā kaitējuma atlīdzības
piedziņu 700 EUR apmērā, no atbildētāja valsts labā ir piedzenama valsts nodeva, kas būtu
maksājama saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktu,
par šāda apmēra prasību, tas ir, 105 EUR.
Tātad kopā no atbildētājas par labu valstij piedzenama valsts nodeva 175 EUR
(70 EUR+105 EUR).
[13.3] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu no atbildētājas valsts labā
piedzenami arī ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,51 EUR, jo prasība tiek apmierināta.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz augstāk minēto uz Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 2041., 430.,
432., 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija
nosprieda
apmierināt daļēji Alda Pinkena prasību pret Dundagas novada pašvaldību par morālā
kaitējuma atlīdzības piedziņu.
Piedzīt no Dundagas novada pašvaldības, reģistrācijas Nr.90009115209, Alda
Pinkena, personas kods 070270-12549, labā morālā kaitējuma atlīdzību 700 EUR
(septiņi simti euro).
Atzīt prasītāja tiesības saņemt likumiskos 6% gadā no piedzītās summas līdz
sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai).
Piedzīt no Dundagas novada pašvaldības, reģistrācijas Nr.90009115209, valsts labā
valsts nodevu 175 EUR (simts septiņdesmit pieci euro), nosakot, ka šī summa jāiemaksā
Valsts kasei, reģistrācijas Nr.90000050138, BIC kods TRELLV22 kontā
Nr.LV55TREL1060190911200, kā arī ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 1,51 EUR
8 lapa no 9
(viens euro un 51 cents), nosakot, ka šīs summa jāiemaksā Tiesu administrācijai,
NMR 90001672316, BIC kods TRELLV22 kontā Nr.LV51TREL2190458019000.
Noteikt Dundagas novada pašvaldībai sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit)
dienas, skaitot no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas
Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā.
Spriedums sastādīts 2020.gada 16.septembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese (personiskais paraksts) L.Vēbere

Tiesnese (personiskais paraksts) A.Klaiše

Tiesnese (personiskais paraksts) Z.Zaiceva

NORAKSTS PAREIZS
Kurzemes apgabaltiesas
Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese L.Vēbere
2020.gada 16.septembrī

DOKUMENTS IR ELEKTRONISKI PARAKSTĪTS AR DROŠU ELEKTRONISKO

PARAKSTU UN SATUR LAIKA ZĪMOGU.

9 lapa no 9